Paravieglatlētika ietver dažādas skriešanas, mešanas un lēkšanas disciplīnas, kurās sportisti sacenšas atbilstoši savām funkcionālajām spējām.

Paravieglatlētika ir viens no nozīmīgākajiem un populārākajiem paraolimpiskā sporta veidiem. Tas ir arī viens no pirmajiem astoņiem sporta veidiem, kas tika iekļauts pirmajās paralimpiskajās spēlēs 1960. gadā Romā. Par paravieglatlētiku atbild Starptautiskā Paravieglatlētikas komiteja (World Para Athletics), kas darbojas Starptautiskās Paralimpiskās komitejas (International Paralympic Committee) uzraudzībā. Sportistus, balstoties uz viņu funkcionālajām spējām, iedala atbilstošajā sporta klasē (T/F11‒13 – redzes traucējumi, T/F20 – intelektuālās attīstības traucējumi, T/F31‒38, 40‒47, 51‒57, 61‒64 – fiziski traucējumi).

Sacensības notiek, balstoties uz Starptautiskās Paravieglatlētikas komitejas izstrādātajiem noteikumiem. Klasifikācijas procesu regulē Starptautiskās Paralimpiskās komitejas kodekss un standarti. Klasifikācijas process nosaka, kurā no sporta klasēm sportists varēs piedalīties.

Lai arī noteikumi paravieglatlētikai ir gandrīz tādi paši kā klasiskajai vieglatlētikai, paravieglatlētikā ir arī daži izņēmumi. Piemēram, vieglatlētikas skriešanas disciplīnās ir zemā starta tehnika, kas ļauj attīstīt eksplozivitāti un ātrumu. Paravieglatlētikā var būt sporta klases, kurās šāda starta tehnika nav iespējama fizisko īpatnību dēļ. Šajos gadījumos starta tehniku izmantošana var būt jaukta, piemēram, daži sportisti var izmantot klasisko zemā starta tehniku, taču daži no sportistiem savu startu uzsāk stāvus. Ja sportistam ir roku amputācijas un viņš vēlas sākt startu no zemās starta pozīcijas, nereti roka tiek atbalstīta uz attiecīgā augstuma bloka, kas imitē rokas pagarinājumu.

Atšķirīgi no vieglatlētikas paravieglatlētikā nav iekļautas tādas sporta disciplīnas kā vesera mešana, trīssoļlēkšana, 10 kilometru distance, visi daudzcīņas veidi, kā arī 4x100 metru stafete vīriešiem vai sievietēm. Paravieglatlētikā standarta stafete tiek aizvietota ar universālo stafeti, kas distances ziņā neatšķiras no vieglatlētikas, taču paravieglatlētikā valsti pārstāv divas sievietes un divi vīrieši ar konkrētu invaliditāti un sporta klasi. Pirmais stafetē piedalās sportists ar redzes invaliditāti, otrais – sportists ar amputācijām, trešais skrien sportists ar bērnu cerebrālo trieku, savukārt pēdējais skrējējs ir ratiņkrēslā. Šīs universālās stafetes sportistu secību mainīt nedrīkst, un gadījumā, ja nokrīt stafetes kociņš, nacionālā komanda tiek diskvalificēta.

Paravieglatlētikā vairākās sporta klasēs ir iespēja startēt kopā ar savu asistentu (pavadoni). Īpaši izplatīts tas ir sporta klasēs, kurās piedalās sportisti ar redzes traucējumiem (T11‒12). Skriešanas disciplīnās asistents skrien kopā ar sportistu visu distanci, turoties kopā sertificētā sasaitē. Tāllēkšanā asistents ar plaukšķināšanu un dažādu ar muti veidotu skaņas signālu palīdzību koriģē sportista ātrumu, virzienu un lēciena brīdi, kā arī palīdz sportistam nokļūt uz starta pozīciju. Dažās sporta klasēs (F51‒52, F32‒33, F11‒12) mešanas disciplīnās asistents ir atbildīgs par pareizu sporta krēsla pozicionēšanu, par ekipējuma pienešanu un nokļūšanu mešanas sektorā, kā arī sportista pārvietošanu no ratiņkrēsla uz sporta krēslu. Neredzīgo sporta klašu skriešanas disciplīnās uzvaras gadījumā medaļu saņem gan sportists, gan viņa asistents.

