Īsa vēsture Figurāli kapa pieminekļi ir tikuši darināti antīkās Grieķijas (piemēram, kapa stēla ar jaunas sievietes un kalpones atveidu (400.–390. g. p. m. ē., Metropolitēna mākslas muzejs, Metropolitan Museum of Art, Ņujorkā) un Romas laikā (piemēram, vīra un sievas kapa piemineklis 2. gs., marmors, Voltersa mākslas muzejs, Walters Art Museum, Baltimorā).
Viduslaikos kapa pieminekļi bija stēlas ar iekaltu attēlu un ornamentu, personas ar augstu sociālo statusu tika apbedītas baznīcās, parastā forma bija guļoša figūra uz horizontālas kapa tumbas, piemēram, askētiskie Anglijas karaļa Henrija II (Henry II), viņa sievas Akvitānijas Eleonoras (Eleanor of Aquitaine) un dēla Ričarda Lauvassirds (King Richard the Lionheart) apbedījumi Fontevro abatijā Mēnā un Luārā (1200–1205). Greznākas ir Anglijas karaļa Džona (John) kapenes Vorčesteras katedrālē (ap 1225). Šī tradīcija – apbedījums, kas sastāv no tumbas un uz muguras guļoša nelaiķa, – saglabājās ilgi, tā apbedīja Francijas karaļus Sendenī baznīcā, arī 19. gs. privātpersonu apbedījumi mēdza būt līdzīgi. Viduslaikos darināja arī dekoratīvi izvērstākas apbedījuma kompozīcijas, iekļaujot citas figūras un dekoratīvus elementus, kā, piemēram, kardināla Gijoma de Braja (Guillaume de Bray) kapenes Orvjeto katedrālē (ap 1282, tēlnieks Arnolfo di Kambio, Arnolfo di Cambio); iespaidīgs gotisks dekors rotā Eduarda II (Edward II) kapenes Gločesteras katedrālē (ap 1330–1335) un citas.
Renesanses laikā izcili ir Mikelandželo (Michelangelo di Lodovico Buonarroti Simoni) darinātie Lorenco un Džuliano Mediči (Lorenzo, Giuliano de Medici) kapa pieminekļi Mediči kapelā, Svētā Lorenco baznīcā Florencē, kuru kompozīcijās iekļauts sarkofāgs, dienas laiku alegorijas un mirušo nosacīti pilnfigūras atveidojumi. 16. gs. pāvesta kā katoļu pasaules galvenās personas apbedījumā tika ieviesta kompozīcija, kas bija aktuāla turpmākos gandrīz 300 gadus. Tas bija pāvesta Paula III (Paolo III Farnese) kapa piemineklis Svētā Pētera katedrālē Romā (1549–1575, tēlnieks Guljelmo della Porta, Guglielmo della Porta). Baroka laikā krāšņākā šīs kompozīcijas varietāte ar māksliniekam raksturīgo izdomu ir Džovanni Lorenco Bernīni (Giovanni Lorenzo Bernini) pāvesta Urbāna VIII (Urbano VIII Barberini) kapa piemineklis turpat Svētā Pētera katedrālē (1647).
Vairāki līdzīgas kompozīcijas pieminekļi tapa 17. un 18. gs., kā arī izcilā klasicisma tēlnieka Antonio Kanovas (Antonio Canova) piemineklis pāvestam Klementam XIV (Clemente XIV Ganganelli) Svēto apustuļu bazilikā (1783– 1785).
19. gs. kapa pieminekļi bija daudzveidīgi, cilvēkiem bija pieejami paraugu albumi, kur varēja izvēlēties savām vēlmēm un iespējām atbilstošu, visbiežāk nefiguratīvu pieminekli.
Figuratīvo kapa pieminekļu tendences ir redzamas Perlašēza kapsētā (Cimetière du Père-Lachaise) Parīzē; tās saglabāja saikni ar klasisko tradīciju, piemēram, grāfa Edmona de Burka (Edmond de Bourke) piemineklis (1826, tēlnieks Dāvids de Anžē, Pierre-Jean David d`Angers). Pieminekļi uzsvēra dzīvības un nāves robežu, piemēram, Jakoba Roblesa (Jacob Robles) piemineklī (1849, tēlnieks Ogists Preo, Auguste Preault). Kapa pieminekļos sāka iemūžināt mirušo pēc iespējas reālistiski, kā dzīvu personu, piemēram, barona Vivāna Denona (Vivant Denon) piemineklis (1826, tēlnieks Pjērs Karteljē, Pierre Cartellier), vai traģiskās bojāejas brīdī, kā ģenerāļa Žaka Nikolā Gobēra (Jacques Nicolas Gobert) piemineklis, kurā viņš atveidots ievainojuma brīdī, noslīdot no zirga muguras (1833, tēlnieks D. de Anžē). Par reālisma tendenci atveidot nelaiķi guļošu, bet nepārprotami mirušu liecina Viktora Nuāra (Victor Noir) piemineklis (1890, tēlnieks Žils Dalū, Jules Dalou).
