Kuģu klasifikācijai ir praktiska un politiska nozīme. Praktiskā nozīme ļauj kuģus ar līdzīgām īpašībām salīdzināt un izdarīt secinājumus par jūras spēku spējām. Politiskā nozīme ir signalizēt nacionālos nodomus un ar karakuģu nosaukumiem ietekmēt politisko vadību.

Kuģu klasifikācijas aizsākumi rodami 16. gs. sākumā, kad Lielbritānijas Karaliskajā flotē peldlīdzekļi tika kategorizēti pēc to izmēra un aprīkojuma, bet vēlāk tika izveidota gradācijas (rating) sistēma, kurā kuģus kategorizēja pēc komandas lieluma. 19. gs. beigās Amerikas Savienotās Valstis (ASV) pieņēma savu sevišķo kuģu klasifikāciju, bet pēc Pirmā pasaules kara tika izveidota kopēja karakuģu klasifikācijas sistēma, lai varētu izpildīt Vašingtonas jūras spēku vienošanās (Washington Naval Treaty, 1922, saukta arī par Piecu lielvaru vienošanos, Five-Power Treaty) un tai sekojošās Londonas jūras spēku vienošanās (London Naval Treaty, 1930) un Otrās Londonas jūras spēku vienošanās (Second London Naval Treaty, 1936) prasības un novērstu jaunu bruņošanās sacensību.

Kuģu klasifikāciju joprojām ietekmē divas būtiskas vienošanās. Pirmā ir Montrē konvencija par jūras šaurumu režīmu (Montreux Convention Regarding the Regime of the Straits, 1936), kas liedz aviācijas bāzeskuģiem ieiet Melnajā jūrā. Līdz ar to Padomju Savienības, tagad Krievijas Federācijas, “Kiev” klases kuģis, kas faktiski ir aviācijas bāzeskuģis, tiek oficiāli dēvēts par smago kreiseri. Otra ir ietverta Japānas konstitūcijā (日本國憲法, Nihonkoku kenpō, 1947), kas aizliedz būvēt uzbrukuma kuģus, tāpēc tās aviācijas bāzeskuģi oficiāli tiek dēvēti par iznīcinātājkuģiem. Praktiski nav nekādu vispārēji pieņemtu noteikumu par kuģu klasifikāciju, līdz ar to iznīcinātājkuģa izmēra platforma var tikt saukta par fregati, vai korvete var tikt saukta par piekrastes kaujas kuģi, ņemot vērā tradīcijas un politiskās vadlīnijas.

Karakuģus konceptuāli var iedalīt divās grupās – kaujas kuģi (combat ships) un atbalsta kuģi (auxilery or support ships). Katrai nācijai ir savas tradīcijas, terminoloģija un nācijas lepnuma apsvērumi, tomēr kuģu kaujasspējas, izmērs un uzdevumi ļauj kuģus iedalīt šajās divās konceptuālajās grupās. Pie kaujas kuģiem pieskaitāmas zemūdenes, aviācijas bāzeskuģi un uzbrukuma desanta kuģi, kreiseri, iznīcinātājkuģi, fregates, korvetes un ātrgaitas patruļkuģi. Pie atbalsta kuģiem pieskaitāmi desanta transporta, apgādes, mīnu meklēšanas un izlikšanas, atbalsta, izlūkošanas un speciālie kuģi.

Zemūdene ir ir peldlīdzeklis, kas būvēts neatkarīgai darbībai zem ūdens. Zemūdenes var būt aprīkotas ar dīzeļdzinēju vai kodoldzinēju. To ūdensizspaids ir ļoti plašs – no dažām tonnām līdz 4800 tonnām. To galvenais karadarbības veids ir pretzemūdeņu un pretvirsūdens karadarbība.