Paravieglatlētikas sporta stadions, sacensību laukumi un mešanas sektori ir tādi paši kā vieglatlētikā. Saskaņā ar Starptautiskās Vieglatlētikas federācijas (World Athletics) noteikumiem stadions sastāv no skrejceļa, sektoriem lēkšanas disciplīnām un sektoriem mešanas disciplīnām. Skrejceļa garums ir 400 metri, un tas sadalīts astoņos celiņos (to skaits var atšķirties), kas ir starptautiski apstiprināts standarts. Viens celiņš ir 1,22 metrus plats. Stadiona skrejceliņos atbilstoši līknes korekcijai izvietotas starta līnijas 100 metru, 200 metru un 400 metru sprinta distancēm. 800 metru skrējieniem un garākām distancēm tiek izmantots kopējais starts.

Tāllēkšanā smilšu bedre ir 2,75 metru plata un vismaz 10 metrus gara. Atspēriena dēlis ir 20 centimetrus plats un atrodas vienu metru no smilšu bedres. Sportistiem, kas startē T11 un T12 sporta klasē, atspēriena dēlis ir 1x1,22 metri un noklāts ar krītu vai talka pulveri. Lai lēciens tiktu ieskaitīts, sportistam ar redzes invaliditāti jāatsperas šajā laukumā.

Diska un vālītes mešanas sektors diametrā ir 2,5 metri, un tam apkārt apvilkts drošības tīkls. Šķēpa mešanas sektora ieskrējiena josla ir 30 līdz 36,5 metrus gara un četrus metrus plata. Sportisti, kuri šķēpu met sēdus, parasti to dara no lodes grūšanas sektora apļa, kura diametrs ir 2,135 metri.

Paravieglatlētikā šķēpa svars un garums atšķiras atkarībā no sportistu sporta klases – jo nozīmīgāki funkcionālie traucējumi, jo vieglāks šķēps. Sievietes neatkarīgi no sporta klases met 600 gramus smagu šķēpu.

Lodes grūšanā tiek izmantotas standarta lodes. Vīriešiem vieglākā lode ir divi kilogrami, smagākā – 7,26 kilogrami, kas ir olimpiskās lodes grūšanas disciplīnas lodes svars. Sievietēm vieglākā lode ir divi kilogrami, smagākā ‒ četri kilogrami, kas ir olimpiskās lodes grūšanas disciplīnas svars. Lodes grūšanā lodes svars atkarīgs no fizisko traucējumu smaguma – jo nozīmīgāki fiziski traucējumi, jo vieglāka lode. Lodes diametrs var atšķirties.

Paravieglatlētikā tiek izmantots standarta disks, kas var būt vienu kilogramu, pusotru kilogramu vai divus kilogramus smags.

Vālīte, kuru izmanto vālītes mešanas disciplīnā (šī disciplīna nav iekļauta paraolimpiskajās spēlēs), ir izgatavota no koka, un tās galā ir biezs metāla cilindrs. Vālītes svars ir no 397 gramiem (minimālais svars) līdz 422 gramiem (maksimālais svars). Kopējais vālītes garums ir 350‒390 milimetri. Vālīte, kas vizuāli atgādina nelielu boulinga ķegli, augšējā daļā ir 18‒20 milimetrus plata, bet platākā vālītes daļa ir 50‒60 milimetri. Metāla dibena diametrs ir 38‒39 milimetri, un tā biezums – 12,5‒13 milimetri.

