AizvērtIzvēlne
Sākums
Atjaunots 2025. gada 25. jūnijā
Kristaps Lamsters

glaciālās erozijas reljefa formas

(angļu erosional glacial landforms, vācu erosionale glaziale Landformen, franču formes de relief glaciaires érosionales, krievu эрозионные ледниковые формы рельефа)
reljefa formas, kas veidojas ledāja un ledājūdeņu erozijas ietekmē

Saistītie šķirkļi

  • glacigēnās akumulācijas un glaciotektoniskās reljefa formas
  • glacioloģija
  • periglaciālās reljefa formas
Katastrofālu ledājūdeņu plūdu jeb jokulhlaupu erodēts kanjons (Hafrahvammagljúfur) Islandē. 2024. gads.

Katastrofālu ledājūdeņu plūdu jeb jokulhlaupu erodēts kanjons (Hafrahvammagljúfur) Islandē. 2024. gads.

Fotogrāfs Kristaps Lamsters. 

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Ledājūdeņu loma erozijas reljefa veidošanā
  • 3.
    Glaciālās erozijas process un reljefs
  • 4.
    Glacigēnās erozijas reljefa formas un to raksturojums
  • 5.
    Ledājūdeņu erozijas reljefa formas
  • Multivide 10
  • Saistītie šķirkļi
  • Ieteicamā literatūra
  • Kopīgot
  • Izveidot atsauci
  • Drukāt

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Ledājūdeņu loma erozijas reljefa veidošanā
  • 3.
    Glaciālās erozijas process un reljefs
  • 4.
    Glacigēnās erozijas reljefa formas un to raksturojums
  • 5.
    Ledājūdeņu erozijas reljefa formas
Kopsavilkums

Glaciālās erozijas reljefs veidojas gan glacigēnās, glaciofluviālās un glaciotektoniskās erozijas ietekmē, gan arī šo procesu kombinācijas rezultātā. Glaciālās erozijas reljefa formas ietver hornus, aretes, sedlienes, trogielejas, auna pieres, vaļa muguras, klintsdrumlinus, klintis un astes, iežu rievas, erozijas ieplakas un baseinus, dažādas erozijas mikroformas, piemēram, ledāja skrambas un šķērseniskas formas, kā arī ledājūdeņu erozijas veidojumus: dažādus kanālus, ielejas un erozijas koridorus.

Glaciotektoniskās erozijas reljefa formas ir glacigēnās erozijas rezultāts nekonsolidētu nogulumu ledāja gultnē, kur notiek nogulumu izspiešana, pārvietošana un sabīdīšana, tādēļ tās netiek apskatītas atsevišķi no glacigēnās erozijas reljefa formām. Ledājūdeņu erozija ir cieši saistīta ar ledāja noteces īpatnībām, kas noteiktos apstākļos rada vai nu erozijas, vai akumulācijas reljefu, tādēļ ledājūdeņu erozijas formu veidošanās ir labāk izprotama kontekstā ar ledājūdeņu akumulatīvo veidojumu attīstību (glacioakvālās akumulācijas reljefa formas). Glacigēnās erozijas procesu (abrāzija, izvagošana, izgrebšana) norise galvenokārt ir saistīta ar paša ledāja iedarbību uz gultni, un tai visvairāk ir pakļauti noteikti ledāja gultnes apgabali. Segledāju klātajos apgabalos tā būtu zona starp to centrālo daļu un periferālo segu. Ledusvairogu centrālajos apgabalos dominē auksti bāzēts ledus, kurš ir piesalis pie gultnes, tādēļ zemledāja erozija nav izteikta. Šajos apgabalos nereti saglabājas reliktās denudācijas reljefa formas, kas var būt veidojušās pat starpleduslaikmetos. Savukārt ledus vairogu periferiālās segas apgabalos dominē erodēto nogulumu akumulācija. Tādējādi zemledāja erozijai visvairāk pakļauti ir ledusvairoga nogāzes apgabali, kur noris ledāja gultnes atkušana un eksistē lieli sprieguma gradienti.

Ledājūdeņu loma erozijas reljefa veidošanā

Ledājūdeņu klātbūtnei ledāja gultnē ir būtiska nozīme tā erozijas procesu norisē. Tie palielina ledāja plūsmas ātrumu, īpaši – bazālo slīdēšanu, kas ir nepieciešama daudzu erozijas reljefa formu attīstībai. Ledājūdeņi sasalstošā ledus gultnē iekļūst iežu plaisās un sasalstot veicina iežu sairšanu un eroziju. Ledājūdeņiem ir arī būtiska nozīme erozijas produktu – īpaši smalknes materiāla – aizskalošanā. Ja smalkne netiktu aizskalota ar ledājūdeņiem, tā ievērojami samazinātu ledāja erozijas procesu intensitāti. Glaciālās erozijas norisi kopumā nosaka vairāki glacioloģiski, klimatiski, topogrāfiski, ģeoloģiski un ledāju attīstības vēstures faktori. Galvenie faktori ir klimats, kas lielā mērā nosaka ledāja dimensijas un biezumu, ledus plūsmas ātrums, termālā struktūra, ledājūdeņu apjoms, zemledāja topogrāfija, tektoniskie procesi un ledāja gultnes uzbūve (iežu litoloģija, ūdenscaurlaidība, siltumvadītspēja, plaisainība un daudzi citi faktori, kas nosaka to erodējamību). Ledāja termālajai struktūrai un tās izmaiņām ir būtiska ietekme uz eroziju, jo aukstiem, politermāliem vai silti bāzētiem ledājiem būs visnotaļ atšķirīgs zemledāja erozijas ātrums. Ledus biezuma loma zemledāja erozijā var nebūt nozīmīga, ja ledāja gultni nesasniedz pietiekams ledājūdeņu apjoms. Tieši ledājūdeņu klātbūtne ledāja gultnē nosaka ievērojamās erozijas ātruma atšķirības silti un auksti bāzētos ledājos, kā arī polārajos un mērenajos ledājos. Iežu sastāvam, īpaši to plaisainībai, ir izteikta eroziju veicinoša vai limitējoša loma. Nozīme ir pat nelieliem ledāja gultnes paaugstinājumiem, jo tieši tās būs vietas ledāja gultnē, kur attīstīsies vislielākie sprieguma gradienti, kas veicinās iežu atraušanu. Izgrebšana (angļu quarrying vai plucking) ir process, kurā no ledāja gultnes tiek atrauti iežu blāķi. Tālāk noris to sadrupšana sīkākās atlūzu daļiņās, līdz rodas smalknes materiāls.

