Teikuma priekšmeta un izteicēja, tas ir, teikuma virslocekļu apraksts Eiropas lingvistiskajā domā īpašu aktualitāti ieguva saistībā ar salīdzināmi vēsturiskās un tipoloģiskās valodniecības, kā arī indoeiropeistikas attīstību kopš 19. gs. pirmās puses. Apzinot un aprakstot indoeiropiešu saimes valodu skaņu un formu vēsturi, vienlaikus attīstījās arī izpratne par dažādu vārdšķiru gramatisko formu lomu teikuma struktūrā. Piemēram, darbības vārda gramatiskās formas – persona, laiks, izteiksme, kārta – ir nesaraujami saistītas ar visa teikuma struktūru un izsakāmo informāciju, jo darbības vārds teikumā parasti ir izteicējs un nosaka, kādās konstrukcijās piesaistīsies citi teikuma locekļi. Izteicējs blakus teikuma priekšmetam ir teikuma kā saziņas vienības pamats, un tam kalpo visa darbības vārda formu sistēma.

Piemēram, teikumā Es lasu grāmatu. izteicējs lasu izsaka to, ka teksta autors runā par sevi (darāmā kārta, vienskaitļa 1. persona), darbība ir reāla un notiek vienlaicīgi ar runas momentu (īstenības izteiksme, vienkāršā tagadne), turklāt darbība ir virzīta uz konkrētu mērķi, respektīvi, objektu, uz ko norāda izteicējam lasu piesaistītais papildinātājs akuzatīvā grāmatu. Savukārt teikumā Varbūt šodien grāmata tiktu lasīta. nav svarīgs darītājs, tāpēc izteicējam būtu izlasīta ir ciešamās kārtas forma un visam teikumam ciešamās kārtas konstrukcija (nav nosaukts darītājs, darāmās kārtas papildinātājs grāmatu nostājas teikuma priekšmeta pozīcijā nominatīvā grāmata), turklāt teikums izsaka iespējamu, ne reālu darbību, tāpēc izteicējs ir vēlējuma izteiksmē.

Izteicējs parasti ir darbības vārds personas, laika, izteiksmes un kārtas formā, piemēram, Zarā sēž putns. Vakar spīdēja saule. Rīt būšot putenis. Es labprāt ietu uz teātri. Te ir gājis kaķis. Pusdienas ir paēstas. Vai es būtu atnākusi par ātru? Drīz būs jāgatavo pusdienas. Retāk, bet izteicējs var būt arī darbības vārds nenoteiksmē, piemēram, Kā man to zināt? Virsdrēbēs neienākt. Šādus izteicējus sauc par verbāliem. Struktūras ziņā tos uzskata par vienkāršiem verbāliem izteicējiem, neraugoties uz to, ka darbības vārdam saliktajās laika formās un ciešamajā kārtā ir analītiskas formas, kas sastāv no palīgdarbības vārda būt, nebūt personas, laika un izteiksmes formā kopā ar lokāmo darāmās kārtas pagātnes divdabi (darāmās kārtas laika formās, piemēram, esmu lasījis, biju gājis, būtu nākuši) vai palīgdarbības vārdiem tikt, netikt un būt, nebūt personas, laika un izteiksmes formā kopā ar lokāmo ciešamās kārtas pagātnes divdabi (ciešamās kārtas formās, piemēram, tiek lasīts, tiekot runāts, ir samaksāts, būtu nojaukts).

Pie verbālajiem izteicējiem pieder arī izteicēji, kurus veido modālas nozīmes (vajadzēt, gribēt, varēt, veikties, laimēties, gadīties u. tml.) vai fāzes nozīmes (sākt, turpināt, beigt u. tml.) darbības vārdi personas, laika un izteiksmes formā kopā ar darbības vārdu nenoteiksmē, piemēram, Mums vajadzēja nopirkt jaunu ledusskapi. Izrāde var sākties. Brālim laimējās satikt senu draugu. Pamazām sāk rietēt saule. Vētra turpina plosīties. Es drīz beigšu ravēt dārzu. Galveno teikuma darbību izsaka darbības vārds nenoteiksmē, modālas un fāzes nozīmes darbības vārdi piešķir šai galvenajai darbībai dažādas papildu nianses – personas formā izsaka vajadzību, spēju, veiksmi vai neveiksmi, iespējamību vai arī uzsver darbības sākumu, beigas vai turpināšanos. Tā kā izteicējs šādos gadījumos ir īpaša sintaktiska konstrukcija modāls / fāzes darbības vārds (personas, laika un izteiksmes formā) + nenoteiksme, tad šādus izteicējus uzskata par saliktiem verbāliem izteicējiem.