Paravieglatlētikā sportisti izmanto dažādu specializētu un bieži sportistam specifiski pielāgotu ekipējumu, lai kompensētu funkcionālos ierobežojumus un nodrošinātu godīgas sacensības. Ekipējums tiek pielāgots atkarībā no sporta klases un sportista disciplīnas.

Sporta krēsli tiek izmantoti mešanas disciplīnās, kurās sportisti startē sēdus. Tie ir veidoti no metāla un vizuāli atgādina taisnstūra šķautnes, kas savienotas kopā. Tie ir pielāgoti katra sportista individuālām vajadzībām un nedrīkst pārsniegt 75 centimetru augstumu. Sēžas punktam jābūt kvadrāta vai taisnstūra formā, kur viena mala ir vismaz 30 centimetrus gara. Stabilitātes radīšanas nolūkos sporta krēslam drīkst būt muguras atzveltne, kas nedrīkst pārsniegt piecu centimetru biezumu. Sānu malas un muguras atzveltne nedrīkst būt elastīga. Sporta krēslam vajadzības gadījumā drīkst būt piestiprināts vertikāls atbalsta mehānisms (caurule, stienis), pie kā sportists drīkst turēties, taču tā nedrīkst būt elastīga vai kustīga.

Ratiņkrēsli skriešanai jeb sacīkšu ratiņkrēsli atšķiras no parastajiem ratiņkrēsliem ar aerodinamisko formu un mazo svaru. Ar tiem iespējams attīstīt lielāku ātrumu. Šiem ratiņkrēsliem ir trīs riteņi – divi lielāki sānos un viens mazs ritenis priekšā. Lielo riteņu diametrs nedrīkst pārsniegt 70 centimetrus, savukārt mazā riteņa diametrs nedrīkst pārsniegt 50 centimetrus. Atšķirīgi no klasiska ratiņkrēsla sporta ratiņkrēslā paravieglatlētikā sportists atrodas zemā pozīcijā, kas nodrošina aerodinamiku. Maksimālais ratiņkrēsla augstums nedrīkst pārsniegt 50 centimetrus. Ratiņkrēsls ir pilnībā manuāls un tiek pielāgots katra sportista individuālajām vajadzībām, tostarp auguma un funkcionālajām īpatnībām.

Cimdus ar gumijas pārklājumu izmanto paraolimpiskie skrējēji, kuri startē sēdus. Cimdu gumijas pārklājums veido labāku saķeri starp sportista rokām un riteņu aploku.

Ķivere aizsargā sportista galvu negadījumu gadījumā. Ķivere ir tieši tāda, kāda tiek izmantota riteņbraukšanas sacensībās.

Rāmji skriešanai atgādina trīsriteni, un tos izmanto T71‒72 klases sportisti, kas paravieglatlētikā ir ar vissmagākajiem funkcionālajiem traucējumiem. Visās pasaules paravieglatlētikas atzītajās sacensībās skrējiena rāmis ir jāaprīko ar atbalsta seglu, ķermeņa balsta plāksni, stūres ratu, diviem aizmugurējiem riteņiem un vienu priekšējo riteni. Rāmim nedrīkst būt atpakaļskata spoguļi, un tas jāaprīko ar funkcionālu bremzēšanas sistēmu. Skriešanas rāmim nav ātruma pārslēdzēju. Maksimālais skriešanas rāmja garums drīkst būt divi metri, maksimālais platums, ieskaitot rāmja riteņus, nedrīkst pārsniegt 95 centimetrus. Riteņu diametrs nedrīkst pārsniegt 72 centimetrus. Šajā disciplīnā sportisti virzās uz priekšu, izmantojot kājas.

Jostas nostiprināšanai tiek izmantotas, lai sportists būtu piestiprināts pie sporta krēsla. Parasti tās izmanto sporta klases, kurās sportistam ir samazināta vai neesoša muguras un vēdera muskulatūras darbība. Bieži sportisti šim nolūkam izmanto tādas pašas jostas kā svarcelšanā.