Ģeoloģiskajā laika skalā būtiska nozīme reljefa veidošanā ir denudācijas procesiem (dēdēšanai un erozijai), jo klasiskajā ģeomorfoloģijas izpratnē reljefa attīstības cikls aizsākas ar tektonisko pacelšanos un kalnu veidošanos, bet noslēdzas ar izlīdzinājumvirsmu izveidošanos. Šajā ciklā virsmas saposmojuma amplitūdas pieaugumu nosaka tieši erozijas procesi, kas noārda kilometriem augstas kalnu grēdas un kopumā pat desmitiem kilometru biezas iežu slāņkopas. Šādā kontekstā, kur dominē fluviālā erozija un citi materiāla pārvietošanās veidi pa nogāzēm, glaciālajai erozijai ir ierobežota nozīme. Tomēr tieši glaciālā erozija ir noteicošais process, kas rada izteiksmīgo padziļināto kalnu U veida ieleju saposmojumu. Selektīvas lineārās erozijas ietekmē šādu ieleju attīstībā tieši glaciālajai erozijai ir noteicošā loma.

Glaciālās erozijas process un reljefs

Kalnu un ieleju ledāju un kontinentālo segledāju radītās erozijas formas bieži ir atšķirīgas – kalnu (arī alpīnā) vide raksturojas ar lielu erozijas formu daudzveidību un kontrastiem gan morfoloģijas, gan hipsometriskā novietojuma ziņā. Izteiksmīgākos ledāja erozijas veidojumus kalnu apgabalos – ieleju ledāju ainavu – rada selektīvā lineārā erozija. Savukārt kontinentālo ledusvairogu klātajos apgabalos kopumā dominē ainavas, kas saistās ar akumulācijas un ledāja glaciotektoniskās darbības norisēm, bet erozijas reljefa formas, kuras galvenokārt izplatītas ledus vairoga nogāzē, rada vienmuļu un salīdzinoši līdzenu areālās izgrebšanas ainavu. No glaciālās erozijas procesiem tieši izgrebšanai ir noteicošā nozīme pamatiežu virsmas erozijā, bet abrāzijas īpatsvars ir vismazākais. Erozijas ātrums ledāju gultnē var būt ļoti atšķirīgs. Zinātniskajā literatūrā tiek minēts erozijas ātrums, sākot no 0,01 mm gadā polārajiem ledājiem, kas pārklāj kristāliskos iežus, līdz pat 100 mm gadā ātri plūstošiem un siltiem ieleju ledājiem, piemēram, dienvidaustrumu Aļaskā.

Cirkā esoša Valdemarbrēena ledāja akumulācijas zona ZR Svalbārā. 2019. gads.

Cirkā esoša Valdemarbrēena ledāja akumulācijas zona ZR Svalbārā. 2019. gads.

Fotogrāfs Kristaps Lamsters. 

Glacigēnās erozijas reljefa formas un to raksturojums

Līdzīgi kā citas, arī glacigēnās (ledāja) erozijas reljefa formas var nosacīti iedalīt pēc izmēra – tās galvenokārt pārstāv sīka (mikroformas), vidēja (mezoformas) un liela (makroformas) izmēra formas.

