Operācijas ietvaros 1919. gada 3. novembrī 7. Siguldas kājnieku pulka karavīri veica vairākus nesekmīgus izsēšanās mēģinājumus piekrastes zonā no Edinburgas apkārtnes (mūsdienās Dzintari) līdz Kaugurciemam (mūsdienās teritorija starp Vaivariem un Kauguriem). Operācijas laikā netika sasniegti noteiktie taktiski operacionālie mērķi. Negatīvo norisi un no tās izrietošo rezultātu būtiski ietekmēja nepietiekams vienību un transporta tehniskais nodrošinājums, nelabvēlīgi meteoroloģiskie apstākļi, kā arī ierobežota komunikācija starp operācijas vadību, iesaistītajām vienībām un Sabiedroto kara floti.

Latvijas armijas vienību desanta operācijas mēģinājums norisinājās kā sadursmes ar Rietumu brīvprātīgo armijas vienībām 1919. gada 3. novembrī ap plkst. 7.00 jūrā iepretim Edinburgai un ap plkst. 8.30–9.00 piekrastes zonā Kaugurciema apkārtnē. Turklāt, saskaņā ar Rietumu brīvprātīgo armijas štāba ziņojumu, viena no militārajām sadursmēm, iespējams, notika arī iepretim Dubultiem.

Kauja norisinājās Latvijas armijas kauju posmā pret Rietumu brīvprātīgo armiju no 1919. gada 8. oktobra līdz 11. novembrim, kas zināms kā Rīgas aizstāvēšana pret Rietumu brīvprātīgo armiju. Šis posms bija centrālais militāri politiskais notikums bermontiādē, vienā no nozīmīgākajiem Latvijas Neatkarības kara posmiem.

Operācijas stratēģiskie mērķi:

• nepieļaut Rietumu brīvprātīgo armijai uzkrāt rezerves Pārdaugavas–Jūrmalas operacionālajā telpā, lai novērstu atkārtotu plaša mēroga ofensīvu pret Latvijas Pagaidu valdības kontrolētajām teritorijām;
• sekmīgi attīstoties ofensīvai, atgūt kontroli pār tobrīd Rietumu brīvprātīgo armijas okupācijā esošajām Latvijas Republikas teritorijām Pierīgā, Zemgalē un Kurzemē.

Galvenais taktiski operacionālais mērķis bija pārņemt kontroli pār Jūrmalu no Bulduru pussalas līdz Dubultu šaurumam, kamēr galvenie spēki ar kaujām ieņemtu Rietumu brīvprātīgo armijas nocietinājumus dienvidos–dienvidrietumos no Bolderājas, uzsākot sistemātisku Pārdaugavas atbrīvošanu.

Par desanta kaujas grupas komandieri iecēla 7. Siguldas kājnieku pulka III bataljona komandieri kapteini Jūliju Mucenieku, savukārt atbildīgais par ūdenstransporta nodrošināšanu un sagatavošanu bija Jūras daļas virsleitnants Aleksandrs Derums.

Latvijas armijas desanta kaujas grupa sastāvēja no 7. Siguldas kājnieku pulka 3. un 4. rotas (ap 200 karavīru). Kaujas atbalsta bruņojumā ietilpa divi ložmetēji, viena patšautene un viens granātmetējs. Desanta transportēšanai iedalīja trīs kara flotes bruņotos kuģīšus, kas bija ar dažām tērauda plāksnēm un smilšu maisiem nostiprināti upju tvaikoņi “Sekunda”, “R” un “K”. Desanta nogādāšanai no kuģīšiem līdz izsēšanās zonai tika iedalītas 15 zvejas laivas. Artilērijas atbalsta uguni bija jānodrošina diviem Lielbritānijas karakuģiem. Rietumu brīvprātīgo armijas Jūrmalas garnizona komandieris bija ģenerālleitnants Aleksandrs Bilinskis (Александр Константинович Билинский).

Rietumu brīvprātīgo armijas Jūrmalas garnizons sastāvēja no 1. plastunu pulka I bataljona 4–5 rotām (400–550 karavīru) un Jātnieku baterijas (ap 80 karavīru). Papildus individuālajam bruņojumam garnizona rīcībā bija 2–3 lielgabali, 25–30 ložmetēji un neliels skaits mīnmetēju. Precīzs iesaistīto vienību un karavīru skaits nav zināms, taču, atsaucoties uz Rietumu brīvprātīgo armijas 3. novembra kaujas aprakstu, tiešajā karadarbībā pret desantu tika iesaistītas visas pieejamās karaspēka rezerves, to skaita arī sakarnieki.

2. novembrī ap pusnakti 7. Siguldas kājnieku pulka divas rotas pārdislocēja no frontes sektora Bolderājas–Priedaines kāpu grēdā uz Daugavgrīvu, kur tās izvietoja uz bruņotajiem kuģīšiem. Savukārt lielākā daļa Rietumu brīvprātīgo armijas personālsastāva un vienību štābi atradās Jūrmalas apdzīvotajās daļās no Buļļu ciema līdz Kauguriem, tomēr arī kāpu zonās bija ierīkoti vairāki jūras novērošanas posteņi, ložmetēju pozīcijas un tika nodrošināta pastāvīga piekrastes zonas patrulēšana.

Desanta operācijas sākums bija noteikts plkst. 4.00, taču tā tika uzsākta ar novēlošanos – ap plkst. 5.00. Pa ceļam līdz pārgrupēšanās zonai, kas atradās aptuveni kilometra attālumā no krasta iepretim Edinburgai, vētras un apledošanas dēļ tika pazaudēta lielākā daļa no zvejas laivām, ar kurām bija plānots nogādāt desantu līdz izsēšanās zonai. No astoņām laivām, kas bija piestiprinātas pie tvaikoņa “Sekunda”, līdz pārgrupēšanās zonai tika nogādātas tikai divas.

