Latvijā garkājzirnekļu dzimtu pārstāv viena ģints un viena suga. Šī suga sastopama cilvēku mājokļos, saimniecības telpās, visa gada garumā arī pagrabos. Veido tīklus. No citiem zirnekļiem atšķirīga ar to, ka briesmu un aizskaršanas gadījumā mēdz trīcēt.

Latvijā garkājzirnekļu dzimtā sastopama tikai viena ģints Pholcus un attiecīgi suga P. phalangioides (Füssli, 1775). Pasaulē sugu skaits garkājzirnekļu dzimtā ir nedaudz virs 2000; pēc pašreizējās sistemātikas tās ir sadalītas 95 ģintīs. Eiropā no šīs dzimtas sastopamas 15 ģintis ar 63 sugām.

Garkājzirnekļu dzimtā ietilpst zirnekļi ar kompaktu ķermeni un garām kājām. Reizēm tos dēvē arī par pagraba zirnekļiem, jo daļa sugu dzīvo tieši pagrabos. Dažkārt šie zirnekļi tiek jaukti ar māņzirnekļiem; pēdējiem gan ir vienots ķermenis, kuram nevar atšķirt galvkrūtis no vēdera, un garas, trauslas kājas. Turklāt garkājzirnekļi tīklos mēdz trīcēt, bet māņzirnekļi tīklus neveido un mēdz šūpoties uz savām garajām kājām. Zirneklis trīcot mēģina izskatīties izplūdis potenciālajam uzbrucējam (izmēra ziņā). Garkājzirnekļu dzimtas īpatņi nav spējīgi pārkost cilvēka ādu un radīt jebkādus bojājumus audos.

Pholcus phalangioides Eiropai nav dabiska – šī suga ar cilvēka starpniecību tikusi ieviesta no Rietumāzijas, izplatījusies arī Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). Dabiskajā dzīvesvietā apdzīvo alas. Ķermeņa izmērs dažādās dzīvesvietās var atšķirties. Mātītes ir lielākas par tēviņiem (6,3 mm tēviņiem, 8,7 mm mātītēm). Kājas attiecībā pret ķermeni neproporcionāli garas un kopskaitā astoņas. Ķermeni veido galvkrūtis un vēders, astoņas ejkājas un heliceras. Vēders ir cilindriskas formas, iegarens. Ķermenis parasti gaišā krāsā, ar sīku zīmējumu gan uz galvkrūšu, gan uz vēdera virsmas. Mātītes olu sakopojumu nēsā helicerās, līdz izšķiļas jaunie zirnekļi. Latvijā tīklus veido gan māju iekšpusē, vietās, kur cilvēks traucē retāk, gan pagrabos, bēniņos, saimniecības ēkās, kur zemākā gaisa temperatūra ir ap 10 ℃. Sastopami visu cauru gadu; to dzīves ilgums sasniedz trīs gadus. Citviet Eiropā, kur gaisa temperatūra ir augstāka, sastopami arī ārpus cilvēku mājokļiem.

Barības ķeramajā tīklā iztrūkst vielas, kuras palīdz kukainim pielipt pie tā, tāpēc zirneklis nekavējoties ietin medījumu, līdz tas ir iekļuvis tīklā. Tīkls ir neregulāras formas, novietots ēku stūros un starp divām struktūrām (sienām, mēbelēm u. tml.), kur vieglāk iegūt barību. Mājokļos šie zirnekļi ir noderīgi, jo samazina kukaiņu daudzumu. Dažkārt tie ēd arī citas zirnekļu sugas. Ir aprakstīti gadījumi, kuros minēts, ka zirneklis ieņem citas sugas zirnekļa tīklu un barojas ar tur noķertajiem kukaiņiem vai arī, radot vibrācijas tīmeklī, izvilina tīkla veidotāju un to noķer apēšanai.