Ledāja erozijas makroformas

Ledāja erozijas makroformas ir horni, aretes, sedlienes, trogielejas (arī trogi), karenielejas, cirki un tunturi. Horni ir piramidālo kalnu virsotņu daļas, kas vērstas pret dažādām debespusēm. Nereti tie izveidojas, kad dažādās kalna virsotnes pusēs attīstās trīs vai vairāki cirka ledāji. To erodētos kausveida pazeminājumus sauc par cirkiem vai karēm. Izteiksmīgs piemērs ir Materhorns (4478 m virs jūras līmeņa), kas atrodas Alpos uz Šveices un Itālijas robežas. Tam ir gandrīz simetriska piramidāla virsotne ar četrām aretēm, kuras atdala neizveidoti cirki. Viens no visizteiksmīgākajiem ainavas veidojumiem kalnu apgabalos ir trogielejas. Tās ir ieleju ledāju (arī šļūdoņu) erozijas makroformas, kas atgādina šaurus silesveida pazeminājumus un ir veidojušās selektīvas lineārās erozijas rezultātā. Vairumam trogieleju ir U veida šķērsprofils, un tās veidojušās, ledāja erozijas procesos pārveidojoties kādreizējām V veida fluviālas izcelsmes ielejām. Lai gan glaciālajām ielejām lielākoties ir raksturīga U veida forma, ir jāatzīmē, ka gan U veida, gan V veida ielejas ir sastopamas apgabalos, kurus kādreiz klājuši ledāji. V veida ieleju saglabāšanos apledojumu klātajos reģionos nosaka daudzi faktori, piemerām, klimats, ledāju termālā struktūra, ģeoloģija, apledojumu vēsture un citi. Bieži vien trogieleju nogāzēs ir sastopamas slīpas terasveida virsmas, kas veido šo ieleju plecus. Ledājiem izzūdot un pasaules okeāna līmenim paaugstinoties pēdējā apledojuma beigās par aptuveni 120 metriem, okeānu un jūru tuvumā esošās trogielejas applūda, izveidojot fjordus – garus, šaurus līčus. Tie īpaši raksturīgi Norvēģijai un Grenlandei. Par garāko fjordu pasaulē, iespējams, uzskatāma Grenlandes austrumos esošā dendrītiskā fjordu sistēma (Scoresby Sund), kas sasniedz aptuveni 350 km garumu. Trogieleju sānos bieži izveidojusies redzama līnija, kas parasti radusies mazajā ledus laikmetā un norāda uz ledāja izplatības maksimumu. To dēvē par ledāja apdares robežu (angļu trimline) un var atšķirt pēc iežu krāsas, veģetācijas un erozijas līmeņa. Zem ledāja apdares robežas nereti sākas nobiru plūsmas. Trogieleju saposmojumu var radīt, piemēram, tarni un rīģeļi. Tarni ir pazeminājumi ielejās vai cirkos, kurus nereti pēc ledāja izzušanas aizpilda ezeri. Rīgeļi ir pakāpienveida pacēlumi (izciļņi) trogielejās, kurus veido pret eroziju izturīgāki ieži. Kalnu virsotnes, kas paceļas virs ledājiem, dēvē par nunatakiem. Noapaļotas zemo kalnāju plakanās virsotnes, kuras pārsedz ķērpju–sūnu vai krūmu tundras veģetācijas, piemēram, Lapzemē vai arī tur, kur izplatīti kalnu arktiskie tuksneši, dēvē par tunturiem. Šīs lielizmēra ledāja erozijas formas veido pret ledāja eroziju noturīgāki ieži.

U veida ieleja (trogieleja) pie Hintereisfernera ledāja Ectāles Alpos, Austrijā. 2024. gads.

U veida ieleja (trogieleja) pie Hintereisfernera ledāja Ectāles Alpos, Austrijā. 2024. gads.

Fotogrāfs Kristaps Lamsters. 

Kalnu ledāju erozijas ainava ZR Svalbārā ar horniem, aretēm, trogielejām un cirkiem, kurus joprojām aizpilda ledāji. 2019. gads.

Kalnu ledāju erozijas ainava ZR Svalbārā ar horniem, aretēm, trogielejām un cirkiem, kurus joprojām aizpilda ledāji. 2019. gads.

Fotogrāfs Kristaps Lamsters. 

Kalnu ledāju erozijas ainava Torres del Paine nacionālajā parkā, Čīles Patagonijā, Dienvidamerikā, ar dziļu ledāja erodētu trogieleju. 2018. gads.

Kalnu ledāju erozijas ainava Torres del Paine nacionālajā parkā, Čīles Patagonijā, Dienvidamerikā, ar dziļu ledāja erodētu trogieleju. 2018. gads.

Fotogrāfs Kristaps Lamsters. 

Ledāja erozijas mezoformas

Ledāja erozijas mezoformas ir auna pieres (franču roche moutonnées), vaļa muguras, klintsdrumlini, klintis un astes, iežu rievas un erozijas ieplakas, to skaitā padziļināti iežu erozijas baseini. Klintsdrumlinu un tos atdalošo ieplaku sakopojumus mēdz dēvēt arī par selgām un varakām. Selgas ir vaļņveida reljefa formas, kas sastāv nokristāliskajiem iežiem, kas ir noturīgi pret eroziju. Varakas ir lineāras ieplakas. Šādu reljefa formu izvietojumu nosaka galvenokārt ģeoloģiskās uzbūves īpatnības: iežu sastāvs, plaisainības zonu vai tektonisko lūzumu izvietojums. Varakas nereti aizņem purvi, upju ielejas vai ezeri ar osiem. Selgu–varaku reljefs radies ledāja selektīvās erozijas rezultātā. Auna pieres un citus veidojumus, kas atrodas jūrās un ir daļēji applūduši, dēvē par šērām. Auna pieru sakopojumus mēdz saukt arī par cirtainajām (sprogainajām) klintīm. Auna pieres, vaļa muguras un klintsdrumlini atšķiras pēc to nogāžu simetrijas. Klintsdrumliniem parasti ir platāka, augstāka un stāvākā pret ledāju vērstā nogāze, savukārt auna pierēm – pretēji. Tām ir stāva distālā nogāze, jo tur norisinājušies atraušanas procesi, bet proksimālā nogāze ir lēzena, bieži nogludināta ledāja abrāzijas rezultātā vai klāta ar glaciālajām skrambām. Līdzīgi kā pārējās minētās erozijas vidējformas, aunapieres veidojas zem ledāja. To veidošanās saistīta ar zemledāja dobuma attīstību, kur norisinās izgrebšanas un atraušanas procesi; būtiska nozīme ir reželācijai (ledus atkušanai un ledājūdeņu atkārtotai sasalšanai zemledāja dobumā). Proksimālajā nogāzē aunapierēm zem ledāja dominēja spiedienkušana, abrāzija un pulēšana. Vaļa muguras ir ar samērā līdzenu virsmu un bieži gandrīz simetriskas. Klints un astes struktūras veidojas, kad aiz izturīgākā iežu pacēluma, piemēram, vulkāna neka, ierobežotas ledāja erozijas dēļ attīstās iegarena iežu vai nogulumu “aste”. Morēnas nogulumiem uzkrājoties aiz dažādas formas klintīm, var veidoties arī dažādas formas astes jeb ragi, tādēļ šādus veidojumus mēdz dēvēt arī par ragainajām klintīm un astēm (angļu horned crag and tails). Līdzīgas mikroizmēra formas ir žurkas astes struktūras. Iežu vagas un rievas veidojas ledāja abrāzijas un kušanas ūdens erozijas ietekmē. Parasti rievas ir līdz dažiem metriem platas un dziļas, ar ledāja skrambām pamatnē un sānos. Tās var uzskatīt par selektīvās erozijas radītiem iegareniem padziļinājumiem, kas var būt tālāk pārveidoti augsta spiediena ledājūdeņu erozijas ietekmē. Līdzīgi var tikt pārveidotas arī pakavveida un sirpjveida glaciālās erozijas formas. To virsmu var saposmot vēl sīkākas ledāja erozijas formas.