Verbālo izteicēju grupā ietilpst arī izteicēji, ko veido saitiņa būt, nebūt 3. personas formā kopā ar nenoteiksmi, taču te ir divas dažādas konstrukcijas. Konstrukcija saitiņa ir, nav (tagadnē) + nenoteiksme parasti saistīta ar teikuma priekšmetu nenoteiksmē, piemēram, Mīlēt ir ciest. Dzīvot ir strādāt. Savukārt konstrukcija saitiņa bija, nebija (pagātnē), būs, nebūs (nākotnē) + nenoteiksme piesaistīta teikuma priekšmetam datīvā, kurš var arī nebūt nosaukts, piemēram, Ko man bija darīt? Kā to bija saprast? Ko mums būs tagad iesākt? Tev nebūs to zināt. Šādus izteicējus sauc par verbāliem sastata izteicējiem. Šī tipa izteicēji sastopami tikai modālas nozīmes teikumos, izsakot vispārinātu vērtējumu, pārsteigumu, nepieciešamību, šaubas, stingru norādījumu vai pavēli utt.

Saitiņa ir vispārīgas nozīmes darbības vārds (parasti būt, nebūt, arī tikt, netikt, tapt, netapt, kļūt, nekļūt), kas teikumā uzņemas personas, laika, izteiksmes gramatisko izteikšanu, ja izteicējā ietilpst vārdi vai vārdu formas, kam nav personas formu (darbības vārda nenoteiksme, lietvārdi, īpašības vārdi, vietniekvārdi, apstākļa vārdi u. c.).

Teikumā iespējami arī nomināli izteicēji, kurus veido saitiņa un lietvārds, īpašības vārds, skaitļa vārds, vietniekvārds vai lokāms divdabis, piemēram, Tā ir grāmata. Diena būs skaista. Ozoli bija četri. Tas nav nekas. Krūms ir ziedošs. Arī nomināli izteicēji ietilpst sastata izteicēju grupā.

Izteicēju var veidot arī saitiņa un apstākļa vārds, piemēram, Tas būs skaisti. Prieka ir daudz. Durvis ir ciet. Odu šovasar kļūst arvien vairāk. Iepazīties bija labi. Apstākļa vārdi izteicējā parasti izsaka kādu vērtējumu, fizisku vai psihisku stāvokli. Šādus izteicējus sauc par adverbiāliem, arī tie ietilpst sastata izteicēju grupā.

Nominālos un adverbiālos izteicējos saitiņas lomu var uzņemties arī darbības vārdi, kas izsaka vai nu kādas pazīmes esamību (izdoties, stāvēt, izrādīties, justies, turēties) (1), pazīmes maiņu (palikt, nākt, mesties, tapt, tikt) (2), vai arī šķituma nozīmi (šķist, likties, rādīties, izskatīties) (3):

(1) a. nomināli izteicēji

Pusdienas izdevās labas. Ezers stāvēja pavisam mierīgs. Šorīt jūtos itin spirgta.

b. adverbiāli izteicēji

Viss izdevās veiksmīgi. Mazā meitene mātei blakus turējās rāmi. Vai tu jūties labi?

(2) a. nomināli izteicēji

Āboli paliek sarkani. Debesis metas tumšas. Vakariņas nāk gatavas.

b. adverbiāli izteicēji

Viss pēkšņi tapa vienalga.

(3) a. nomināli izteicēji

Saule šķiet dūmakaina. Istaba liekas nekārtīga. Nams rādās tukšs.

b. adverbiāli izteicēji

Tas šķiet labi. Vai tas tev liekas veiksmīgi? Tas rādās pavisam nelāgi.

Kā runātā, tā arī rakstu valodā saitiņa būt tagadnes 3. personā, proti, ir, gan nominālos, gan verbālos izteicējos nav obligāta, tā var būt arī neminēta, piemēram, Diena gan [ir] skaista. Bērns [ir] tik priecīgs! Tas [ir] labi. Naudas [ir] daudz. Tas attiecas arī uz teikumiem noliegumā, piemēram, Tas [nav] nekas. Prieka [nav] nemaz. Sintaksē šādu parādību sauc par saitiņas nullformu.

