Politiskā partija “Tautas kustība Latvijai” bija īslaicīga populistiska partija Latvijā, kuru 1994. gadā dibināja vācu politiķis Joahims Zīgerists (Joachim Siegerist, dzimis kā Verners Joahims Bīrbrauers, Werner-Joachim Bierbrauer). Partija strauji ieguva atpazīstamību ar sociāli orientētu un nacionāli konservatīvu programmu, uzrunājot sabiedrības mazāk aizsargātos slāņus. 1995. gada 6. Saeimas vēlēšanās tā ieguva 16 vietas, kļūstot par trešo lielāko frakciju parlamentā. Tomēr pēc vēlēšanām partija saskārās ar iekšējiem konfliktiem, kas noveda pie tās straujas lejupslīdes. Partija oficiāli tika likvidēta 2005. gadā.

Dibināšanas sapulcē partija sevi pieteica kā kristīgi sociāli konservatīvu partiju. Saskaņā ar statūtiem partijas darbības mērķis bija demokrātijas nostiprināšana Latvijā, kā arī savstarpējas vienotības un drošības nostiprināšana – gan iekšpolitiski, gan ārpolitiski. Par vienu no uzdevumiem partija izvirzīja Latvijas uzņemšanu Eiropas Savienībā, nodrošinot Latvijas iedzīvotājiem labāku un drošāku nākotni. Partija savā programmā kā galvenos mērķus izvirzīja cilvēcīgu apstākļu nodrošināšanu Latvijas iedzīvotājiem, noziedzības un korupcijas apkarošanu, nelielas, bet stipras armijas uzturēšanu, plaukstošas un stabilas tautsaimniecības attīstību. “Tautas kustība Latvijai” bija izteikti populistiska un līdercentrēta partija – raksturīgs piemērs 20. gs. 90. gadu vidus populismam, kad sabiedrības neapmierinātība ar ekonomiskajām grūtībām un pārejas procesa izaicinājumiem veicināja strauju, bet īslaicīgu atbalstu politiskām kustībām ar spilgtu līderi un vienkāršotu vēstījumu. Partija pozicionējās kā pretēja esošajai politiskajai elitei, aicinot uz “tautas varu” un piedāvājot vienkāršus risinājumus sarežģītām sabiedrības problēmām.

1994. gada 16. novembrī interesentu grupa, kuras priekšplānā bija divi izteikti līderi – J. Zīgerists un Odisejs Kostanda –, partijas dibināšanas sapulcē vienbalsīgi lēma par jaunas politiskās partijas – “Tautas kustība Latvijai” – dibināšanu. Tā paša gada 2. decembrī, pamatojoties uz iesniegtajiem dokumentiem, tieslietu ministrija oficiāli reģistrēja jauno partiju. Partijas dibināšana notika laikā, kad sabiedrībā valdīja neapmierinātība ar ekonomisko pārejas procesu un valdošo politisko eliti, kas pavēra iespēju izmantot populistisku retoriku. Neilgi pēc dibināšanas, 1995. gada 19. jūnijā, biedru sapulcē vienbalsīgi tika pieņemts lēmums mainīt partijas nosaukumu, papildinot to ar vārdiem “Zīgerista partija”, tādējādi partijas jaunais nosaukums bija “Tautas kustība Latvijai (Zīgerista partija)”.

6. Saeimas vēlēšanās partija ieguva negaidītu atbalstu, iegūstot 16 deputātu mandātus. Vēlāk partijas popularitāte strauji sāka sarukt. Politiskais spēks kandidēja arī 7. Saeimas vēlēšanās, kas notika 1998. gada 3. oktobrī, tomēr neieguva pārstāvniecību parlamentā, un tās darbība pakāpeniski izbeidzās. Partija netika oficiāli likvidēta, taču kopš 21. gs. sākuma vairs nebija aktīva. Partija oficiāli tika likvidēta 2005. gadā. Latvijas partiju vēsturē tā kļuva par vienu no spilgtākajiem piemēriem īslaicīgai, līdercentrētai populistiskai kustībai, kas nespēja attīstīties par stabilu politisku organizāciju.

J. Zīgerists bija vācu politiķis ar ģimenes saiknēm Latvijā, – viņa tēvs Ludvigs Jānis Šmits Otrā pasaules kara laikā tika iesaukts Latviešu leģionā. Šī saikne ar Latviju vēlāk J. Zīgeristam ar Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK) atbalstu pavēra iespēju iegūt Latvijas pilsonību 1992. gadā. 90. gadu sākumā J. Zīgerists atguva un sakopa tēva īpašumu – Gaideļu Viduču mājas Jaunsvirlaukas pagastā (Jelgavas novadā) un aktīvi iesaistījās Latvijas politikā. Lai arī nerunāja latviešu valodā, J. Zīgerists ieguva popularitāti ar spilgtiem populistiskiem saukļiem un sociāli pievilcīgām iniciatīvām.