Lielāka izmēra glaciālās rievas dēvē par pamatiežu megarievām (angļu bedrock mega-grooves). Tās mūsdienās ir atklātas gan Ziemeļamerikā, Grenlandē, Skandināvijā un Lielbritānijā, gan arī Antarktikā. Megarievu garums variē no dažiem simtiem metru līdz dažiem kilometriem. Platums ir no apmēram 20 m līdz 210 m, bet dziļums no apmēram 5 līdz 15 m. Pamatiežu rievu izmēri ir līdzīgi, bet tomēr visos parametros mazāki par lielizmēra glaciālajiem lineamentiem, tādēļ tās uzskatāmas par pilnīgi atšķirīgas ģenēzes reljefa formām. Tomēr abu šo reljefa formu veidošanās procesi ir savstarpēji saistīti, jo megarievas parasti ir izplatītas ledus lielplūsmu sākuma zonās, bet lielizmēra glaciālie lineamenti – distālā virzienā no tām. Tādējādi no megarievām erodētais ledāja gultnes materiāls, visticamāk, izveido deformējamu nogulumu slāni, kas piedalās lielizmēra lineamentu veidošanā. Iespējams, ka virs megarievām izveidojas bazālā ledus ķīļi, kas ledus plūsmas virzienā veic nelitificēto nogulumu izvagošanu, sekmējot lielizmēra lineamentu veidošanos daļējas nogulumu erozijas rezultātā. Pamatiežu rievām līdzīgas, bet pat garākas negatīvās ledāja erozijas formas latviešu valodā dēvē arī par subglaciālajām vagām. Šīs formas, iespējams, ir ledāja mikromēļu erozijas rezultāts kombinācijā ar ledājūdeņu eroziju. Tās nevajadzētu jaukt ar zemledāja ūdeņu erozijas formām – subglaciālajām iegultnēm, kuras mūsdienās dēvē par tuneļielejām.

Atsevišķu erozijas mezoformu vai mikroformu grupu veido P formas (plastiski modelētas formas). Tās ir samērā gludas ledāja erozijas formas galvenokārt pamatiežu virsmā, kuras rodas ledājūdeņu klātbūtnē. To attīstībā, iespējams, galvenā nozīme ir nevis paša ledāja erozijai, bet gan zemledāja spiedienūdeņiem. Visticamāk, P formu veidošanās ir kombinēts process – ledāja, ledājūdeņu un zemledāja nogulumu erozija. Īpatnējas, galvenokārt turbulenta virpuļveida zemledāja ūdens erozijas formas ir izskalojuma muldas (angļu pothole), kuru izmēri parasti nepārsniedz dažus metrus, bet sastopami arī lielāka izmēra veidojumi.

Lielus erozijas padziļinājumus, kas bieži izveidojušies mūsdienu ledāju priekšā aiz mazā leduslaikmeta gala morēnām, piemēram, Islandē, dēvē par padziļinātiem erozijas baseiniem (angļu rock basins vai overdeepenings). Iežu baseini ir ledāju erodēti pazeminājumi, visbiežāk pamatiežos. Tiem ir dažādi izmēri ­– mazākās formas veido nelielas ieplakas starp aunapierēm, bet lielākie pazeminājumi ir izgrebti zem visa cirka ledāja vai izvadledāja malas zonas. Erozijas baseinu izveidošanā būtiska nozīme ir zemledāja erozijai, īpaši izgrebšanas procesam, kā arī glaciotektoniskajai erozijai. Pēc ledāju nokušanas iežu baseinus bieži aizpilda pieledāja ezeri. Piemēram, Islandē dziļākajam ezeram Jokulsaurlonam (islandiešu Jökulsárlón) Breidamerkurjokula (islandiešu Breiðamerkurjökull) izvadledāja priekšā ir glaciālās erozijas izcelsme. Tas izveidojās tikai 20. gs., un mūsdienās tā dziļums pārsniedz 248 m. Tā kā ezers atrodas okeāna krastā un ar nelielu kanālu pat ir savienots ar to, tā gultne atrodas gandrīz 248 m zem jūras līmeņa.

