Meža zoss ir liela zoss. Plašs ligzdošanas areāls Eirāzijā – no Islandes rietumos līdz Habarovskas novadam (Krievijā) austrumos. Latvijā suga sastopama visu gadu, bet lielākoties caurceļošanas laikā. Ligzdo 200–500 pāru. Ligzdojošā populācija pieaug. Pārtiek galvenokārt no augiem.

Karls Linnejs (Carl Linnaeus) 1758. gadā sugai deva zinātnisko nosaukumu Anas anser, taču mūsdienās meža zoss zinātniskais nosaukums ir Anser anser. Latīņu valodā vārds anser nozīmē ‘zoss’.

Meža zosij izdalītas divas pasugas. Nominālpasuga Anser anser anser ligzdo Islandē, Eiropas ziemeļu un centrālajā daļā, pasuga Anser anser rubrirostris – no Rumānijas, Krievijas austrumu daļas un Turcijas līdz Ķīnas ziemeļaustrumu daļai. Latvijā sastopama pasuga A. a. anser.

Ķermeņa garums 76–89 cm, svars 2070–4560 g. Liela zoss ar lielu, sārti oranžu knābi. Kājas blāvi iesārtas. Tērps brūnpelēks, bez izteiktiem kontrastiem, taču lidojumā redzams, ka priekšspārna virspuse ir izteikti gaiši pelnpelēka un kontrastē ar tumšāko pārējo spārnu un muguru.

Raksturīgākie saucieni ir trīszilbīgs “kjāāā-ga-ga”, kam pirmā zilbe ir uzsvērtākā un spalgākā, un “ga-ga-ga”. Kopumā saucienu repertuārs ir daudzveidīgs.

Meža zoss ir gājputns, tomēr Latvijā sastopama visu gadu. Agrāk ziemoja tikai atsevišķi īpatņi, bet tagad sastopami pat vairākus simtus indivīdu lieli ziemotāju bari.

Ligzdo niedrājiem bagātās ūdenstilpēs. Barojas gan ūdenstilpēs, gan lauksaimniecības zemēs.

Pārtiek galvenokārt no augiem – graudzālēm, dažādu augu saknēm, lapām, stublājiem, augļiem un dzinumiem, ziemā ēd arī graudus, kartupeļus un arī citus dārzeņus.

Veido ilglaicīgus monogāmus pārus. Nereti ligzdo izklaidus kolonijās.

Ligzda, ko veido mātīte viena pati, tiek būvēta no niedrēm un zāles. Tā ir izklāta ar dūnām. Latvijā parasti ligzda niedrājā, taču var ligzdot arī uz zemes, kokos vai klinšu nogāzēs.

Olas ir krēmbaltas. Olu izmērs vidēji ir 85,3x58 mm. Dējumā parasti 4–6, retāk – 3–12 olas. Gadā viens perējums. Mātīte perē viena pati, bet tēviņš uzturas tuvumā. Perēšanas ilgums – 27–28 dienas.

Mazuļi ir ligzdbēgļi. Pēc ligzdas atstāšanas tie barību atrod paši, bet vecāki tos sargā un silda. Mazuļi lidspēju iegūst 50–60 dienu vecumā, bet pa ziemu ģimenes paliek kopā.

Plašs ligzdošanas areāls Eirāzijā – no Islandes rietumos līdz Habarovskas novadam (Krievijā) austrumos. Ziemošanas areāls no Eiropas rietumu un dienvidu daļas caur Irānu sniedzas līdz Ķīnas dienvidaustrumu daļai. Eiropā tas daļēji pārklājas ar ligzdošanas areālu. Pasaules populācija pieaug.

Kopš 20. gs. 80. gadiem ligzdošanas izplatība Eiropā pieaugusi, areālam izplešoties gan uz ziemeļiem, gan uz dienvidiem un austrumiem. Arī populācijas lielums pieaug.

Latvijā 20. gs. 30. gados literatūrā darīts zināms, ka meža zosis sastopamas gandrīz tikai caurceļošanas laikā un “šo putnu, diemžēl, tagad varētu gandrīz svītrot no perētāju putnu saraksta”, taču norādīts uz sugas ligzdošanu Latvijā iepriekšējās desmitgadēs, piemēram, 1916. un 1917. gadā Engures ezerā.