Partija savās priekšvēlēšanu kampaņās izmantoja neordinārus gājienus, piemēram, 5. Saeimas priekšvēlēšanu kampaņā, iespējams, J. Zīgersta iedvesmota, partija vēlētājiem dalīja banānus. Lai gan pirms 6. Saeimas vēlēšanām šī akcija vairs netika atkārtota, vēlēšanu naktī televīzijas studijā partijas līderis J. Zīgerists tomēr bija paņēmis līdzi banānu ķekaru, ar ko simboliski dalījās, sniedzot pirmos komentārus. 

Partijas augstākā lēmējinstitūcija bija biedru sapulce (visus lēmumus pieņēma ar 50 % un vienu balsi no klātesošo biedru skaita), kuru sasauca valde vismaz reizi gadā. Biedru sapulce ievēlēja partijas valdi uz trīs gadiem, valdes uzdevumi bija noteikt partijas stratēģiskos virzienus, izstrādāt darbības taktiku, vadīt un reprezentēt partiju, tai skaitā pārstāvēt to sarunās ar citām partijām, organizācijām un kustībām. Valdi veidoja priekšsēdētājs, divi vietnieki, rakstvedis, kasieris un pārējie valdes locekļi. Par partijas praktisko darbu rūpējās biroja vadītājs, kuru ievēlēja partijas valde. Partijas dibināšanas dienā par tās priekšsēdētāju (ar 23 balsīm “par” un vienam “atturoties”) tika ievēlēts J. Zīgerists, savukārt par vietniekiem – O. Kostanda un Gunārs Lasmanis (22 balsoja “par” un divi “atturas”). Pēc neveiksmīgā starta 7. Saeimas vēlēšanās J. Zīgerists nolēma pārtraukt partijas darbību, atkāpjoties no partijas priekšsēdētāja amata un atgriežoties Vācijā.

Par partijas biedru varēja kļūt jebkurš Latvijas iedzīvotājs vecumā no 18 gadiem, kurš atzina tās programmu un ievēroja statūtus, kā arī aktīvi darbojās kā biedrs – veicinātājs. Par pilntiesīgu biedru uzņemšanu lēma partijas valde, pamatojoties uz personas iesniegumu un ne mazāk kā divu valdes locekļu rakstveida rekomendāciju. Partijas “Tautas kustība Latvijai” vadības institūcija atradās Rīgā, Ģertrūdes ielā 64. Partijai bija arī sava simbolika (zem zīmētas zelta saulītes nosaukums “Latvijai”), kā arī noteikta parauga apliecība un krūšu nozīme.

Partijā bija aptuveni 12 000 biedru veicinātāju – personas, kuras atbalstīja partijas idejas un programmu, bet nebija pilntiesīgi biedri. Reģistrētu biedru skaits bija tikai pāris simti.

Lai realizētu savu programmu, partija piedalījās visu līmeņu Latvijas Republikas vēlēšanās, tai skaitā Saeimas vēlēšanās. Tā laika sabiedriskās domas aptaujas pirms 6. Saeimas vēlēšanām neprognozēja, ka “Zīgerista partija” iegūs tik daudz balsu, tomēr tā kļuva par vienu no uzvarētājām, iegūstot 16 vietas jaunajā parlamenta sasaukumā. Saeimas frakcija “Latvijai” ar laiku izjuka, – seši tās deputāti aizgāja no tās un nodibināja citu frakciju – “Tautai un taisnībai”.

* “Tautas kustība Latvijai” 7. Saeimas vēlēšanās piedalījās, taču nespēja pārvarēt 5 % barjeru.

Avots: Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) dati.

1997. gada pašvaldību vēlēšanās ar savu sarakstu partija startēja tikai divās pilsētās – Rīgā un Jelgavā. Lai arī pāris pašvaldībās partijas kandidāti tika ievēlēti, vienota, strukturēta pašvaldību tīkla partijai nebija.

Avots: Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) dati. Apkopojumā iekļautas tikai pašvaldības, kurās partija ir ieguvusi pārstāvniecību (vismaz vienu deputāta vietu).

Ievērojamākie partijas līderi bija partijas priekšsēdētājs J. Zīgerists (vācu žurnālists, politiķis, Latvijas Republikas 5. Saeimas deputāts), partijas priekšsēdētāja vietnieks O. Kostanda (vēstures skolotājs, Latvijas Republikas Augstākās padomes, 5. Saeimas, ievēlēts no LNNK, un 6. Saeimas deputāts, Saeimas frakcijas “Latvijai” priekšsēdētājs), Modris Plāte (emeritēts luterāņu mācītājs, Latvijas Republikas 6. Saeimas deputāts), partijas priekšsēdētāja vietnieks G. Lasmanis (labdarības organizācijas “Rūpju birojs” vadītājs), datorzinātnieks Kārlis Čerāns (Latvijas Republikas 6. Saeimas deputāts, Rīgas domes deputāts no Kristīgo demokrātu savienības) un citi.

Partijai bija savs laikraksts “Avīze Latvijai”, kas gan tika izdots neregulāri. Atsevišķi numuri tika izdoti arī krievu valodā. Atbildīgie par saturu – Saeimas deputāti O. Kostanda, Andris Saulītis un Janīna Kušnere.