Auna piere pie Solheimajokutla izvadledāja Islandē ar glaciālajām skrambām proksimālajā nogāzē un atraušanas pazīmēm distālajā nogāzē. 2024. gads.

Auna piere pie Solheimajokutla izvadledāja Islandē ar glaciālajām skrambām proksimālajā nogāzē un atraušanas pazīmēm distālajā nogāzē. 2024. gads.

Fotogrāfs Kristaps Lamsters. 

Vulkāniskos iežos izgrauzts zemledāja kanāls (Naja kanāls) pie Eijabakajokutla (Eyjabakkajökull) ledāja Islandē. 2024. gads.

Vulkāniskos iežos izgrauzts zemledāja kanāls (Naja kanāls) pie Eijabakajokutla (Eyjabakkajökull) ledāja Islandē. 2024. gads.

Fotogrāfs Kristaps Lamsters. 

Vārpstiņveida P formas pie Hintereisfernera ledāja Ectāles Alpos, Austrijā. 2024. gads.

Vārpstiņveida P formas pie Hintereisfernera ledāja Ectāles Alpos, Austrijā. 2024. gads.

Fotogrāfs Kristaps Lamsters. 

Ledāja erozijas mikroformas

Ledāja erozijas mikroformas pārstāv gareniskas (pret ledāja plūsmas virzienu), šķērseniskas un neorientētas formas. Gareniskās formas ir glaciālās skrambas, kas rada pamatiežu virsas skrambājumu (švīkājumu), un rievas. Šķērseniskās formas veido daudzveidīgi pakavveida, pusmēnesveida, sirpjveida un gliemjveida padziļinājumi, izgrebumi vai plaisas. Reizēm šķērseniskās erozijas mirkoformas, īpaši sirpjveida plaisas, mēdz dēvēt par pļāpu vai pļāpāšanas zīmēm (angļu chattermarks). Erozijas mikroformu veidošanos nosaka ledāja bazālajā (pamatnes) daļā iesalušo atlūzu daudzums, izmērs un forma. Ja bazālajā ledū dominē smalknes materiāls, tas radīs pamatiežu virskārtas pulējumu – gludu un līdzenu virsmu bez vizuāli redzamām erozijas pazīmēm. Ja bazālajā ledū ir iesalušas lielākas škautnainas atlūzas, tām, kopā ar ledāja pamatni pārvietojoties virs gultnes iežiem, radīsies skrambas vai šķērseniskās formas.

Šķērseniskas ledāja erozijas mikroformas Antarktikā. 2018. gads.

Šķērseniskas ledāja erozijas mikroformas Antarktikā. 2018. gads.

Fotogrāfs Kristaps Lamsters. 

Ledājūdeņu erozijas reljefa formas
Ledājūdeņu erozijas kanāli, ielejas, erozijas koridori un citi veidojumi

Ledājūdeņu erozijas kanāli, ielejas, erozijas koridori un citi veidojumi rodas galvenokārt ledājūdeņu mehāniskās erozijas rezultātā. Šīs reljefa formas var tikt iegrauztas gan iežu, gan nogulumu virsā zemledāja, ledāja malas un pieledāja apstākļos. Tādējādi var izdalīt trīs galvenos kanālu tipus: subglaciālos, marginālos un proglaciālos. Subglaciālie kanāli veidojas zem ledāja un atspoguļo aktīvas ledāja kustības un zemledāja spiedienūdeņu kontroli pār to veidošanos. Tie ir izvietoti aptuveni paralēli ledāja kustības virzienam, lai gan nereti novērojama nelielāku kanālu zarošanās. Šai kanālu grupai pieder visbiežāk pamatiežos iegrauztie neliela izmēra Naja kanāli, kuri atspoguļo daļu no dalītās zemledāja noteces sistēmas, kuru parasti veido savienoti kanāli un dobumi. Šāda neefektīva zemledāja notece noteiktos apstākļos veidojās zem ledus lielplūsmām arī nekonsolidētu nogulumu gultnē. Efektīvu zemledāja noteci atspoguļo ledū iegrauzti tuneļi (Rētlisberga), kurus reljefā mēdz atspoguļot osi. Noteiktos apstākļos, ja tiek nodrošināta ievērojama ledājūdeņu pieplūde, ledāja gultnē tiek iegrauzti liela izmēra kanāli un ielejas, kuras dēvē par tuneļielejām.

Tuneļielejas

Tuneļielejas (angļu tunnel valleys) vai tuneļkanāli ir gari, dziļi pamatiežos vai nogulumos iegrauzti kanāli, kuru garums var pat pārsniegt 100 km, bet platums ­– 4 km. Bieži vien literatūrā atšķirības starp terminiem “tuneļielejas” un “tuneļkanāli” neeksistē un tie tiek lietoti kā sinonīmi, lai gan pēc būtības terminu “tuneļkanāli” vajadzētu attiecināt tikai tad, kad ir skaidri zināma to ģenēze, respektīvi, tuneļkanāli to veidošanās laikā bija pildīti ar zemledāja kušanas ūdeņiem visā to platumā. Latvijā kā sinonīmus tuneļielejām agrāk lietoja arī no krievu valodas aizgūtos terminus “subglaciālās gultnes” vai “iegultnes”. Šos terminus nevajadzētu jaukt ar glaciotektoniskas izcelsmes iegareniem pazeminājumiem – subglaciālajām vagām, kas radušās ledāja lineārās erozijas rezultātā. Tā kā ne vienmēr ir pietiekami daudz datu, lai varētu droši pierādīt šo reljefa formu ģenēzi, var tikt lietots termins “subglaciālās ielejveida formas”. Tuneļielejas kopumā ir ļoti izplatītas reljefa formas gan uz sauszemes, gan arī jūru, piemēram, Ziemeļjūras, gultnē, kur tās veidojušās vairāku apledojumu laikā un atrodas vairākos līmeņos. Daļa seno ieleju ir aizpildītas ar starpleduslaikmetu un leduslaikmetu nogulumiem, veidojot apraktās ielejas. Citviet Eiropā tās ir nozīmīgs dzeramā ūdens rezervuārs. Ne visas apraktās ielejas pēc ģenēzes ir tuneļielejas. Daļa no tām atspoguļo vēl senāku pirmskvartāra fluviālās noteces tīklu.