Tomēr arī turpmākajās desmitgadēs ligzdošana Latvijā ir konstatēta: tiek norādīts uz ligzdošanu “nelielā ezerā Kurzemes ziemeļos” un Engures ezerā 20. gs. 40. gados, 1957. vai 1958. gadā perējums novērots Kaņiera ezerā. Engures ezerā 20. gs. 70. gados novērots meža zosu pāris, un 1979. gadā pierādīta ligzdošana. 20. gs. 70. gados meža zoss ligzdoja arī Liepājas un Papes ezerā un zivju dīķos Saldus un Kuldīgas rajonā, turklāt 1972. un 1973. gadā Kaņierī ligzdoja 2–3 pāri reintroducētu meža zosu. 80. gadu sākumā vērtēts, ka trīs pāri ligzdoja Engures ezerā, viens – Liepājas ezerā un vismaz divi – Papes ezerā, taču atzīmēts, ka patiesais ligzdojošo pāru skaits šajās vietās varētu būt lielāks. 20. gs. 90. gadu sākumā vērtēts, ka kopējais Latvijā ligzdojošo meža zosu skaits ir 30–80 pāru, un norādīts uz strauju populācijas pieaugumu. Arī turpmākajās desmitgadēs ligzdojošo meža zosu skaits un izplatība turpināja palielināties. Mūsdienās Latvijā ligzdo 200–500 meža zosu pāru.

Meža zoss ligzdo galvenokārt Latvijas rietumu un centrālajā daļā. Ligzdošanas izplatība būtiski palielinājusies gan starp 1980.–1984. un 2000.–2004., gan starp 2000.–2004. un 2013.–2017. gadu.

Caurceļošanas laikā sastopama salīdzinoši ievērojami, retāk nekā sējas un baltpieres zosis, tomēr caurceļojošo putnu skaits pieaug.

Ziemas laikā meža zosis sastopamas galvenokārt Latvijas rietumu daļā. Sugas ziemošana Latvijā pirmoreiz atzīmēta 1992. gada janvārī, kad viens putns novērots Liepājas ezerā (A. Celmiņš, M. Sidorenko) un divi – Daugavā pie Krāslavas (I. Krams), taču, iespējams, ka ir bijuši arī agrāki ziemojošo putnu novērojumi, kas nav apzināti. Turpmāk ziemojošo putnu skaits pieaudzis. Kopš 2020. gada ir reģistrēti vairāki gadījumi, kad novērots vairāk nekā 100 ziemojošu putnu vienuviet.

Populācijas pieaugums Latvijā atbilst tendencei Eiropā kopumā. Tas varētu būt skaidrojams ar sugas pakāpenisko atgūšanos pēc medību spiediena samazināšanas kopš 20. gs. vidus, tāpat pozitīva ietekme bijusi barības pieejamības palielinājumam lauksaimniecības zemēs un maigākām ziemām.

Ne pasaulē, ne Eiropā suga nav atzīta par apdraudētu, taču Latvijā, ņemot vērā pagaidām vēl nelielo ligzdojošo populāciju, tā klasificēta kā gandrīz apdraudēta.

Sugu apdraud medību spiediens un saindēšanās ar svina skrotīm. Tā cieš no lauksaimniekiem, kas meža zosi vajā. Draudi ir arī mitrāju iznīcināšana un degradācija nosusināšanas rezultātā un pārvēršana par lauksaimniecības zemēm, niedrāju pļaušana un dedzināšana. Suga ir jutīga pret putnu grupas vīrusu, tāpēc to var apdraudēt putnu gripas uzliesmojumi.

Eiropā, Ziemeļāfrikā un Rietumāzijā mājas zoss ir meža zoss domesticētā forma – Anser anser domesticus.

Daudzviet izplatības areālā, tostarp arī Latvijā, meža zoss ir medījams putns.

Tā kā “meža” latviešu valodā būtībā ir sinonīms vārdam “savvaļas”, folklorā (piemēram, ticējumos) minētās meža zosis varētu būt jebkura zosu suga.

Meža zoss iekļauta Bernes konvencijas III pielikumā, Bonnas konvencijas II pielikumā un arī Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā.