Kutikulārie dzīvnieki ir divpusēji simetriski dzīvnieki, kuru galvenā pazīme ir kutikula. Kutikula ir izturīgs ārējais skelets, kuru sekretē epiderma. Kutikula pasargā dzīvnieku no kaitīgas ārējās vides ietekmes.
Kutikulārie dzīvnieki ir divpusēji simetriski dzīvnieki, kuru galvenā pazīme ir kutikula. Kutikula ir izturīgs ārējais skelets, kuru sekretē epiderma. Kutikula pasargā dzīvnieku no kaitīgas ārējās vides ietekmes.
Senāk kutikulāros dzīvniekus apvienoja vienā grupā Articulata kopā ar posmainajiem tārpiem Annelida, jo abām grupām ir posmots ķermenis. Mūsdienās pastāv uzskats, ka kutikulārie dzīvnieki ir monofilētiska grupa un tiem ir viens kopīgs sencis. Daļa zinātnieku iebilst pret uzskatu, ka nematodes un posmkāji ir tuvu radniecīgi. Pateicoties kutikulāro dzīvnieku kutikulai, fosilijas ir labi saglabājušās. Jau kembrija perioda nogulās ir atrastas daudzas kutikulāro dzīvnieku fosilijas. Piemēram, ir uzietas tūkstošiem sugas Ottoia prolifica (Priapulida) fosiliju 519 miljonus gadu vecās nogulās. Pirmie posmkāji ir bijuši trilobīti, vēžveidīgie un merostomāti kembrija periodā pirms 540 miljoniem gadu. Tie ir bijuši ūdens dzīvnieki. Onihoforu fosilijas ir atrastas Baltijas dzintarā, kas ir veidojies eocēnā. Fosilajās kutikulāro dzīvnieku grupās ir atrastas pazīmes, kādas mūsdienās dzīvojošajām sugām nav sastopamas, piemēram, radiāla mute, kuru veido plātnes, kas savstarpēji pārklājas, un rīkles zobi.
Kutikulāro dzīvnieku galvenā iezīme ir trīsslāņains ķermeņa apvalks (kutikula). Izņēmums ir gauskāji, kuriem ķermeņa apvalku veido četri slāņi. Kutikula ir elastīgs un izturīgs ārējais skelets, kas pasargā dzīvniekus no ūdens zuduma iztvaikošanas rezultātā, arī no plēsējiem un citas negatīvas apkārtējās vides ietekmes. Kutikulārie dzīvnieki augšanas laikā regulāri nomaina kutikulu (novelkas). Nematodēm kutikulā ir daudz kolagēna un hitīna, kas veido ārējo skeletu virs epidermas. Onihoforiem kutikula ir mīksta un elastīga. Kutikulārie dzīvnieki ir divpusēji simetriski dzīvnieki. Tiem iedomātai simetrijas plaknei abās pusēs ir simetriski novietoti pāra skaita orgāni. Kutikulārie dzīvnieki ir pirmmutnieki. To olšūnai daloties, veidojas sfēra, kuru sauc par blastulu. Kutikulāro dzīvnieku dīgļa ontoģenēzē pirmatnējā mute (blastopora) pārveidojas par pieauguša dzīvnieka muti. Kutikulāro dzīvnieku ķermenis var būt līdzīgs kukaiņiem – posmots un ar posmotām ekstremitātēm vai tārpiem līdzīgs, neposmots, ar bieži uz iekšu vērstu muti. Ūdenī dzīvojošajiem posmkājiem ir žaunas, bet sauszemes sugām ir trahejas. Onihofori uzņem skābekli ar visu ķermeņa virsmu un trahejām. Priāpuli elpo ar visu ķermeņa virsmu vai ar žaunu starpniecību. Nematodēm, kinorinhiem, matoņiem un onihoforiem ir pseidoceloms, bet posmkājiem ir īsts sekundārais ķermeņa dobums (celoms). Nematodēm, posmkājiem, kinorinhiem, loriciferiem un onihoforiem ir attīstīta gremošanas sistēma. Nematodēm, kinorinhiem, matoņiem un priāpuliem nervu gangliju sakopojums veidojas ap rīkli. Posmkājiem ir galvas smadzenes, rīkles gangliji un ventrālā nervu ķēdīte. Posmkājiem un onihoforiem ir vaļēja asinsrites sistēma. Kinironhiem nav ekstremitāšu. Onihoforiem ir 14–43 kāju pāri. Kinorinhiem, loriciferiem un priāpuliem nav asinsrites sistēmas. Daudzas kutikulāro dzīvnieku sugas ir šķirtdzimuma dzīvnieki. Tiem raksturīga kopulācija. Vairumam kutikulāro dzīvnieku ir iekšējā apaugļošanās, bet, piemēram, priāpuliem ir ārējā apaugļošanās. Kutikulāro dzīvnieku spermatozoīdi bieži ir amēbveida, tiem nav pārvietošanās viciņas. Kutikulāro dzīvnieku embrija drostalošanās nenotiek spirāliski kā vairumam pirmmutnieku. Atsevišķās kutikulāro dzīvnieku sugas var vairoties partenoģenētiski, piemēram, nematodes un posmkāji. Daļai ir raksturīga dzīvdzemdēšana, piemēram, posmkājiem. Daļa loriciferu ir hermafrodīti.