Tuneļielejas veidojas zem ledāja galvenokārt ledājūdeņu erozijas un daļējas nogulumu uzkrāšanās rezultātā. No tuneļielejām erodētais materiāls izgulsnējas ledāja malas priekšā vai netālu aiz tās iznesu konusos vai deltās. Iespējams, tuneļieleju eroziju nodrošina ne tikai zemledāja ūdens plūsmu erozija, bet arī piesātinātu nogulumu lēna pārvietošanās uz šiem erozijas apgabaliem, kur tie tiek noskaloti ar ledājūdeņiem, tādējādi ledāja gultnes nogulumu virsma pazeminās, veidojot ieleju. Faktiskais ielejas izmērs ir ievērojami lielāks nekā ūdens plūsmas gultne kādā konkrētā brīdī. Tuneļieleju izvietojums korelē ar ledāja malas stāvokļiem, tādēļ ir ticami, ka tās var veidoties ledus malas atkāpšanās laikā. Lielu tuneļieleju un zarotu to sistēmu veidošanās tiek saistīta ar katastrofāliem zemledāja plūdiem. Katastrofālu noteci var radīt, piemēram, vienlaicīga virsledāja ezeru noplūšana. Viens no iespaidīgākajiem pamatiežos iegrauzto tuneļu tīkliem ir atklāts Sausajās ielejās, Antarktīdā, kur tas stiepjas 50 km garumā, un to veido līdz 600 m plati un 250 m dziļi kanāli un kanjoni ar dziļām ieplakām. Tie visticamāk veidojās pirms daudziem miljoniem gadu Austrumantarktīdas zemledāja ezeru drenāžas rezultātā.

Glaciofluviālie, erozijas vai ledājkušanas ūdeņu koridori

Mūsdienās literatūrā aizvien vairāk tiek lietoti arī termini “glaciofluviālie”, “erozijas” vai “ledājkušanas ūdeņu koridori”. Tie tiek attiecināti uz ledājūdeņu pastiprinātas noteces lineāriem apgabaliem, kuriem pretēji tuneļielejām nav raksturīgas nepārtrauktas nogāzes. Nereti šādos erozijas koridoros, līdzīgi kā tuneļielejās, sastopami osi. Ledājūdeņu erozijas koridoru savdabīgākā pazīme ir dažādas formas erozijas pauguru klātbūtne tajos, tādēļ bieži tiek lietots arī termins pauguru koridori (angļu hummock corridors). Pauguriem var būt dažāda ģenēze, un tie lielākoties ir poliģenētiski veidojumi, bet ledājūdeņu notecei (dalītās noteces sistēma) savienoto dobumu un kanālu sistēmā ir nozīmīgākā loma. Pauguru koridoru platums, līdzīgi kā tuneļielejām, variē no dažiem simtiem metru līdz vairākiem kilometriem. Garums parasti ir vairāki kilometri, bet reizēm pārsniedz 10 kilometrus. Galvenokārt pauguru koridori ir iegrauzti drumlinizētas morēnas līdzenumos, bet citviet rievoto morēnu izplatības areālos. Šo reljefa formu savstarpējais izvietojums un laterālais attālums ir līdzīgs tuneļielejām un osiem, apstiprinot to subglaciālo ģenēzi. Īpašs pauguru koridoru tips ir trīstūrveida pauguru koridori. Tie atspoguļo zemledāja noteces pārejas tipu starp tuneļveida un plaši izplatīto maza izmēra dalīto noteces sistēmu (savienoti dobumi un kanāli). Trīsstūrveida pauguru koridori ir ļoti izplatīti Somijā, un tie tiek dēvēti par murtosiem (no somu valodas murtoo). Kopumā murtosu ģenēze ir sarežģīts daudzfāzu process, kas ietver rievoto morēnu veidošanos un to transformāciju zemledāja erozijas un deformācijas procesos, kur nozīmīga loma ir fluktuējošam zemledāja ūdens spiedienam.

Marginālie, submarginālie un proglaciālie kanāli

Marginālie kanāli ir ledājūdeņu erozijas kanāli, kas izvietoti aptuveni paralēli kādreizējai ledāja sānu vai priekšējai malai un to veidošanās laikā bija kontaktā ar to, savukārt submarginālie kanāli veidošanās brīdi atradās zem ledāja tā malas zonā.

