Ģirta Muižnieka individuālais stils pārstāv spontāni ekspresīvas glezniecības variantu, kurā dominē improvizējoša krāsu un līniju pašvērtības izzināšana. Sakņots abstraktā ekspresionisma un neoekspresionisma mantojumā, kā arī sirreālisma atbrīvotās apziņas un asociāciju plūsmu laukā, viņa rokraksts bieži pietuvojas biomorfai abstrakcijai. Tomēr saglabājas atsevišķu zīmju, simbolu, cilvēcisku un dzīvniecisku elementu klātbūtne.

Ģ. Muižnieks ir dzimis mākslinieku ģimenē; tēvs Oskars Muižnieks bija scenogrāfs, gleznotājs un grafiķis, māte Nora Vētra-Muižniece – teātra režisore un aktrise. Brālis Indriķis Muižnieks ir biologs, bijušais Latvijas Universitātes rektors. Sieva – mākslas kuratore un kritiķe Daiga Rudzāte; bijis precējies ar gleznotājām Aliju Muižnieci un Barbaru Muižnieci (Gaili).

Pēc mācībām Rīgas 50. vidusskolā (1964–1968) Ģ. Muižnieks iestājās Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā (1968–1976). Tad apguva rasētāja-konstruktora specialitāti Rīgas 3. tehniskajā skolā (1976–1977), pēc tam studēja Teodora Zaļkalna Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmijas Pedagoģijas nodaļā (mūsdienās Latvijas Mākslas akadēmija, 1977–1982). 2002. gadā Latvijas Mākslas akadēmijā ieguva arī maģistra grādu.

Ģ. Muižnieks ir viens no neformālās jauno gleznotāju kopas, kas ienāca Latvijas mākslas dzīvē 20. gs. 80. gadu sākumā, piedalījās mākslinieciksi nozīmīgajā izstādē “Daba. Vide. Cilvēks” ar instalāciju-performanci “Svētais vakarēdiens. Trešais galds mums pašiem” (1984), bet lielāko publikas uzmanību izpelnījās ar izstādi-akciju “Maigās svārstības” (1990), gleznojot skatītāju acu priekšā. Domubiedru vidū Ģ. Muižnieks izceļas ar īpaši konsekventu pievēršanos tieši glezniecības iespējām. Kopš 1980. gada piedalās izstādēs; kopš 1983. gada ir Latvijas Mākslinieku savienības biedrs. Sarīkojis 19 personālizstādes un piedalījies daudzās grupu izstādēs Latvijā un ārzemēs. Darbi atrodas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Zuzānu kolekcijā, Swedbank mūsdienu mākslas kolekcijā, M. K. Čurļoņa Nacionālajā mākslas muzejā (Nacionalinis Mikalojaus Konstantino Čiurlionio dailės muziejus, Kauņā), Valsts Tretjakova galerijā (Государственная Третьяковская Галерея, Maskavā), Gruzijas Mākslas muzejā (საქართველოს ხელოვნების მუზეუმი, Tbilisi), Eiropas Centrālās Bankas mākslas kolekcijā (Kunstsammlung der Europäische Zentralbank, Frankfurtē) un citās publiskās un privātās kolekcijās Latvijā un ārzemēs.

Ģ. Muižnieka 80. gadu sākuma sadzīviskās figurālās kompozīcijas un klusās dabas vēl iekļaujas nosacītā reālisma tradīcijā, pieļaujot arī žanriskus nošķīrumus. Jūtams progresējošs formu vienkāršojums un artistisks vieglums, līnijas un faktūras izcēlums, kā arī vietām sirreāli akcenti (“Dārzs”; “Meitene un žokejs”; “Laivu sacensību skatītāji”; “Svētki laukos”, visi 1980; “Peldētājas. 1921. gads”, 1981; “Klusā daba uz zaļā galda”, 1983; “Lietainas dienas”, 1984; citi). Šim posmam raksturīgs vēl samērā patumšs, piesātināts kolorīts un pastozs gleznojums.

Ap 80. gadu vidu notika pavērsiens gaišāka kolorīta un plānāka, vieglāka gleznojuma virzienā, iezīmējas tēlu fragmentācija un abstrakcijas līmeņa kāpums (“Piano un balss. Diptihs (kreisā puse)”, 1984; “Pāris”, 1985; “Vēstule tev”; “Divas māsas”, abi 1987; “Dārzā”, 1989; “Putni”; “Četras meitenes ar bizi”, abi 1990;  citi). Dažkārt krāsas tiek monohromizētas, uz tumša fona izvēršot baltas līnijas kaligrāfiskos efektus (“Divas māsas”, 1989); šim nolūkam labi kalpo arī intensīvāki foni (“Spogulis”, 1999; “Mati”, 2009; citi). Līniju samudžinājumi, akvareliski krāsu plūdinājumi, notecējumi un traipi pārvērš gleznu plaknes komplicētās struktūrās, ko var uztvert kā savdabīga pirmatnēja haosa “portretus”. Īpaši iecienīts Ģ. Muižnieka darbu elements ir acis – garīgā vērojuma un dvēseles spoguļa simbols, izmantojot arī rudimentārus, bērnišķīgi primitīvus figūru elementus. Vērojama zināma radniecība ar abstraktā ekspresionisma sirreālistisko fāzi 20. gs. 40. gados, piemēram, dažām Marka Rotko (Mark Rothko) sirreālistiskā posma kompozīcijām. Tomēr Ģ. Muižnieka darbos piesaiste vizuālajai realitātei, kaut izkaisītu ķermenisku fragmentu veidā, ir skaidrāk nolasāma.

