Latvijā kanibālzirnekļu dzimtu pārstāv viena ģints un divas sugas. 

Latvijā kanibālzirnekļu dzimtā sastopama tikai viena ģints Ero un divas sugas: Ero cambridgei (Kulczyński, 1911) un divkupru kanibālzirneklis Ero furcata (Villers, 1789). Pasaulē kanibālzirnekļu dzimtā ir raksturotas astoņas dzimtas ar vairāk nekā 100 sugām. Eiropā no šīs dzimtas sastopamas divas ģintis ar desmit sugām. 

Kanibālzirnekļu dzimtu pārstāv izmērā nelieli un lēni zirnekļi. Galvkrūtis tiem ir vairāk apaļas nekā ovālas, savukārt vēders ir ovāls. Gan uz galvkrūtīm, gan vēdera to virspusē novērojami zīmējumi un gaišāki un tumšāki laukumi. No līdzīgiem zirnekļiem (dzimtām) atšķirami ar ievērojamiem dzeloņveida matiem uz kājām un izciļņiem (kupriem) uz vēdera virspuses.

Kanibālzirnekļu dzimtā Latvijā sastopamas divas sugas. Sugas ir visai nelielas, 2–3 mm garas, ar specifisku ķermeņa formu un krāsojumu, kas palīdz viegli noteikt piederību dzimtai. Sugas piederība ir nosakāma pēc krāsojuma un ģenitāliju uzbūves. Kustībās lēni zirnekļi. Upuri tie paralizē, iekožot tam kājā un ievadot indi. Aktīvi visu gadu, zinātniskajā literatūrā tēviņiem norāda izteiktāku aktivitātes periodu pavasarī un vasarā, kas saistīts ar pārošanos.

Ero cambridgei galvkrūtis ir dzeltenīgi brūnas, vidū tām ir novietota tumša dakšveida zīme, acu reģions ir melns, galvas daļa un heliceras – melnas, krūšu vairogs arī ir melns ar gaišāku viduslīniju. Kājas galvenokārt ir bāli dzeltenas ar melniem gredzeniem visā to garumā, izņemot gūžas, kas ir dzeltenas. Uz vēdera sirds zīme ir tumša, ap to ir melni un balti punkti. Vēderam virspusē abās pusēs simetriski novietoti tumši, melnsarkani laukumi, vēdera apakšpuse plankumaina – pārmaiņus gaiši un tumši laukumi. Vēders vairāk ovāls nekā apaļš. Novērojams dzimumdimorfisms – mātītes (līdz 3,4 mm) ir lielākas par tēviņiem (līdz 2,9 mm). Mātītes pēc apaugļošanās un olu izdēšanas olas ietin vaļīgā kokonā, kas ir gaiši brūns un ovāls, un piestiprina īsā tīmekļa pavedienā pie substrāta (koka mizas, sienas u. c.).

Divkupru kanibālzirneklis salīdzinoši ir gaišāks par Ero cambridgei. Galvkrūtis ir dzeltenīgi brūnas, vidusdaļā paaugstinātas. Acu reģions galvkrūšu priekšējā daļā ir tumšs. Heliceras ir pelēcīgi brūnas. Krūšu vairogs ir gaiši brūns ar tumšākiem punktiem. Vēders – pārmaiņus baltiem un pelēkiem plankumiem, tumši brūniem punktiem. Kājas ir gaiši brūnas ar sarkanīgi brūniem gredzeniem. Arī šai sugai novēro dzimumdimorfismu – mātītes (3,2 mm) ir lielākas par tēviņiem (2,5 mm). Mātītes pēc apaugļošanās veido kokonu, kurā ir 5–8 olas. Kokons ir gaiši brūns, apņemts ar tīmekli un apļa formā. Parasti tas tiek iekarināts apmēram 2 cm pavedienā un piestiprināts pie virsmas (Latvijā atrasts uz kokiem).

Kā jau dzimtas nosaukums liecina, kanibālzirnekļi pamatā ķer citus zirnekļus, bet kā barības objektus var izmantot arī kukaiņus. Ir novērots, ka zirnekļu noķeršanai tie izmanto dažādas stratēģijas, bet visbiežākā ir uzrāpšanās uz cita zirnekļa tīkla, kur, atdarinot tīklā iekrituša kukaiņa kustības, pievilina tīkla veidotāju un vēlāk arī noķer šo zirnekli. Lai paralizētu barības objektu, ievada indi upura kājā. Novērots arī, ka kanibālzirnekļa mātīte atdarināja citas sugas zirnekļa tēviņa radītās pārošanās vibrācijas, tādējādi ievilinātais zirneklis kļuva par kanibālzirnekļa barību.

Sugas var sastapt dažādās vietās uz kokiem, krūmiem, zāles, tuvāk zemes līmenim. Kanibālzirnekļi netiek uzskatīti par retiem zirnekļiem, jo ir bieži sastopami.