Industriālas siksnas izmanto, lai nostiprinātu sporta krēslu mešanas sektorā.

Acu masku vai notumšojošas brilles paravieglatlētikā izmanto sportisti ar redzes invaliditāti F11 un F12 klasē. F11 klases sportistiem acu aizsegs jāvelk obligāti, un papildu tam acis tiek aizlīmētas ar acu plāksteriem, lai nodrošinātu godīgu sāncensību. Acu aizsegam – maskai vai brillēm – ir jābūt notumšojošiem. F12 klasē acu maskas vilkšana ir brīvprātīga.

Skriešanas disciplīnu sacensību laikā, kad sportisti startē ar asistentu, sportisti sporta klasēs T11 un T12 tiek vadīti, izmantojot sasaiti. Sasaitei jābūt izgatavotai no neelastīga materiāla. Katrā tās galā ir divas slēgtas turēšanās cilpas, pie kurām skrējiena laikā turas gan skrējējs, gan viņa asistents. Maksimālais attālums starp divām tālākajām turēšanās cilpas vietām, pilnībā izstiepjot saiti, nedrīkst pārsniegt 30 centimetrus. Ja saite sacensību laikā pārtrūkst (sportists vai viņa asistents atlaiž sasaiti), sportists un viņa asistents tiek diskvalificēts. Sportists ar redzes invaliditāti, skrienot ar asistentu, izmanto divus skriešanas celiņus, un vienā skrējienā startē trīs vai četri sportisti un viņu asistenti.

Protēzes palīdz sportistiem sasniegt maksimālu veiktspēju sacensībās. Paravieglatlētikā izmantotās protēzes ir īpaši pielāgotas sporta veidam un sportistam. Protēzes izmanto sporta klases F/T61‒64 tādās vieglatlētikas disciplīnās kā skriešana, tāllēkšana, augstlēkšana, šķēpa mešana. Skriešanas protēzes izgatavo no oglekļa šķiedras, un to zemākā daļa ir izliekta C formā, kas nodrošina sportista stabilitāti. Unikālā protēžu forma ļauj sportistam droši nodarboties ar sporta veidiem, kas prasa eksplozivitāti un līdzsvaru, piemēram, skriešana. Katras protēzes apakšā ir naglas – tieši tādas, kādas tiek izmantotas skriešanas, lēkšanas un šķēpa mešanas disciplīnu apavos. Naglas paredzētas, lai nodrošinātu saķeri ar stadiona gumijoto segumu un palīdzētu atsperties. Skriešanas protēzes izmanto arī tāllēkšanā, un tās ir izgatavotas pēc konkrēta sportista trūkstošās ķermeņa daļas īpatnībām, pielāgotas sportista garumam un viņa specifiskajam ķermeņa masas centra punktam. Tās ražojot, jāievēro konkrētas prasības, lai protēze kādam sportistam nedotu priekšrocības. Sporta protēzes ir patentētas un sertificētas, lai tās drīkstētu izmantot starptautiskās sacensībās.

Apakšējo ekstremitāšu ortozes nodrošina papildu atbalstu sportistiem ar vājām kāju muskuļu funkcijām, koordinācijas traucējumiem vai paralīzi. Tās visbiežāk tiek izmantotas sporta klasēs T/F32‒36. Augšējo ekstremitāšu ortozes atbalsta plaukstu, elkoni vai plecu, nodrošinot labāku tvērienu. Šīs ortozes visbiežāk izmanto F46 klases sportisti, kuriem ir rokas amputācijas – šādas ortozes palīdz saglabāt ķermeņa stabilitāti un aizvieto rokas svaru, kas mešanas disciplīnās ir svarīgs ķermeņa masas centra stabilitātei un kontrolei.

