Atšķirībā no kniedēto plāksnīšu, tajā skaitā zvīņu, un masīvākajām plākšņu bruņām (plate armour), lamelāra bruņu struktūra ir samērā elastīga, apvienojot pietiekami augstu aizsardzības līmeni un mobilitāti. Šī bruņu tipa attīstība aptver plašu ģeogrāfisko izplatību un laika periodu no Mikēnu kultūras līdz Bizantijas Impērijai, no Senās Ķīnas un Centrālāzijas stepēm līdz viduslaiku Centrāleiropai.

Vārda “lamelārs” izcelsme tiek saistīta ar latīņu valodas vārdu lamella, kas ir deminutīvs no lamina ‘plāksne’ vai ‘slānis’.

Viduslaikos lamelāra bruņas daudzās sabiedrībās bija galvenā jātnieku un elites karavīru individuālās aizsardzības sastāvdaļa. To izplatība Eiropā bija cieši saistīta ar Āzijas stepju klejotājtautu, kā arī austrumu impēriju, kā Ķīnas un Japānas, bruņojuma ietekmi. Lamelāra bruņas nodrošināja labu līdzsvaru starp nepieciešamo mobilitāti lielāku attālumu pārvarēšanai un aizsardzību, padarot tās piemērotas gan jātniekiem, gan kājniekiem. Lamelāra bruņas bija īpaši efektīvas pret cirtieniem, griezieniem un aizsardzībai no bultām.

Stepju jātnieku kaujas taktikā lamelāra bruņas ļāva ātri pārvietoties un vienlaikus saglabāt samērā augstu individuālo drošību. Savukārt bizantieši tās izmantoja kā daļu no savas smagās kavalērijas katafraktu (sengrieķu κατάφρακτοι, kataphraktoi) aprīkojuma kopā ar citiem aizsardzības bruņojuma veidiem. Arī japāņu samuraji izmantoja līdzīgas konstrukcijas bruņas (japāņu 大鎧, ō-yoroi), lai gan atsevišķas tehniskā risinājuma detaļas dažādās kultūrās atšķīrās.

Viduslaiku Eiropā lamelāra bruņas pastāvēja paralēli riņķīšu un vēlāk kniedēto plāksnīšu un plākšņu bruņām. Plākšņu bruņas piedāvāja labāku aizsardzību pret pieaugošo uzbrukuma ieroču efektivitāti.

Tālajos Austrumos un ziemeļos no kaula gatavota lamelāra bruņu lietojums kā savdabīgs relikts bija saglabājies pat vēl līdz 18.–19. gs., piemēriem, čukčiem, korjakiem, evenkiem un tibetiešiem.

Lamelāra bruņu konstrukcija, domājams, radās vairākos reģionos neatkarīgi vienā no otra. Šo bruņu plāksnīšu forma, lielums un izvietojums bija ļoti dažādi, – tās varēja būt taisnstūrveida, ovālas vai trīsstūrveida. Plāksnītes tika savienotas vertikāli un horizontāli ar auklām vai metāla stieplēm. Lielākajā daļā gadījumu bruņas bija bez pamatnes, taču dažos reģionos tās varēja būt piestiprinātas pie auduma vai ādas pamatnes, radot pārejas formas uz vēlākajām kniedētajām plāksnīšu (coat of plates, brigandīna u. c.) un plākšņu bruņām.

Senākie lamelāra bruņu piemēri datēti ar 2. gadu tūkstoti p. m. ē. Ķīnā un Vidusāzijā. Sākotnēji plāksnītēm tika izmantots kauls, ragi un āda, bet līdz ar metalurģijas attīstību – arī bronza un vēlāk dzelzs.

Eiropā Mikēnu kultūrā lamelāra bruņu izgatavošanas princips parādās no dzīvnieku ilkņiem gatavotu bruņucepuru veidošanā. Ilgu laiku tās tika uzskatītas par poētisku pārspīlējumu, kas sastopams sengrieķu dzejnieka Homēra (Ὅμηρος, Homēros) varoņeposos “Odiseja” un “Īliada” (8.–7. gs. sākums p. m. ē.). Mūsdienās zināmi vairāki saglabājušies eksemplāri, kā arī to atveids ikonogrāfiskajos avotos.

Skandināvijā, īpaši no vikingu laikmeta (ap 800.–1050. gadu), nav atrastas pilnībā saglabājušās lamelāra bruņas, taču pietiekami lielā skaitā atrastie fragmenti norāda uz to izmantošanu. Slavenākais piemērs ir Birkas kapulauka 581. kapa atradumi (Zviedrijā), kur atrastas vairākas taisnstūrveida dzelzs plāksnītes ar caurumiem malās. Šo apbedījumu 1878. gadā atklāja zviedru arheologs Hermans Hildebrands (Herman Hildebrand). Interpretējot šī kapa inventāru, bieži uzskata, ka tajā apbedītā karotāju elites pārstāvja ietērpa veidolu ietekmējuši Bizantijas un Austrumu tirdzniecības sakari. Savukārt Birkas nocietinātajā pilsētveida apmetnē izrakumos iegūts vairāk nekā 700 lamelāra plāksnīšu, no kurām 267 bijis iespējams klasificēt astoņos tipos. Lielākais atrastais fragments sastāvēja no 12 plāksnītēm.