Proglaciālie kanāli veidojas, ledājūdeņiem izplūstot pieledāja teritorijā. Tie bieži saposmo sandru (agrāk arī glaciofluviālos) līdzenumus. Šādi kanāli var aizsākties arī kā Naja kanāli zemledāja vidē un vēlāk tikt padziļināti subareāli deglaciācijas laikā. Īpaši izteiksmīgi proglaciālie kanāli un ar tiem saistītās citas plūdu atstātās pēdas (angļu flood tracks) veidojas katastrofālas pieledāja ezeru noplūdes rezultātā un var sasniegt ievērojamas dimensijas. Izteiksmīgs piemērs milzīgajai katastrofālo plūdu erozijas kapacitātei ir kanāli un kanjoni, kas radušies Misūla un Kolumbijas pieledāja ezeru noplūšanas rezultātā. To veidoto ainavu sauc par skablendu (angļu scablands, burtiskā tulkojumā ’kreveļzeme’) ainavu. Zemledāja ezera noplūdes rezultātā no Bardarbungas vulkāna kalderas savukārt veidojās 28 km garais kanjons Jokulsarglūfs (islandiešu Jökulsárgljúfur) Islandē. Līdzīgi arī ledāja plūdu jeb jokulhlaupu ūdeņi erodēja 200 m dziļo Hafrahvammagljūfa (Hafrahvammagljúfur) kanjonu Islandē. Katastrofālu ledājūdeņu plūdi var radīt arī akumulatīvās reljefa formas, piemēram, rupjgraudainas grants veidotas milzu tecējuma ripsnas, kas izplatītas pie Kolumbijas upes Ziemeļamerikā. Tās ir vairākus metrus augstas un gandrīz 100 m platas. Ģigantiskas ripsnas, kuru augstums sasniedz 20 m, zināmas arī no Altaja republikas Krievijā. Arī Eiropā ir sastopamas katastrofālu ledājūdeņu plūdu radītās reljefa formas. Tās, pirmkārt, ir saistītas ar lielām tuneļieleju sistēmām, sandru līdzenumiem un marginālajām ledājūdeņu noteces ielejām, bet, otrkārt, specifiska šo plūdu erozijas procesu liecība ir izlocītie glaciālie lineamenti (angļu glacial curvilineations), kas plaši sastopami Polijā. Šie lineamenti ir iegarenas, līkumotas un paralēlas grēdas, kas veido kompleksus un plašus formu sakopojumus tuneļielejās un citos pazeminājumos. To augstums sasniedz vidēji 10–15 m, vidējais garums ir daži kilometri un platums ir vidēji apmēram 100 m. Izlocītie glaciālie lineamenti ir radušies zemledāja kušanas ūdeņu erozijas procesu rezultātā saistībā ar turbulentām ūdens plūsmām katastrofālā zemledāja ūdeņu noplūdē.

Ledājūdeņu noteces ielejas

Ledājūdeņu noteces ielejas veidojas, tiem noplūstot gar ledāja malu, ledāja malas priekšā vai noplūstot pieledāja ezeriem. Tās galvenokārt rodas, ja ūdens straumju gultni veido viegli erodējami nogulumi. Ledājūdeņu noteces ielejas var iedalīt marginālajās, laterālajās, radiālajās un pārgāznes. Marginālās noteces ielejas rodas, ledājūdeņiem notekot gar ledāja malu. Ledājūdeņi var iegrauzties gan nogulumos, gan paša ledāja pamatnē. Reizēm tiek lietoti dažādi lokālie apzīmējumi, piemēram, pradolinas (no poļu valodas pradoliny) un urštromi (no vācu valodas urstromtäler), jo Eiropā izteiksmīgākās marginālās ielejas veidojās gar Skandināvijas ledusvairoga malu Vācijā un Polijā. Viena no izteiksmīgākajām ir Ēbersvaldes marginālā ieleja, kuras aizsākumi meklējami jau pie Kauņas, bet tālāk tā stiepjas cauri Toruņai līdz pat Hamburgai. Mūsdienu upes bieži manto šīs senās noteces ielejas. Laterālās noteces ielejas attīstās gar ledāja vai ledus loba sāniem, vienu nogāzi veidojot ledāja sānu malai, bet otru – kādai pozitīvas reljefa formas, piemēram, gala morēnas, nogāzei. Tā kā šīs ielejas tiek vismaz daļēji aizpildītas ar glaciofluviālajiem nogulumiem un ledus krasts vēlāk izzūd, tās ne vienmēr ir viegli redzamas mūsdienu reljefā. Radiālās noteces ielejas veidojas, ledājūdeņiem plūstot prom no ledāja malas. Vienas no lielākajām atrodamas Ziemeļamerikā, piemēram, Misisipi radiālā noteces ieleja. Pārgāznes jeb pārrāvuma ielejas noteces ielejas (angļu spillways) veidojās, noplūstot ūdeņiem no viena glaciālā ezera uz otru. Kad ledājūdeņi ieplūst glaciālajā ezerā, bieži izveidojas deltas. 

Multivide

Katastrofālu ledājūdeņu plūdu jeb jokulhlaupu erodēts kanjons (Hafrahvammagljúfur) Islandē. 2024. gads.

Katastrofālu ledājūdeņu plūdu jeb jokulhlaupu erodēts kanjons (Hafrahvammagljúfur) Islandē. 2024. gads.

Fotogrāfs Kristaps Lamsters. 

Cirkā esoša Valdemarbrēena ledāja akumulācijas zona ZR Svalbārā. 2019. gads.

Cirkā esoša Valdemarbrēena ledāja akumulācijas zona ZR Svalbārā. 2019. gads.

Fotogrāfs Kristaps Lamsters. 

U veida ieleja (trogieleja) pie Hintereisfernera ledāja Ectāles Alpos, Austrijā. 2024. gads.

U veida ieleja (trogieleja) pie Hintereisfernera ledāja Ectāles Alpos, Austrijā. 2024. gads.

Fotogrāfs Kristaps Lamsters. 