Aviācijas bāzeskuģis ir liels karakuģis, kurš ir būvēts, lai nodrošinātu lidmašīnu apgādi un izmantošanu, veicot uzbrukumus jūras un sauszemes mērķiem, kā arī lai nodrošinātu gaisa atbalstu citiem militāriem spēkiem. To ūdensizspaids ir no 40 000  līdz pat 100 000 tonnām. Aviācijas bāzeskuģu galvenās karadarbības spējas ir pretzemūdeņu, pretvirsūdens, pretgaisa (visas šīs spējas tiek īstenotas ar lidaparātu palīdzību) un uguns atbalsts.

Jūras desanta uzbrukuma kuģi ir kuģi, kas ir būvēti, lai nodrošinātu jūras desanta un atbalstošo gaisa kuģu nogādi un izsēšanos naidīgā, aizsargātā piekrastē. Jūras desanta uzbrukuma kuģi parasti spēj nest gaisa atbalsta vienības (lidmašīnas, helikopterus, bezpilota lidaparātus) smago un vieglo kaujas tehniku un jūras desantniekus. Šo kuģu ūdensizspaids ir no 21 000 līdz 40 000 tonnām, un to karadarbības spējas ir pretgaisa un pretzemūdeņu karadarbībā.

Kreiseris ir lielākais karakuģis pēc aviācijas bāzes un desanta kuģiem ar ūdensizspaidu no 9000 līdz 13 000 tonnām. Kreiseris nodrošina kaujasspējas visās jūras karadarbības disciplīnās – pretgaisa, pretvirsūdens un pretzemūdens. Kreiseris ir bruņots ar tālās darbības vadāmajām raķetēm, līdz ar to spēj iznīcināt sauszemes mērķus (land attack capability).

Iznīcinātājkuģi ir ātri, labi bruņoti un lieli kaujas kuģi, kuri ir būvēti ar karadarbības spējām visos trijos karadarbības pamatveidos un parasti ir aprīkoti ar vertikālo raķešu palaišanas sistēmu, kuras var nest tālās darbības pretgaisa, pretvirsūdens un spārnotās raķetes. Iznīcinātājkuģu ūdensizspaids ir no 5000 līdz 13 000 tonnām.

Fregate ir karakuģa tips, kas būvēta, lai piedalītos vienā vai divos karadarbības pamatveidos. Fregate ir izplatītākais kara lielkuģis. Mūsdienās fregates ir mazāki kaujas kuģi par kreiseriem un iznīcinātājiem, ar lielu ātrumu un salīdzinoši vieglāku bruņojumu, kas veic konvojēšanas, apsardzes un aizsardzības uzdevumus. Fregatēm ūdensizspaids ir no 2000 līdz 6000 tonnām, un ierasti to karadarbības spējas ir pretvirsūdens vai pretzemūdens.

Attīstoties tehnoloģijām un sensoriem, jūras karadarbības pamatveidos uzdevumus spēj veikt mazāka izmēri karakuģi, kā, piemēram, korvetes. Korvetes ir maza izmēra kaujas kuģi ar ūdensizspaidu no 500 tonnām, kuri aprīkoti ar tuvās darbības ieroču sistēmām, bet lielākās korvetes var būt aprīkotas arī ar helikoptera klāju un helikopteru. Ņemot vērā šī kuģa tipa izmēru, liela daļa valstu ar jūras robežu var pašas uzbūvēt korvetes izmēra kuģus. Parasti korvete ir optimizēta pretzemūdens vai pretvirsūdens karadarbībai ar ierobežotu pašaizsardzības spēju gaisa uzbrukuma gadījumā. Atsevišķas korvetes ir aprīkotas ar taktiskajām spārnotajām raķetēm sauszemes mērķu iznīcināšanai. Korvetes ūdensizspaids ir no 500 līdz 3000 tonnām.

