Ksenoturbellīdas ir nelieli, plakani, tārpiem līdzīgi jūras dzīvnieki. Šobrīd šajā apakštipā zināmas sešas sugas.
Ksenoturbellīdas ir nelieli, plakani, tārpiem līdzīgi jūras dzīvnieki. Šobrīd šajā apakštipā zināmas sešas sugas.
Ksenoturbellīdu filoģenētiskais izvietojums ilgi bija neskaidrs, un arī mūsdienās tas nav pilnībā izprasts. Sākotnēji ksenoturbellīdas uzskatīja par plakantārpiem (Plathelminthes), bet gadu gaitā tās ir pieskaitītas pie dažādu jūras dzīvnieku tipiem. Daļa zinātnieku ksenoturbellīdas īslaicīgi pieskaitīja pie otrmutniekiem (Deuterostomia). Vēlāk tika izdalīts ksenoturbellīdu apakštips. Ksenoturbellīdu uzbūve un attīstība daudzējādā ziņā līdzinās acelveidīgo dzīvnieku (Acoelomorpha) uzbūvei un attīstībai, tāpēc acelveidīgos dzīvniekus un ksenoturbellīdas apvienoja ksenacelveidīgo dzīvnieku tipā. Pašreiz zinātnieki šo tipu uzskata par pārējo divpusēji simetrisko dzīvnieku māsas grupu. Pastāv arī uzskats, ka ksenoturbellīdu vienkāršā uzbūve ir sekundāras vienkāršošanās rezultāts.
Ksenoturbellīdām ir vienkārša, divpusēji simetriska ķermeņa uzbūve. Tām ir viena iedomāta simetrijas plakne, kas sadala ķermeni divās vienādās daļās. Ksenoturbellīdas ir 1–20 cm garas. Dziļumā dzīvojošās sugas ir izmēros lielākas. Ksenoturbellīdu ķermenis ir muguras-vēdera virzienā saplacināts, no bāli dzeltenas līdz gaiši brūnai krāsai. Reizēm to klāj melni plankumi. Ksenoturbellīdas ir tārpiem līdzīgi jūras dzīvnieki ar mīkstu ķermeņa apvalku. To ķermeņa sienu veido divi skropstiņepitēlija slāņi. Ārējais slānis ir epiderma, kuras skropstiņas pilda kustību funkcijas. Iekšējais skropstiņepitēlija slānis ir gastroderma. Tā izklāj vienkāršu, maisveidīgu zarnas kanālu. Epidermu no gastrodermas atdala daudzslāņaina bazālā membrāna. Zem bazālās membrānas ksenoturbellīdām atrodas ārējais gredzeniskās un iekšējais gareniskās muskulatūras slānis. Ksenoturbellīdām nav sekundārā ķermeņa dobuma (celoma). Ksenoturbellīdu mute atrodas ķermeņa vēderpuses vidusdaļā. Tā ir savienota ar zarnu kanālu. Ksenoturbellīdām nav izvadsistēmas, nefrīdiju un anālās atveres. Nesagremotās barības daļiņas tiek izvadītas caur mutes atveri. Ksenoturbellīdām nav centrālās nervu sistēmas, tām neveidojas neironu sakopojumi jeb nervu gangliji. Nervu sistēmu veido savstarpēji saistītu neironu tīkls, kas atrodas zem epidermas. Ksenoturbellīdām ir statocista, ko veido skropstainas šūnas. Nav skaidrs, vai statocistai ir līdzsvara orgāna funkcijas, līdzīgi kā citiem jūras bezmugurkaulniekiem. Iespējams, statocistai ir endokrīna orgāna funkcijas. Ksenoturbellīdām nav elpošanas un asinsrites sistēmas. Ksenoturbellīdu ķermeņa priekšgalā atrodas frontālā pora un dziedzeru tīkls. Abus uzskata par gļotu sekrēcijas un izdalīšanas orgānu.
Ksenoturbellīdas ir šķirtdzimuma dzīvnieki ar tiešu attīstību. Ksenoturbellīdām nav dzimumdziedzeru. Dzimumšūnas ir atrastas dažādās ķermeņa vietās. Ārējā vidē dzimumšūnas izkļūst caur ķermeņa sienas plīsumiem, līdzīgi kā tas notiek pārējiem ksenacelveidīgajiem dzīvniekiem. Ksenoturbellīdām ir ārējā apaugļošanās. Nārstošana notiek ziemā aptuveni 100 m dziļumā uz jūras gultnes. Ksenoturbellīdu olas ir aptuveni 0,2 mm lielas. No olām izšķiļas brīvi peldoši kāpuri, kuru ķermeņa virsmu vienmērīgi klāj skropstiņas. Kāpuri parasti uzturas ūdens virsmas tuvumā. Ksenoturbellīdu brīvi peldošajiem kāpuriem nav mutes, tie nebarojas. Piecu dienu vecumā kāpuri nolaižas uz gultnes un piestiprinās pie substrāta. Pašreiz nav pilnībā izpētīts ksenoturbellīdu dzīves cikls. Nav arī skaidrs, vai tās spēj vairoties bezdzimumiski (daloties vai pumpurojoties).
Ksenoturbellīdu Xenoturbellida (Westblad, 1949) apakštipā pašreiz zināmas sešas sugas.
Dzimta | Ģints | Suga |
Xenoturbellidae (Westblad, 1949) | Xenoturbella (Westblad, 1949) | Xenoturbella bocki (Westblad, 1949) [Xenoturbella westbladi (Israelsson, 1999)] |
Xenoturbella churro (Rouse, Wilson, Carvajal, Vrijenhoek, 2016) | ||
Xenoturbella hollandorum (Rouse, Wilson, Carvajal, Vrijenhoek, 2016) | ||
Xenoturbella japonica (Nakano, 2017) | ||
Xenoturbella monstrosa (Rouse, Wilson, Carvajal, Vrijenhoek, 2016) | ||
Xenoturbella profunda (Rouse, Wilson, Carvajal, Vrijenhoek, 2016) |
Pirmie X. bocki īpatņi tika ievākti 1878. gadā Ziemeļjūrā pie Zviedrijas rietumu krasta, bet sugu tikai 1949. gadā aprakstīja zviedru zoologs Einars Vestblāds (Einar Westblad). Trīs ksenoturbellīdu sugas, X. bocki, X. japonica un X. hollandorum, sastopamas seklos jūras ūdeņos (400–650 m dziļumā); X. monstrosa, X. profunda un X. churro sastopamas 1700–3700 m dziļumā. Ksenoturbellīdas ir bentiski dzīvnieki, kas apdzīvo jūras gultnes dūņu slāni. Pārsvarā ir sastopamas Atlantijas un Klusajā okeānā.
Uzskata, ka ksenoturbellīdas barojas ar gliemenēm (Mollusca, Bivalvia) vai uzņem ūdenī izšķīdušās barības vielas ar visu ķermeņa virsmu. Iespējams, ksenoturbellīdas barojas ar nedzīvu dzīvnieku organiskajām daļiņām. Ksenoturbellīdu zarnās ir atrastas endosimbiotiskas baktērijas. Ksenoturbellīdu, tāpat kā visu ksenacelveidīgo dzīvnieku, filoģenētiskais novietojums un ķermeņa uzbūve ir nozīmīgi pētījumos par divpusēji simetrisko dzīvnieku un otrmutnieku izcelsmi un evolūciju.
Ineta Salmane "Ksenoturbellīdas". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/260817-ksenoturbell%C4%ABdas (skatīts 26.09.2025)