Eitardigrādi ir kosmopolīti, kas sastopami saldūdens un jūras dzīvotnēs. Eitardigrādi kriptobiozes stāvoklī spēj ilgstoši izturēt pilnīgu ķermeņa izžūšanu, augstu un zemu temperatūru un badošanos.

Eitardigrādiem ir mīksts ķermenis, tādēļ to fosilijas tiek atrastas ļoti reti. Pašreiz zināmas tikai divas dzintarā ieslēgtas eitardigrādu fosilijas no Kanādas. Uzskata, ka eitardigrādi, tāpat kā pārējie gauskāji, veidojušies pirms kembrija perioda un gauskāju tipa dalīšanās klasēs notikusi kembrija perioda vidusdaļā.

Eitardigrādi ir divpusēji simetriski dzīvnieki. Tiem iedomātai simetrijas plaknei abās pusēs ir simetriski novietoti pāra skaita orgāni. Eitardigrādi ir pirmmutnieki. To dīgļa ontoģenēzē pirmatnējā mute (blastopora) pārveidojas par pieauguša dzīvnieka muti, bet anālā atvere veidojas vēlāk ķermeņa pretējā galā. Eitardigrādu ķermenis ir cilindrisks, posmots, gluds un elastīgs. Atšķirībā no heterotardigrādiem (Heterotardigrada) tiem uz ķermeņa virsmas nav sklerotizētu kutikulas plātnīšu. Eitardigrādu ķermeņa apvalku veido četri slāņi. Kutikula ir izturīgs ārējais skelets, kas pasargā dzīvnieku no ūdens iztvaikošanas, plēsējiem un citas negatīvas apkārtējās vides ietekmes. Eitardigrādiem novilkšanās notiek reizi 5–10 dienās. Galvas nodalījums tiem nav norobežots no ķermeņa; atšķirībā no heterotardigrādiem uz galvas nav kutikulas izaugumu ar sajūtu receptoriem. Eitardigrādiem ir četri kāju pāri. Kājas ir neposmotas, un to galos atrodas vairāki nadziņi. Dažām sugām nadziņi var būt daļēji vai pilnībā reducējušies. Eitardigrādu mutes aparātu veido mutes gredzens, mutes dobums un uz priekšu vērstu stiletu sistēma. Ar stiletiem eitardigrādi pārdur augu, sēņu vai bezmugurkaulnieku šūnapvalkus un izsūc šūnu saturu. Rīklē eitardigrādiem atrodas muskuļi, kas sekmē šūnu satura izsūkšanu, un atveras siekalu dziedzeri. Barības vads savieno rīkli ar zarnām. Eitardigrādu zarnu kanāls ir taisns un aizņem lielāko ķermeņa daļu. Zarnās notiek barības sagremošana. Eitardigrādu nervu sistēmu veido virsrīkles ganglijs, rīkles konektīvi un ventrālās nervu ķēdītes. Eitardigrādiem ir primitīvas acis, bet nav elpošanas orgānu un asinsrites sistēmas. Skābekli tie uzņem ar visu ķermeņa virsmu. Eitardigrādi ir šķirtdzimuma dzīvnieki. Tiem raksturīga dzimumvairošanās, partenoģenēze un hermafrodītisms. Eitardigrādiem ir nepāra dzimumdziedzeri, dzimumizvadkanāls apņem zarnu. Eitardigrādiem gonopora nav nodalīta no anālās atveres (atšķirībā no heterotardigrādiem, kuriem ir preanālā gonopora). Eitardigrādiem dzimumizvadkanāls atveras galazarnā. Caur anālo atveri dzimumproduktus izvada ārējā vidē. Eitardigrādiem ir ārējā apaugļošanās. Olas dēj novilkšanās laikā nomestajā vecajā kutikulā. Jaunie dzīvnieki izšķiļas pēc 14 dienām. Eitardigrādiem ir tieša attīstība. No olas izšķīlušies mazuļi ir līdzīgi vecākiem. Tie iziet vairākas novilkšanās stadijas. 

Eutardigrada (Richters, 1926) ir gauskāju tipa lielākā klase. Tajā aprakstītas vairāk nekā 700 sugas.

Eitardigrādi ir kosmopolīti, brīvi dzīvojoši dzīvnieki. Tie primāri ir saldūdens iemītnieki, bet daļa sugu sekundāri pielāgojušās dzīvei jūras ūdenī, piemēram, ģints Halobiotus (Hypsibiidae). Suga Milnesium tardigradum (Doyère, 1840) (Milnesiidae) ir sastopama visā pasaulē. Tā sasniedz 1,4 mm garumu un ir viena no lielākajām gauskāju sugām. Eitardigrādi, līdzīgi kā visi gauskāju tipa pārstāvji, nelabvēlīgos vides apstākļos ieiet kriptobiozes stāvoklī (galējā anabiozes stadijā) un spēj izturēt ekstrēmi zemas un augstas temperatūras, spēcīgu radiāciju un gadiem ilgu dehidratāciju.

Latvijā eitardigrādi ir pētīti maz.

Eitardigrādi barojas ar vienšūņiem, virpotājiem, citiem bezmugurkaulniekiem, sēnēm un augiem. Eitardigrādi pirmie sāk apdzīvot jaunas dzīvotnes un veidot sev un citiem dzīvajiem organismiem labvēlīgu dzīves vidi. Partenoģenētiskā vairošanās un kriptobiozes stāvoklis sekmē eitardigrādu pasīvu izplatīšanos. Dažām eitardigrādu sugām raksturīga fluorescence, kas pasargā tos no ultravioleto staru kaitīgās ietekmes.