Netipiska sava laika daudzfigūru kompozīcija, kas liecina par simbolisma elementu ienākšanu klasiski akadēmiskajā stilā un joprojām pastāvošu interesi par Senās Ēģiptes arhitektūru, ir “Piemineklis mirušajiem” (Monument aux mort) Perlašēza kapsētā Parīzē (1899, tēlnieks Pols Albērs Bartolomē, Paul Albert Auguste Bartholomé, pieminekļa izmēri – 10 m garumā un 6 m augstumā).
20. gs. individuālie kapa pieminekļi ir gan tradicionāli, gan modernizēti, atbilstoši mākslas tendencēm un pasūtītāja vēlmēm. Modernisma stilistikā ir risināts Oskara Vailda (Oscar Wilde) piemineklis Perlašēza kapsētā Parīzē (1914, tēlnieks Džeikobs Epšteins, Jacob Epstein). Ekscentrisks ir baletdejotāja Rūdolfa Nurijeva (Rudolf Xämät ulı Nuriev) piemineklis Svētās Ženevjēvas de Buā (Sainte-Geneviève-des-Bois) kapsētā netālu no Parīzes. Tas veidots mozaīkas tehnikā kā krāšņs Austrumu paklājs, kas apsedz kapa vietu un atgādina par R. Nurijeva neparasto dzīvi (1996, mākslinieks Ecio Fridžerio, Ezio Frigerio).
Pirmā pasaules kara memoriālie ansambļi galvenokārt ir ar arhitektonisku noformējumu un vienādām kapa plāksnēm. Atšķirīgi, daudz stāstošāki un iespaidīgāki ir ar apbedījumiem nesaistīti pieminekļi, piemēram, piemineklis “Kritušajiem” (Ai caduti) Kasale Monferato Itālijā, ko veido četru kariatīdu balstīta eksedra ar kareivja tēlu centrā un skrienošu sievieti, kas personificē Itālijas pavasari (Primavera Italica, 1928, tēlnieks Leonardo Bistolfi, Leonardo Bistolfi). Šajā kontekstā atšķirīgs un oriģināls ir Brāļu kapu ansamblis Rīgā (1936, tēlnieks Kārlis Zāle, dārzu arhitekts Andrejs Zeidaks, arhitekti Pēteris Feders un Aleksandrs Birzenieks). Pirmā pasaules kara memoriāli ir atturīgi, tajos valdošā ir sēru noskaņa.
Otrā pasaules kara memoriālie ansambļi Sarkanās armijas okupētajās teritorijās vispirms ir kara uzvaras, uzvarētāju spēka un triumfa monumenti. 1945. gada novembrī uz nopostītās Berlīnes drupām pašā pilsētas centrā uzcēla Tīrgartenas (Tiergarten) memoriālu ar kapsētu, kura galvenais elements ir karavīrs uz augsta postamenta (tēlnieki Ļevs Kerbels, Лев Ефимович Кербель) un Vladimirs Cigals (Владимир Ефимович Цигаль), arhitekts Nikolajs Sergijevskis (Николай Александрович Сергиевский). Divi turpmāk uzceltie kapu memoriāli akcentēja uzvaru pār nacionālsociālismu – Treptova parka ansamblis (1946–1949, tēlnieks Jevgēņijs Vučetičs, Евгений Викторович Вучетич, un arhitekts Jakovs Belopoļskis, Яков Борисович Белопольский), kā sociālistiskā reālisma piemērs skulptūra atveido padomju karavīru ar izglābtu bērnu uz rokas, karavīra zobens sašķēlis svastiku. Trešais memoriāls Šēnholcerheidē, Berlīnē-Pankovā (Schönholzer Heide, Berlin-Pankov, 1947–1949, tēlnieks Ivans Peršudčevs, Иван Гаврилович Першудчев, arhitektu grupa) ir traktēts kā sēru ansamblis. Turpmākajā Padomju Sociālistisko Republiku Savienības un tās satelītvalstu pastāvēšanas laikā Uzvaras pieminekļi un kara kapsētu ansambļi tika iekārtoti samērā lielā skaitā, to skulptūru stilistiskā attīstība atbilda kopējai monumentālās tēlniecības attīstībai ar lokālām atšķirībām.