Paravieglatlētika attīstījās īsi pēc Otrā pasaules kara, kad radās nepieciešamība pēc rehabilitācijas programmām karavīriem, kuri kara laikā guvuši invaliditāti. Pirmās paravieglatlētikas sacensības notika 1952. gadā, kad vairāki sportisti ar muguras smadzeņu bojājumiem piedalījās šķēpa mešanas sacensībās Lielbritānijā. 1960. gada Romas paraolimpiskajās spēlēs paravieglatlētika bija viens no astoņiem spēļu programmā iekļautajiem sporta veidiem. Pirmajās paraolimpiskajās spēlēs paravieglatlētikas sacensībās piedalījās 31 sportists (21 vīrietis un desmit sievietes) no desmit valstīm, sadalot 25 medaļu komplektus. Sportisti sacentās lodes grūšanā, šķēpa mešanā, precizitātes šķēpa mešanā un vālītes mešanā. Triumfēja Itālija, izcīnot 32 medaļas.

1964. gada Tokijas paraolimpiskajās spēlēs paravieglatlētikā tika sadalīti 42 medaļu komplekti. Šajās spēlēs pirmo reizi notika skriešana ratiņkrēslā (100 metru distancē). Līdz 1972. gadam paraolimpiskajās spēlēs paravieglatlētikā piedalījās sportisti tikai ar mugurkaula smadzeņu bojājumiem, taču 1976. gada Toronto paraolimpisko spēļu paravieglatlētikas programma tika papildināta ar disciplīnām sportistiem ar redzes traucējumiem, kā arī sportistiem ar amputācijām. 1980. gadā paraolimpiskās spēles paravieglatlētikas sacensībās pievienojās sportisti ar cerebrālo trieku, paplašinot arī dalībnieku skaitu (paravieglatlētikā startēja 937 sportisti).

Pirmais Pasaules čempionāts paravieglatlētikā norisinājās 1994. gadā Berlīnē, Vācijā. Pirmais Eiropas čempionāts paravieglatlētikā norisinājās 2003. gadā Asenā, Nīderlandē.

Paraolimpiskās spēles ir nozīmīgākās un visaugstākā līmeņa sacensības, kas notiek ik pēc četriem gadiem, apmēram divas nedēļas pēc olimpisko spēļu noslēguma. Paraolimpiskajās spēlēs ir ierobežots dalībnieku skaits. Lai varētu tajās piedalīties, nepieciešams ne tikai kvalificēties, izpildot konkrētus sportiskos normatīvus, bet arī jābūt pasaules labāko sportistu topa augšgalā.

Pasaules čempionāts paravieglatlētikā notiek reizi divos gados, un tās ir otrās nozīmīgākās starptautiskās sacensības paravieglatlētikā. Pasaules čempionātos sporta disciplīnu skaits ir lielāks nekā paraolimpiskajās spēlēs.

Eiropas čempionāts paravieglatlētikā norisinās reizi divos gados. Eiropas čempionātā iekļauto disciplīnu skaits ir ievērojami lielāks nekā pasaules čempionātā vai paraolimpiskajās spēlēs.

Pasaules Grand Prix sacensību sērija notiek kopš 2013. gada ir ikgadējas sacensības dažādās valstīs, kas norisinās vairākkārt gada laikā. Grand Prix sacensību rezultāti tiek ieskaitīti starptautisko rezultātu topā. Vidēji gadā norisinās 4‒6 Grand prix līmeņa sacensības.

Panamerikas paraspēles ir kontinenta līmeņa sacensības, kas notiek kopš 1999. gada ik pēc četriem gadiem Amerikas reģiona sportistiem. Šīs sacensības parasti norisinās gadu pirms paraolimpiskajām spēlēm. Tādas pašas spēles norisinās arī Āzijā, un tās ir paredzētas sportistiem no šī reģiona.

