Jānis Bune bija no Padomju Sociālistiskās Republiku Savienības (PSRS) padomju otrreizējās okupācijas laikā uz Latviju pārcēlies latviešu izcelsmes medicīnas zinātnieks, viens no nozīmīgākajiem pēckara Latvijas ķirurgiem, daudzpusīgs zinātnieks.

J. Bune piedzima zemnieka Mārtiņa Ruģeļa-Bunes un viņa sievas Emīlijas (dzimusi Dreijere) ģimenē kā vecākais piecu bērnu ģimenē. Brālis Ludvigs Bune bija Latvijas armijas kapteinis (gāja bojā padomju apcietinājumā), bet jaunākā māsa Alise Volkova bija ārste, padomju okupācijas laikā atgriezās Latvijā. Brāļa Ludviga abas meitas kara beigās devās trimdā, studēja medicīnu Baltijas Universitātē un vēlāk strādāja Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). J. Bunes dēls Viktors bija ievērojams padomju seismologs, meita Ņina bija ķīmijas zinātņu kandidāte.

J. Bune un viņa brāļi izglītību ieguva Roslavļā, Smoļenskas guberņā, kur strādāja un dzīvoja tēvabrālis, kurš bija materiāli labāk nodrošināts un kuram savu bērnu nebija. J. Bune pabeidza Roslavļas ģimnāziju 1908. gadā ar zelta medaļu; no 1909. gada kā kroņa stipendiāts studēja Kara medicīnas akadēmijā (Императорская Военно-медицинская академия) Pēterburgā, ko pabeidza ar izcilību 1914. gadā, iegūstot ārsta diplomu.

Darba gaitas J. Bune sāka Pirmā pasaules kara laikā, būdams Krievijas armijas pulka vecākais ārsts Rietumu frontē. No 1918. gada dienēja par hospitāļa priekšnieku Sarkanajā armijā, kur operēja un ārstēja karavīrus, bija evakuācijas punkta vadītājs vairākās Krievijas pilsoņu kara frontēs.

Pēc demobilizācijas 1921. gadā J. Bune atgriezās Smoļenskas apgabalā un līdz 1924. gadam bija Nikolopogorelojes slimnīcas galvenais ārsts, vēlāk Jarcevas slimnīcas galvenais ārsts (1924–1928). No 1928. līdz 1930. gadam J. Bune bija Samarkandas (tolaik Uzbekijas Padomju Sociālistiskās Republikas (Uzbekijas PSR) galvaspilsēta, tagad Uzbekistānā) pilsētas slimnīcas galvenais ārsts.

1930./1931. mācību gadā J. Bune bija Rokfellera fonda (Rockefeller Foundation) stipendiāts un papildināja zināšanas Tībingenes Universitātes (Universität Tübingen) ķirurģiskajā klīnikā Vācijā, apgūstot labākās vācu ķirurgu skolas iemaņas, prasmi, tehniku un tradīcijas. No 1932. līdz 1933. gadam J. Bune bija 2. Ļeņingradas (tagad Sanktpēterburga) Medicīnas institūta (Второй Ленинградский медицинский институт) asistents, no 1934. līdz 1937. gadam – 2. Maskavas Medicīnas institūta (Второй Московский медицинский институт) asistents.

No 1937. līdz 1941. gadam J. Bune bija Kurskas Valsts Medicīnas institūta (Курский государственный медицинский институт) direktors un Vispārīgās ķirurģijas katedras vadītājs. Līdzās tiešajiem pienākumiem J. Bune, kurš bija augstskolas otrais direktors, organizēja sanitāro aviāciju Kurskā 1937.–1938. gadā.

Otrā pasaules kara laikā J. Bune dienēja Sarkanajā armijā, kur sākumā bija evakuācijas hospitāļa galvenais ķirurgs Uraļskā (tagad Orala, Kazahstāna), bet no 1942. līdz 1944. gadam medicīnas dienesta apakšpulkveža pakāpē Staļingradas frontes un 4. Ukrainas frontes evakuācijas hospitāļu galvenais ķirurgs. Pēc kara J. Bune atgriezās Kurskas Valsts Medicīnas institūta direktora amatā un vadīja Hospitālās ķirurģijas katedru.

J. Bune aizstāvēja medicīnas zinātņu doktora disertāciju par galvas smadzeņu cietā apvalka plastiku un defektu aizpildīšanu (К вопросу о пластике твёрдой мозговой оболочки и заполнении дефектов мозга) 2. Maskavas Medicīnas institūtā 17.04.1946. Tajā pašā gadā tika ievēlēts par profesoru.

Pēc Latvijas Valsts universitātes (LVU, tagad Latvijas Universitāte, LU) Medicīnas fakultātes (fakultāte 1950. gadā pārveidota par Rīgas Medicīnas institūtu, tagad Rīgas Stradiņa universitāte, RSU) dekāna Paula Stradiņa aicinājuma 1947. gadā J. Bune atgriezās Latvijā un kļuva par Medicīnas fakultātes Vispārīgās ķirurģijas katedras vadītāju un strādāja šajā amatā līdz 1968. gadam. Līdz aiziešanai pensijā 1970. gadā bija profesors konsultants.

J. Bunem ir pētījumi smadzeņu ķirurģijā, traumatoloģijā un asinsvadu ķirurģijā. Ieteicis operāciju taisnās zarnas izkrišanas novēršanai.

Pirmais Kurskā izmantoja spinālo anestēziju ar sovkaīnu un intravenozo anestēziju, aprakstot to zinātniskā rakstā (Спиномозговая анестезия совкаином) 1939. gadā. Izmantojot sovkaīna spinālo anestēziju, J. Bune veica veiksmīgas apendektomijas operācijas, kuņģa rezekcijas, starpenes un urīnceļu operācijas (vidējais anestēzijas ilgums ir aptuveni trīs stundas, kas bija daudz ilgāks laiks, nekā lietojot novokaīnu).

Sarakstījis populāru mācību grāmatu studentiem “Ķirurģija”, kas izdota Rīgā atkārtoti (1952, 1956, 1962).

J. Bune apbalvots ar PSRS Sarkanās Zvaigznes ordeni (1942), Darba Sarkanā Karoga ordeni (1944, 1966).

Latvijas PSR Nopelniem bagātā zinātnes darbinieka goda nosaukums (1954).