Lai arī Ģ. Muižnieka jaunrade ir visai noturīga, noteiktu evolūciju tajā iezīmē tematisku ciklu ienākšana kopš 21. gs. sākuma. Tā personālizstāde “Parādes portreti” (“Rīgas Galerija”, 2003) atklāja Parīzes iespaidu un vēsturiskās glezniecības interpretācijas 20. gs. mākslas valodā. Savukārt ap 2006.–2007. gadu mākslinieks aizsāka ciklu Bébé Jumeau, ko rosināja Parīzes sīkumtirgū nopirktas lelles tēls; tas attīstījās līdz matu tēmai personālizstādē “Mati” (“Galerija 21”, 2009). Atklājas arī augoša tendence pārkāpt gleznas tradicionālā četrstūra ierobežoto telpu, “ietinot” lielformāta audeklos visu ekspozīcijas zāli, kas ļauj spēcīgāk uzrunāt skatītāja emocijas; viens no spilgtākajiem šādiem piemēriem bija personālizstāde “5. 7. 32. 34” (Mūkusalas Mākslas salons, 2013). Savukārt personālizstādē “Baltais mērkaķis” (kopā ar Kasparu Zariņu, “Māksla XO” galerija, 2014) dzīvnieka skulptūriņas, melnraibu flīžu raksta un indiešu kultūrā aizgūto mandalu salikumus griezīgās zili rozā krāsu attiecībās autors ir raksturojis ar vēlmi “radīt gleznas, kas nepatīk publikai”. Personālizstādē “Red Shift” (kopā ar Leonardu Laganovski, “Māksla XO” galerija, 2018) līniju mudžinājumi un plati otas vēzieni kombinējās ar uzrakstiem un vairāk vai mazāk precīziem apļiem. Cēsu Mākslas festivālā (2021) turpinājās telpas transformācijas prakse ar lielformāta audekliem, šoreiz apspēlējot Bībeles tekstā aizgūto moto “Leopards nevar mainīt savus plankumus”. Atsauces uz redīmeidu un kolāžas tradīcijām ar reālu priekšmetu iekļāvumiem kāpinājās personālizstādē “Jūrmala” (“Māksla XO” galerija, 2023) ar, piemēram, veclaicīgām durvīm un sandalēm uz plauktiņiem. Mazinoties kaligrāfisku līniju lomai, vairāk tiek izvērstas robustu triepienu attiecības ar savstarpēji pārklājošiem, aplikatīviem laukumiem un faktūrām, kā arī šķietami mehāniski atkārtotām sīkformām. Paraupji ikdienišķais iespaids attāli līdzinās popārta mākslinieka Roberta Raušenberga (Robert Rauschenberg) tā dēvētājiem kombinējumiem (combine paintings). Tas ļauj pamanīt Ģ. Muižnieka jaunākajos darbos sirreāli abstrakto impulsu pārtapšanu ikdienai tuvākās neopopārta vai postpopārta variācijās.

Ģ. Muižnieka izkoptā mīklaini “peldošu” formu un atbrīvotu krāsu eksplozija spontānā zīmēšanas un gleznošanas procesā bija būtisks solis latviešu mākslas robežu paplašināšanā. Lai arī viņa tēlus var dažkārt salīdzināt ar brutālista Žana Dibifē (Jean Dubuffet) primitīvajiem veidoliem, Saja Tvomblija (Cy Twombly) skribelējumu kaligrāfiju vai Žana Mišela Baskjā (Jean-Michel Basquiat) ekspresīvajiem grafiti, noskaņas nav tik radikāli izaicinošas vai biedējoši dramatiskas, akcentējot eleganti graciozas, harmonizētas līniju un krāslaukumu saspēles.

Ģ. Muižnieks bija izvirzīts “Purvīša balvai 2015” par personālizstādi “5. 7. 32. 34” Mūkusalas Mākslas salonā (2013. gada decembris – 2014. gada janvāris), saņēma Latvijas Mākslinieku savienības Zelta medaļu “Gada mākslinieks 2007”, laikraksta “Diena” Gada balvu kultūrā (2007), Latvijas mākslinieku savienības Lielo gada balvu (2003), Rīgas Domes prēmiju konkursa izstādē “Rīga mūsdienu mākslā” (2000) un balvas citās konkursa izstādēs.