Nāciju sadraudzības spēles notiek kopš 1930. gada un norisinās ik pēc četriem gadiem. Tajās piedalās sportisti no Britu sadraudzības valstīm. Kopš 2002. gada šajās sacensības iekļauta arī paravieglatlētika, kas norisinās reizē ar klasisko vieglatlētiku. Sacensību programmā iekļautas sešas disciplīnas sievietēm un astoņas disciplīnas vīriešiem.

Invictus Games ir starptautiskas sacensības militārpersonām un veterāniem ar funkcionāliem traucējumiem. Šīs sacensības 2014. gadā aizsāka Lielbritānijas princis Harijs (Prince Harry, Duke of Sussex, Henry Charles Albert David). Viens no galvenajiem sporta veidiem šajās sacensībās ir paravieglatlētika. Šo sacensību galvenais mērķis ir rehabilitācija, nevis augstu sasniegumu sports, tāpēc arī sporta klasifikācijas sistēma atšķiras no tās, ko piedāvā Starptautiskā Paravieglatlētikas komiteja.

Nozīmīgas reģionāla līmeņa sacensības ir arī Āfrikas paravieglatlētikas čempionāts (kopš 2024. gada), kā arī Okeānijas paravieglatlētikas čempionāts (kopš 2022. gada).

Paravieglatlētika bijusi pārstāvēta visās paraolimpiskajās spēlēs. Visvairāk medaļu paravieglatlētikā paraolimpiskajās spēlēs izcīnījušas Amerikas Savienotās Valstis (1142 medaļas). Lielbritānijai ir 573 medaļas, Kanādai ‒ 534 medaļas.

Galvenā pasaules organizācija, kas atbildīga par paravieglatlētikas attīstību, ir Pasaules Paravieglatlētikas komiteja. Tā nodrošina starptautisku paravieglatlētikas interešu pārstāvniecību un ir atbildīga par klasifikācijas noteikumu izstrādi sportistiem, kā arī par sacensību noteikumu un sporta inventāra tehnisko specifikāciju izstrādi. Organizācija arī nosaka, kādas paravieglatlētikas disciplīnas konkrētās sporta klasēs tiks pārstāvētas pasaules čempionātos un paraolimpiskajās spēlēs.

Nozīmīgākās organizācijas ir Eiropas Paralimpiskā komiteja (Euopean Paralympic Committee), Āzijas Paralimpiskā komiteja (Asian Paralympic Committee), Amerikas Savienoto Valstu olimpiskā un paralimpiskā komiteja, (United States Olympic & Paralympic Committee, USOPC), Āfrikas Paralimpiskā komiteja (African Paralympic Committee), kā arī Okeānijas Paralimpiskā komiteja (Oceania Paralympic Committee).

Šveices sportists Marsels Hugs (Marcel Eric Hug) ir 16 paraolimpisko medaļu ieguvējs T54 klasē skriešanā ar ratiņkrēslu.

Lielbritānijas skrējējs Ričards Vaitheds (Richard Whitehead), kas klasificēts T61 sporta klasē, ir divkārtējs paraolimpisko spēļu čempions (2012, 2016) un vicečempions (2016, 2020) 100 metru un 200 metru skriešanas disciplīnās.

Šveices sportists Heincs Freijs (Heinz Frei) izcīnījis 22 paraolimpiskās medaļas vieglatlētikā skriešanas disciplīnā T54.

Vācu tāllēcējs un sprinteris Markuss Rēms (Markus Rehm) startē T64 sporta klasē un ir pieckārtējs paraolimpisko spēļu čempions (pa vienai zelta medaļai 2012., 2020. un 2024. gada spēlēs, divas zelta medaļas 2016. gada spēlēs).

Latvijas sportists Aigars Apinis startē F52 sporta klasē diska mešanā (ir startējis arī lodes grūšanā) un līdz šim izcīnījis desmit paraolimpiskās medaļas, tostarp četras zelta (2004, 2008, 2012, 2016).

Kanādas sportiste Šantala Petiklēra (Chantal Petitclerc), kas startē T54 sporta klasē, izcīnījusi 21 paraolimpisko spēļu medaļu, tostarp 14 zelta godalgas.