Verbālos izteicējos savukārt plaši sastopama palīgdarbības vārda būt nullforma tagadnes 3. personā, piemēram, ja izteicējs ir darāmās (1) vai ciešamās kārtas (2) saliktajā tagadnē, kā arī vajadzības izteiksmes vienkāršajā tagadnē visās personās (3):

(1) Diena [ir] pagājusi. Māte [ir] ļoti nogurusi. Zibens [ir] iespēris ozolā.

(2) Māja laimīgi [ir] uzcelta. Torte [ir] izcepta. Viss [ir] sasniegts.

(3) Man [ir] jāstrādā. Tev [ir] jālasa grāmata. Viņam [ir] jāpaspēj uz vilcienu.

Verbālos un jo īpaši nominālos izteicējos labi redzama arī teikuma priekšmeta un izteicēja formu savstarpējā atbilsme. Verbālā izteicējā izteicēja, respektīvi, darbības vārda skaitlis teikumā parasti ir atkarīgs no teikuma priekšmeta skaitļa formas, tie ir savstarpēji saskaņoti: Es las-u grāmatu. un Mēs las-ām grāmatu. Ja izteicējā ir saliktā laika vai ciešamās kārtas forma, tad teikuma priekšmeta dzimtei un skaitlim pieskaņojas arī izteicēja dzimte un skaitlis, jo abās šo formu grupās ietilpst lokāms divdabis: Lietus ir sāc-ies. un Lietavas ir sākuš-ās., kā arī Māja ir uzcelt-a un Nami ir uzcelt-i. Tas pats vērojams, ja teikumā ir nomināls izteicējs, piemēram, Tā ir mana mās-a. Tas ir mans brāl-is. Vasara ir karst-a. Rudens nav karst-s. Roze ir plaukstoš-a. Ceriņi ir plaukstoš-i.

Izteicēja iztirzājums mūsdienu valodniecībā atrodams ikvienas valodas gramatiskās sistēmas apraksta sintakses daļā, darbības vārda formu aprakstā arī morfoloģijā, piemēram, “Latviešu valodas gramatikā” (2013, atkārtots izdevums 2015) Dainas Nītiņas un Jura Grigorjeva redakcijā, Andras Kalnačas un Ilzes Lokmanes “Latviešu valodas gramatikā” (Latvian Grammar, 2021), “Mūsdienu lietuviešu valodas gramatikā” (Dabartinės lietuvių kalbos gramatika, 1996) Vītauta Ambraza (Vytautas Ambrazas) redakcijā. Izteicējs tiek analizēts arī tad, ja sintakse ir atsevišķs izpētes objekts, piemēram, latviešu valodā Laimdota Ceplīša, Jāņa Rozenberga un Jāņa Valdmaņa “Latviešu valodas sintaksē” (1989), Maigones Beitiņas “Mūsdienu latviešu literārās valodas sintaksē” (2009), lietuviešu valodā Vīta Labuša (Vytas Labutis) “Lietuviešu valodas sintaksē” (Lietuvių kalbos sintaksė, 1998).

Izteicējs ir plaši aprakstīts temats arī ģeneratīvās gramatikas pētījumos, piemēram, kolektīvajā monogrāfijā “Ģeneratīvā sintakse” (Generative Syntax, 2013) Marsela den Dikena (Marcel den Dikken) redakcijā.

Valodniecībā pieejami arī īpaši izteicējam veltīti pētījumi, piemēram, tādas monogrāfijas kā Štefana Millera (Stefan Müller) “Salikti izteicēji: verbu savienojumi, rezultatīvas konstrukcijas un partikulverbi vācu valodā” (Complex Predicates: Verbal Complexes, Resultative Constructions, and Particle Verbs in German, 2002), Franka Van Eindes (Frank Van Eynde) “Predikatīvās konstrukcijas” (Predicative Constructions, 2015), kā arī Johannesa Šterna (Johannes Stern) monogrāfija “Predikātu pieejas meklējumi modalitātes analīzē” (Toward Predicate Approaches to Modality, 2016).