1997. gadā Anna Marija Aguinaldo (Anna Marie Aguinaldo) ar kolēģiem izveidoja kutikulāro dzīvnieku virstipu, pamatojoties uz molekulāri ģenētiskajiem pētījumiem. Zinātnieki uzskata, ka mūsdienās varētu dzīvot pat 4,5 miljoni kutikulāro dzīvnieku sugu.
Tips | Apakštips | Klase | Kārta |
gauskāji Tardigrada (Spallanzani, 1777) | Heterotardigrada (Marcus, 1927), 445 sugas | ||
Eutardigrada (Richters, 1926), 700 sugas | |||
Mesotardigrada (Rahm, 1937), 1 suga | |||
kinorinhi Kinorhyncha (Reinhard, 1881) | Cyclorhagida (Zelinka, 1896) (Chitwood, 1951), 200 sugas | ||
Allomalorhagida (Sørensen et al., 2015), aptuveni 100 sugas | |||
loriciferi Loricifera (Kristensen, 1983), aptuveni 40 sugas | Nanaloricida (Kristensen, 1983) | ||
nematodes Nematoda (Diesing, 1861), aptuveni 25 000 sugas | Chromadorea (Inglis, 1983) | ||
Enoplea (Inglis, 1983) | |||
Secernentea (Chitwood, 1958) | |||
matoņi Nematomorpha (Vejdovsky, 1886), aptuveni 330 sugas | Nectonematoida (= Nectonematida) (Vejdovsky, 1886) | ||
Gordiaces (= Gordioida) (Rauther, 1930) | |||
onihofori jeb samta tārpi Onychophora (Grube, 1850), zināmas aptuveni 180 sugas | Onychophorida | ||
posmkāji Arthropoda (Gravenhorst, 1843), 85 % no visām dzīvnieku sugām | helicerāti Chelicerata | jūras zirnekļi Pycnogonida (Latreille, 1810) | |
merostomāti Merostomata (Woodward, 1866) | |||
zirnekļveidīgie Arachnida (Lamarck, 1801) | |||
daudzkāji Myriopoda (Latreille, 1802) | simtkāji Chilopoda (Latreille, 1817) | ||
tūkstoškāji Diplopoda (Blainville in Gervais, 1844) | |||
simfilas Symphyla (Ryder, 1880) | |||
pauropodi Pauropoda (Lubbock, 1867) | |||
seškāji Hexapoda (Latreille, 1825) | segžokleņi Entognatha (Stummer-Traunfels, 1891) | ||
kukaiņi Insecta (Linnaeus, 1758) | |||
vēžveidīgie Crustacea | cefalokarīdas Cephalocarida (Sanders, 1955), 12 sugas | ||
žaunkājvēži Branchiopoda (Latreille, 1817), aptuveni 900 mūsdienās dzīvojošas sugas | |||
augstākie vēži Malacostraca (Latreille, 1802), vairāk nekā 40 000 mūsdienās dzīvojošas sugas | |||
žokļkājvēži Maxillopoda (Dahl, 1956) | |||
gliemeņvēži Ostracoda (Latreille, 1802) | |||
remipēdijas Remipedia (Yager, 1981), 30 sugas | |||
trilobītveidīgie Trilobitomorpha (Walch, 1771), vairāk nekā 22 000 sugas, izmiruši | trilobīti Trilobita (Walch, 1771) | ||
paratrilobīti Paratrilobita (Latreille, 1829) | |||
Marrellomorpha (Beurlen, 1934) | |||
priāpuli Priapulida (Théel, 1906), aptuveni 20 mūsdienās dzīvojošas sugas | Halicryptomorpha (Adrianov, Malakhov, 1995) | ||
Seticoronaria (Salvini-Plawen, 1974) | |||
Priapulomorpha (Salvini-Plawen, 1974) | |||
Meiopriapulomorpha (Adrianov, Malakhov, 1995) |
Kutikulāros dzīvniekus reizēm iedala nesistemātiska rakstura grupās:
Kutikulārie dzīvnieki sastopami visās ekosistēmās un dzīvotnēs, ūdenī, gaisā un uz sauszemes. Vairums ir brīvi dzīvojoši, piemēram, nematodes, posmkāji, gauskāji un onihofori. Atrastas trīs loriciferu sugas, kas var dzīvot apstākļos bez skābekļa. Tie ir pirmie zināmie daudzšūnu organismi, kas spēj dzīvot šādā vidē.
Daļai posmkāju ir nozīmīga loma pārtikas ieguvē. Atsevišķi kutikulārie dzīvnieki visā dzīves laikā vai kādā attīstības stadijā ir parazīti, piemēram, nematodes un posmkāji. Matoņu kāpuri parazitē bezmugurkaulniekos, bet tie nav mugurkaulnieku parazīti. Nematodi Caenorhabditis elegans un citas nematožu sugas plaši izmanto zinātniskajos pētījumos. Daudzas nematožu sugas ir parazītiskas, piemēram, ar Dracunculus medinensis var inficēties, dzerot nefiltrētu ūdeni. Ģinšu Ancylostoma un Necator nematodes invadē zīdītāju (arī cilvēku) zarnu traktu un barojas ar to asinīm. Nematodes ir arī augu kaitēkļi. Augļu mušiņas Drosophila melanogaster izmanto kā modeļorganismus ģenētiskajos pētījumos.
Ineta Salmane "Kutikulārie dzīvnieki". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/200919-kutikul%C4%81rie-dz%C4%ABvnieki (skatīts 04.05.2024)