Amerikas Savienoto Valstu sportiste Tatjana Makfeidena (Tatyana McFadden), kas startē T54 sporta klasē, izcīnījusi 20 paraolimpiskās medaļas, tostarp astoņas zelta medaļas (četras 2016. gada spēlēs, trīs 2012. gada spēlēs, vienu 2020. gada spēlēs), kā arī uzvarējusi 24 maratonos.

Skrējēja Ketrīna Dibrunnere (Catherine Debrunner) sacenšas T53 sporta klasē un līdz šim izcīnījusi astoņas paraolimpiskās medaļas – sešas no tām Parīzes Paraolimpiskajās spēlēs 2024. gadā.

Hanna Kokrofta (Hannah Cockroft) startē T34 klasē un ir ne tikai vairāku pasaules rekordu īpašniece skriešanā, bet arī deviņkārtēja paraolimpiskā čempione sprinta distancēs.

Itālijas sportiste Martina Kaironi (Martina Caironi) sacenšas T63 klasē 100 metru sprinta distancē, kā arī tāllēkšanā. Paraolimpiskajās spēlēs izcīnījusi trīs zelta (2012, 2016, 2024) un četras sudraba (2016, 2020, 2024) medaļas.

Par ievērojamākajiem paravieglatlētikas stadioniem tiek uzskatīti tie, kuros norisinājušās paraolimpiskās spēles: Londonas Olimpiskais stadions Lielbritānijā, Marakanas stadions Riodežaneiro, Brazīlijā, Tokijas Nacionālais stadions Japānā, Francijas stadions Parīzē, Pekinas Nacionālais stadions Ķīnā.

Autobiogrāfija “Es pati! Mirkļi no manas dzīves” (Ya Sama! Moments from My Life, 2016) vēsta par sportistes T. Makfeidenas dzīvi un nokļūšanu līdz profesionālajam sportam.

“Uzlecošais Fēnikss” (Rising Phoenix, 2020) ir dokumentālā filma, kurā atspoguļoti trīs paraolimpiešu stāsti – tostarp skrējēju T. Makfeidenas un Džonija Pīkoka (Jonnie Peacock) stāsti par nokļūšanu paraolimpiskajā sportā. Filmas režisori ‒ Īans Bonots (Ian Bonhôte) un Pīters Tetgijs (Peter Ettedgui).

“No nulles līdz varonim” (Zero to hero, 2021) ir biogrāfiska sporta drāma, kas atspoguļo Honkongas sportista So Vaveja (蘇樺偉, So Wa-wai) ceļu līdz Honkongas pirmajai zelta medaļai paravieglatlētikā paraolimpiskajās spēlēs. So Vavejs T36 sporta klasē kopumā izcīnījis 11 paraolimpiskās medaļas, tostarp piecas zelta. Filmas režisore Sandra Ina Kvana-Je (吳君如, Sandra Ng Kwan-yue).

“Pulss” (Пулс, 2021) ir Ukrainas spēlfilma, kas balstīta uz patiesiem notikumiem. Filma vēsta par Ukrainas paravieglatlēti Oksanu Boturčuku (Оксaна Олексaндрівна Ботурчyк). O. Boturčuka, startējot T12 sprinta distancēs, ir kļuvusi par paraolimpisko čempioni 100m sprinta distancē Pekinas spēlēs, kā arī ir vairākkārtēja vicečempione un bronzas medaļu ieguvēja.

“Zaudēt redzi, ne sapņus: pārdomas par maniem pusaudža gadiem” (Losing Vision, Not Dreams: Reflections On My Teenage Years, 2021) ir Noas Malona (Noah Malone) autobiogrāfija par viņa dzīvi un izaicinājumiem ceļā uz profesionālo sportu. N. Malone, T12 sporta klasē izcīnījis piecas paraolimpiskās medaļas.