Visbijas kaujas vietā Gotlandē, kur 1361. gadā dāņu karalis Valdemārs IV (Valdemar IV) sakāva gotlandiešu zemessardzi, pirmie apbedījumi tika atrasti 1905. gadā, bet plašāk vieta pētīta laikā starp 1912. un 1928. gadu, trijos masu kapos atsedzot vairāk nekā 1100 indivīdu paliekas. Starp daudziem atrastajiem līdzi dotā bruņojuma fragmentiem tika identificētas arī lamelāra bruņas. Atsevišķi autori, pamatojoties uz šādu, 14. gs. novecojušu, bruņu klātbūtni Gotlandē, pieļauj iespējamību, ka gotlandiešu ātrumā sapulcinātajā karaspēkā varējuši būt arī baltu un slāvu algotņi.

Lamelāra bruņu fragmentu atradumi Baltijā no agrajiem viduslaikiem, visticamāk, ir liecība par šo teritoriju iedzīvotāju kontaktiem ar senkrievu kņazistēm, kurās, savukārt, lamelāra bruņas nonāca kontaktu rezultātā ar stepju klejotājiem un Bizantiju. Latvijas teritorijā lamelāra bruņu tērpa paliekas atrastas kuršiem piederīgajā Lībagu Sāraju kapulaukā, kā arī viena atsevišķa plāksnīte – Talsu pilskalnā. Analoģijas zināmas arī Lietuvas teritorijā – Paalkšņu kapulaukā.

Lībagu Sāraju 20. kapā Jāņa Asara vadītajos izrakumos atrastās lamelāra plāksnītes bijušas ugunskapā, tādēļ bojātas un saglabājušās lielākoties fragmentu veidā. Tomēr, neskatoties uz to, redzams, ka komplektā bijušas vismaz četru tipu plāksnītes. Viens no fragmentiem uguns iedarbībā sakusis un sastāv no četriem plāksnīšu fragmentiem, kas ļauj saprast tā konstruktīvo risinājumu horizontālās joslās un plāksnīšu sējuma blīvumu.

Talsu pilskalnā atrastā lamelāra bruņu plāksnīte atrasta Ādolfa Karnupa vadītajos izrakumos 1937. gadā. Tā iegūta izrakumu A laukuma I slānī – gar laukuma malām nobrukušās zemes slānī un, visticamāk, saistāma ar pilskalna vēlo apdzīvotību un notikumiem tajā 13. gs.

Lai gan lielākā daļa dārgā aizsardzības bruņojuma vietējo Baltijas karotāju ekipējumā, domājams, nonāca kā trofejas 13. gs. cīņu rezultātā, tomēr pieļaujams, ka lielajos centros Austrumbaltijā agrajos viduslaikos bija izveidojušies visi priekšnosacījumi, lai arī uz vietas varētu būt notikusi prestižā un reti sastopamā aizsardzības bruņojuma – plāksnīšu bruņu, tajā skaitā lamelāra, – izgatavošana un labošana, kas ir daudz vienkāršāka atšķirībā, piemēram, no riņķīšu bruņukrekliem. Latvijas teritorijā jau ir virkne liecību gan par zobenu daļēju vietēju izgatavošanu un tiek pieļauts, ka arī daļa bruņucepuru ir vietējo meistaru darbs.

Kijivas Krievzemē atrasts vairāk lamelāra bruņu. Lielākā daļa atradumu datēti ar 11.–13. gs. un tiek saistīti ar Bizantijas un arī stepju klejotāju ietekmi. Pēc mongoļu iebrukuma 13. gs. lamelāra bruņas kļuva vēl populārākas, īpaši Eiropas ziemeļaustrumos un Zelta Ordas kontrolētajās teritorijās. Volgas un Donas reģionos atrastās bruņas ir līdzīgas mongoļu bruņu tipiem, kas redzami arī austrumu tautu ikonogrāfijā.

Lamelāra bruņas 14. gs. Eiropā uzskatāmas par reliktu, un šajā laikā tās strauji zaudēja savas pozīcijas daudz efektīvāko kniedēto plāksnīšu bruņu un plākšņu bruņu priekšā.

Mūsdienās lamelāra bruņas ieņem nozīmīgu vietu vēstures rekonstrukcijās, muzeju ekspozīcijās un kino produkcijā. Interese par vēsturisko cīņu rekonstrukciju un arheoloģiskajiem eksperimentiem ir atdzīvinājusi šī senā bruņojuma popularitāti. Mūsdienās lamelāra bruņas izgatavo vairāki uzņēmumi un daudzi individuālie meistari.

Lamelāra bruņas ir vēsturiski un muzeju priekšmeti, līdz ar to tās neietilpst mūsdienu militāro regulējumu ietvaros. Tomēr to rekonstrukciju izgatavošanai no dabas materiāliem (rags, kauls, eksotiskas ādas) dažkārt nepieciešamas īpašas atļaujas. 

Nav iespējams identificēt vienu izgudrotāju, jo lamelāra bruņas radušās un ilgstoši izgatavotas neatkarīgi vairākos reģionos: Haņu dinastijas (vienkāršotā ķīniešu 汉朝, tradicionālā ķīniešu 漢朝, piņjiņs Hàn cháo) laikā Ķīnā, skitu un sarmatu kultūrās Eirāzijas stepēs, Bizantijas Impērijā, Japānā (ō-yoroi un dō-maru, 胴丸 bruņas, Tibetā un Mongoļu Impērijā pēc 13. gs.