Apmēram plkst. 7.00 sākās izsēšanās fāze, kas vērtējama kā būtiska novirze no plānotā grafika, jo tai vajadzēja sākties pirms plkst. 6.30 – līdz ar galveno spēku sauszemes operācijas sākumu Pārdaugavā. Tā rezultātā visā frontē, tostarp arī Jūrmalā, Rietumu brīvprātīgo armijas vienībās jau bija izsludināta paaugstināta kaujas gatavība, un desanta operācija bija zaudējusi vienu no būtiskākajiem elementiem – pārsteiguma efektu. Arī desanta artilērijas atbalstam paredzētie Lielbritānijas Kara flotes kuģi pārpratuma dēļ neieradās iepriekš noteiktajās pozīcijās. Desanta vienības jau bija novietojušās laivās, un tām būtu nācies veikt izsēšanos zem intensīvas ienaidnieka uguns bez nepieciešamā artilērijas atbalsta. Tādēļ kapteinis J. Mucenieks pavēlēja pārtraukt izsēšanos un doties Slokas virzienā, veicot demonstratīvu piekrastes apšaudi.

Apmēram plkst. 8.30, aptuveni kilometru no krasta pretī Kaugurciemam, desanta grupa sastapa zvejniekus, kuri apzināti vai neapzināti maldināja kapteini J. Mucenieku, apgalvojot, ka Kaugurciemā dislocētā aptuveni 20 karavīru lielā krievu ložmetējnieku vienība nav noskaņota izrādīt bruņotu pretestību. Pamatojoties uz saņemto informāciju, kapteinis J. Mucenieks pavēlēja četrās atlikušajās koka laivās iesēdināt desanta grupu, kas sastāvēja no 19 karavīriem, tostarp trīs virsniekiem kapteiņa J. Mucenieka vadība. Neskatoties uz to, ka četrās laivās bija iespējams iesēdināt divreiz vairāk karavīru, atlikušās brīvās vietas tika rezervētas plānotajiem karagūstekņiem. Pirmajai laivai sasniedzot piekrasti, uz desantu tika atklāta ložmetēju uguns, kas radīja ievērojamu sajukumu. Nekavējoties uz iespējamo ložmetēja atrašanās vietu tika atklāta atbalsta uguns no tvaikoņa “Sekunda”, kas tobrīd atradās aptuveni 800 metrus no krasta. Apšaudes laikā trīs no četrām laivām atgriezās līdz tvaikonim un tas sāka attālināties no krasta, nesagaidot desanta grupas atgriešanos pilnā sastāvā. Leitnants Jānis Rubenis lika tvaikoņa kapteinim apstāties un sagaidīt laivu, kurā atradās vairāki smagi ievainoti kareivji un virsnieki, starp tiem bija arī kapteinis J. Mucenieks un virsleitnants Pēteris Ozoliņš, kurš atpakaļceļā uz Bolderāju no gūtajiem ievainojumiem mira.

Latvijas armijas zaudējumi bija vismaz viens kritušais un septiņi ievainoti karavīri. Būtisks faktors bija arī Latvijas armijas īslaicīgie sanitārie personālsastāva zaudējumi, jo apmēram 50 % no karavīriem operācijas laikā nebija kaujas spējīgi īslaicīgu kinetozes jeb “jūras slimības” izraisītu simptomu dēļ (nespēks, galvassāpes, vemšana un citi).

Par Rietumu brīvprātīgo armijas personālsastāva un materiāli tehnisko līdzekļu zaudējumiem precīzu ziņu nav, taču tie ir vērtējami kā nebūtiski.

Kopumā desanta operācija Jūrmalā tiek uzskatīta par nesekmīgu, tomēr līdz šim historiogrāfijā nav pietiekami izvērtēti dažādi faktori, kas, iespējams, pozitīvi ietekmēja 3. novembra Pārdaugavas atbrīvošanas operācijas norises gaitu. Nav zināms, vai Rietumu brīvprātīgo armija nebija veikusi rezervju pārvietošanu no Pārdaugavas, cenšoties nepieļaut līdzvērtīgu katastrofu, kas tai izvērtās tolaik salīdzinoši nesenās Latvijas armijas desanta operācijas Daugavgrīvā laikā, kuras rezultātā Latvijas armija ieguva kontroli pār ievērojamu placdarmu Pārdaugavā. Hipotētiski raugoties, iespējams, nodrošinot Jūrmalas aizsardzību ar pieejamajām rezervēm, tika vājinātas Rietumu brīvprātīgo armijas pozīcijas Pārdaugavā, kas daļēji sekmēja Latvijas armijas taktiski operatīvos panākumus 3. novembra kaujās Pārdaugavā.

8. novembrī ap plkst. 05.00 tika plānota atkārtota desanta operācija Jūrmalā, kuras ietvaros tika paredzēts izsēdināt 9. Rēzeknes kājnieku pulka I bataljonu (trīs rotas), taču operācija tika atcelta nelabvēlīgu laikapstākļu dēļ. Karaspēka vienības, kas bija iedalītas desanta operācijai pēc Sabiedroto valstu karakuģu artilērijas sagatavošanas uguns, tajā pat dienā savā kontrolē pārņēma Buldurus un uzsāka sistemātisku Jūrmalas atbrīvošanu.