Pieminekļi Otrā pasaules kara cīnītājiem ir arī Amerikas Savienotajās valstīs, piemēram, Jūras kājnieku korpusa (Marine Corps) memoriāls, kas veltīts Otrā pasaules kara epizodei, bet faktiski visiem amerikāņu karavīriem kopš 1775. gada (1954, tēlnieks Fēlikss de Veldons, Felix Weihs de Weldon) un atrodas Ārlingtonas kapsētā Virdžīnijā.
Vēsturiskās atmiņas aspektā liela nozīme ir ansambļiem un citiem piemiņas objektiem bijušo koncentrācijas un citas nozīmes (darba, tranzīta) nometņu vietās, kurās iespēju robežās tika saglabātas laikmeta liecības – Rāvensbrikas, Aušvicas, Dahavas, Treblinkas un citās. Būhenvaldes nometnē tika uzstādīta daudzfigūru kompozīcija “Ieslodzīto sacelšanās” (Revolte der Gefangenen), kuras autors ir Frics Krēmers (1958, Fritz Cremer).
Nozīmīga memoriālā tēma ir holokausta piemiņas vietas, tās ir dažādas, Berlīnē tā ir komponēta kā abstraktu formu telpisks izkārtojums – 2711 betona bloki aizņem 1,9 ha platību (2003–2004, Denkmal für die ermordeten Juden Europas; Holocaust-Mahnmal, arhitekts Pēters Eizenmans, Peter Eisenman, un Buro Hapolds, Buro Happold).
Memoriālais ansamblis ar skulptūru iemūžina nacistu iznīcinātā Lietuvas Pirčupes ciema un tā iedzīvotāju piemiņu. “Pirčupes māte” (Pirčiupių motina) bija būtisks pavērsiens “skarbā stila” jaunās patiesības izpausmē okupācijas laika tēlniecībā, atsakoties no ārišķīga patosa un detalizācijas (1960, tēlnieks Ģedimins Jokūbonis, Gediminas Jokūbonis).
Memoriālais ansamblis nacistu nodedzinātā ciema vietā ir izveidots Hatiņā, Logoiskas rajonā, Baltkrievijā. Vēlāk ansambļa saturisko pusi paplašināja, un tas kļuva par memoriālu visiem nacistu iznīcinātajiem ciemiem un to iedzīvotājiem. Savā laikā progresīva doma bija nodedzinātās ēkas vietu iezīmēt ar betona blokiem, bet skursteņa vietā uzstādīt klusējoša zvana torni (1968–1969, arhitekti Leanids Levins, Леанід Мендэлевіч Левін, Jurijs Gradovs, Юрий Михайлович Градов, un Valentīns Zankovičs, Валентин Павлович Занкович). Tēlnieks Sergejs Selihanovs (Сергей Иванович Селиханов) izveidoja skulptūru “Nepakļautais cilvēks” (Непокоренный человек) atbilstoši sava laika ideoloģiskajai ievirzei.
Memoriālo ansambļu skulpturālajiem un arhitektoniskajiem risinājumiem mēdz būt raksturīga zināma gigantomānija. Tāds ir Tautu kaujas piemineklis (Völkerschlachtdenkmal) Leipcigā, lielākais Eiropā, veltīts cīņām ar Napoleona I (Napoléon I) armiju 1813. gadā (1898–1913, arhitekts Bruno Šmics, Bruno Schmitz, tēlnieks Francs Mecners, Franz Metzner). Gigantiska ir arī Otrā pasaules kara Staļingradas (mūsdienās Volgograda) kaujām veltītā 85 m augstā statuja “Māte Dzimtene sauc!” (Родина-мать зовёт!) un ansamblis (1964, tēlnieks Jevgeņijs Vučetičs, Евгений Викторович Bучетич, arhitekts Jakovs Belopoļskis, Яков Борисович Белопольский, un citi).