Apzīmējums “patruļkuģis” (patrol boat) ir ļoti plašs, un valstu arsenālā var atrast dažāda izmēra un konfigurācijas kuģus, kuri paredzēti miera un kara laika uzdevumu veikšanai ar vai bez kaujasspējām. Patruļkuģi (raķeškuģi, torpēdkuģi) ir mazi, ātri un veikli kuģi, kas ir labi bruņoti attiecībā pret savu izmēru. To mazais izmērs ir paredzēts piekrastes uzdevumu veikšanai, tādēļ to konstrukcijā nav paredzētas lielas degvielas tvertnes un pārtikas noliktavas. Mazais krājumu daudzums ierobežo to jūrasspēju laikā un telpā. Parasti bruņoti ar pretvirsūdens raķetēm, torpēdām un jūras artilēriju. To galvenā priekšrocība ir relatīvi zemā cena un spējīgs bruņojums, tomēr to negatīvā puse ir mazā jūrasspēja, šauri sadzīves apstākļi un pašaizsardzības spējas trūkums gaisa uzbrukuma gadījumā. Patruļkuģu ūdensizspaids ir no 50 līdz 800 tonnām (vidēji ap 300 tonnām), un to karadarbības spējas parasti ir pretvirsūdens, pretzemūdens, uzbrukums sauszemes mērķiem, pretgaisa pašaizsardzība.

Pie atbalsta kuģiem pieskaitāmi desanta transporta, apgādes, mīnu meklēšanas un izlikšanas, atbalsta, izlūkošanas un speciālie kuģi. Desanta transporta kuģi domāti desanta nogādāšanai operācijas rajonā, bet šiem kuģiem nav spēju atbalstīt kājnieku izsēšanos ar gaisa atbalstu. Apgādes kuģi ir paredzēti krājumu pārvadāšanai un nodošanai citiem kuģiem. Mīnu meklēšanas kuģi ir speciāli būvēti, lai cīnītos ar jūras mīnām, tās tralējot ar pretmīnu trali vai meklējot ar zemūdens sonāru (no angļu sound navigation and ranging, SONAR; ‘navigācija un attāluma noteikšana, izmantojot skaņu’). Mīnu izlikšanas kuģi ir būvēti, lai varētu transportēt un ātri izlikt jūras mīnas noteiktā akvatorijā. Izlūkošanas kuģi ir aprīkoti ar lielu daudzumu dažādu sensoru, kas spēj izlūkot elektromagnētisko spektru un iegūt dažāda veida datus par citu kuģu lietotām sakaru, navigācijas un ieroču sistēmām, kā arī noklausīties radiopārraides. Speciālie kuģi ir būvēti ļoti specifiskiem mērķiem un neiekļaujas nevienā no citām klasifikācijām, piemēram, zemūdens glābšanas kuģi, velkoņi, dronu atbalsta kuģi un citi.

Karakuģi, kuri ir būvēti pēc viena projekta, tiek iedalīti klasēs, līdz ar ko ir viegli identificēt noteiktu kuģi, piemēram, “Alkmaar” klases mīnu meklētājs M-04 “Imanta”. Kuģu klasei piešķir nosaukumu saskaņā ar vēsturiskām tradīcijām vai kādiem citiem apsvērumiem. Piemēram, lielo kuģu klasēm var piešķirt vēsturisku personību vārdus, – “Arleigh Burke” klases iznīcinātājkuģis nosaukts ASV jūras spēku admirāļa Arlī Bērka (Arleigh Burke) vārdā. Kuģu klasēm var piešķirt vispārīgus apzīmējumus, kā “Flower” klases mīnu meklētāji, kuriem piešķirti ziedu nosaukumu vai “City” klases fregates, kurām piešķirti pilsētu nosaukumi. Tomēr iespējamas atkāpes, kad vienai kuģu klasei ir vairāki nosaukumi. Beļģijas, Francijas un Nīderlandes kopējais mīnu meklētāju projekts “Tripartite” klase, ir ieguvis vairākus nosaukumus – Beļģijā to pazīst kās “Aster” (“Flower”) klasi, Francijā kā “Éridan” klasi, bet Nīderlandē kā “Alkmaar” klasi, lai arī kuģi ir no viena projekta. Vēlāk, eksportējot šos mīnu meklētājus uz Pakistānu un Indonēziju, tie ieguvuši attiecīgi “Munsif” un “Pulau Rengat” klašu nosaukumus.