Kalnu ledāju erozijas ainava ZR Svalbārā ar horniem, aretēm, trogielejām un cirkiem, kurus joprojām aizpilda ledāji. 2019. gads.

Kalnu ledāju erozijas ainava ZR Svalbārā ar horniem, aretēm, trogielejām un cirkiem, kurus joprojām aizpilda ledāji. 2019. gads.

Fotogrāfs Kristaps Lamsters. 

Kalnu ledāju erozijas ainava Torres del Paine nacionālajā parkā, Čīles Patagonijā, Dienvidamerikā, ar dziļu ledāja erodētu trogieleju. 2018. gads.

Kalnu ledāju erozijas ainava Torres del Paine nacionālajā parkā, Čīles Patagonijā, Dienvidamerikā, ar dziļu ledāja erodētu trogieleju. 2018. gads.

Fotogrāfs Kristaps Lamsters. 

Tuvplānā kalnu ledāju erozijas ainava Torres del Paine nacionālajā parkā, Čīles Patagonijā, Dienvidamerikā, ar dziļu ledāja erodētu trogieleju. 2018. gads.

Tuvplānā kalnu ledāju erozijas ainava Torres del Paine nacionālajā parkā, Čīles Patagonijā, Dienvidamerikā, ar dziļu ledāja erodētu trogieleju. 2018. gads.

Fotogrāfs Kristaps Lamsters.

Auna piere pie Solheimajokutla izvadledāja Islandē ar glaciālajām skrambām proksimālajā nogāzē un atraušanas pazīmēm distālajā nogāzē. 2024. gads.

Auna piere pie Solheimajokutla izvadledāja Islandē ar glaciālajām skrambām proksimālajā nogāzē un atraušanas pazīmēm distālajā nogāzē. 2024. gads.

Fotogrāfs Kristaps Lamsters. 

Vulkāniskos iežos izgrauzts zemledāja kanāls (Naja kanāls) pie Eijabakajokutla (Eyjabakkajökull) ledāja Islandē. 2024. gads.

Vulkāniskos iežos izgrauzts zemledāja kanāls (Naja kanāls) pie Eijabakajokutla (Eyjabakkajökull) ledāja Islandē. 2024. gads.

Fotogrāfs Kristaps Lamsters. 

Vārpstiņveida P formas pie Hintereisfernera ledāja Ectāles Alpos, Austrijā. 2024. gads.

Vārpstiņveida P formas pie Hintereisfernera ledāja Ectāles Alpos, Austrijā. 2024. gads.

Fotogrāfs Kristaps Lamsters. 

Šķērseniskas ledāja erozijas mikroformas Antarktikā. 2018. gads.

Šķērseniskas ledāja erozijas mikroformas Antarktikā. 2018. gads.

Fotogrāfs Kristaps Lamsters. 

Katastrofālu ledājūdeņu plūdu jeb jokulhlaupu erodēts kanjons (Hafrahvammagljúfur) Islandē. 2024. gads.

Fotogrāfs Kristaps Lamsters. 

Saistītie šķirkļi:
  • glaciālās erozijas reljefa formas
Izmantošanas tiesības
Skatīt oriģinālu

Saistītie šķirkļi

  • glacigēnās akumulācijas un glaciotektoniskās reljefa formas
  • glacioloģija
  • periglaciālās reljefa formas

Autora ieteiktie papildu resursi

Ieteicamā literatūra

  • Benn, D. I. and Evans, D. J. A., Glaciers and glaciation, 2nd edn., Abingdon, Oxon, London, Hodder Education, 2010.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Bierman, P. R. and Montgomery, D. R., Key Concepts in Geomorphology, 2nd edn., New York, Freeman, 2020.
  • Easterbrook, D. J., Surface Processes and Landforms, 2nd edn., New Jersey, Prentice Hall, 1999.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Goudie, A. (ed.), Encyclopedia of geomorphology, 2 volumes, Londond, New York, Routledge, 2004.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Gregory, K. J. and Goudie, A.S. (eds.), The SAGE Handbook of Geomorphology, Los Angeles, Sage, 2011.
  • Gutiérrez, F. and Gutiérrez, M., Landforms of the Earth: An Illustrated Guide, Switzerland, Springer, 2016.
  • Huggett, R. J., Fundamentals of Geomorphology, 3rd edn., Milton Park, Abingdon, Oxon, New York, Routledge, 2011.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Menzies, J. and Meer van der J., Past Glacial Environments, 2nd edn., Amsterdam, Netherlands etc., Elsevier, 2017.
  • Shroder, J. F. (ed.), Treatise on Geomorphology, 2nd edn., Amsterdam, Elsevier-Academic Press, 2022.

Kristaps Lamsters "Glaciālās erozijas reljefa formas". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/256875-glaci%C4%81l%C4%81s-erozijas-reljefa-formas (skatīts 26.09.2025)

Kopīgot


Kopīgot sociālajos tīklos


URL

https://enciklopedija.lv/skirklis/256875-glaci%C4%81l%C4%81s-erozijas-reljefa-formas

Šobrīd enciklopēdijā ir 0 šķirkļi,
un darbs turpinās.
  • Par enciklopēdiju
  • Padome
  • Nozaru redakcijas kolēģija
  • Ilustrāciju redakcijas kolēģija
  • Redakcija
  • Sadarbības partneri
  • Atbalstītāji
  • Sazināties ar redakciju

© Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2025. © Tilde, izstrāde, 2025. © Orians Anvari, dizains, 2025. Autortiesības, datu aizsardzība un izmantošana