Apstāklis var būt pakārtots darbības vārdam, īpašības vārdam vai apstākļa vārdam, piemēram, Dienas vidū spoži spīd saule. Ciemošanās izdevās ļoti laba. Visu dienu ārkārtīgi stipri līst. Latviešu un citās valodās apstāklis parasti ir izteikts ar apstākļa vārdu, prievārda savienojumu vai lietvārdu (vai tā aizstājēju) lokatīvā, arī instrumentālī vai datīvā, piemēram, Vakar bijām Liepājā. Stārķis staigā pa pļavu. Mežā skaļi dzied putni. Meita paraudzījās manī ar laipnām acīm. Gadiem ilgi mums ir bijis kaķis.

Apstāklis kā viens no teikuma palīglocekļiem gramatikās tiek aplūkots jau 19. gs., taču terminoloģiski tas ne vienmēr tiek nošķirts no apstākļa vārdiem vēl 20. gs. gramatikās. Tomēr 20. gs. otras puses un 21. gs. gramatikās apstākļa vārds kā nelokāma patstāvīga vārdšķira un apstāklis kā teikuma palīgloceklis, kas var būt izteikts ar dažādu vārdšķiru vārdiem (apstākļa vārdiem, lietvārdiem vai to aizstājējiem), parasti tiek norobežots gan terminoloģiski, gan funkciju apraksta ziņā.

Vēsturiskajā valodniecībā tiek uzskatīts, ka apstākļi kopā ar papildinātājiem valodas attīstības gaitā izveidojušies no sākotnēja teikuma priekšmeta, turklāt apstākļi vēlāk attīstījušies no papildinātājiem. Par to liecina tas, ka, piemērām, latviešu valodā daļa apstākļa vārdu ir senas lietvārdu vai īpašības vārdu akuzatīva vai datīva formas, kas norāda uz to sākotnēju lietojumu papildinātāja funkcijā. Piemēram, latviešu valodā tādi ir apstākļa vārdi mūžam, laikam, brīžam (pamatā vārdu mūžs, laiks, brīdis vienskaitļa datīva formas), drusku, rīt(u), teciņus, sāņus (pamatā vārdu druska, rīts vienskaitļa akuzatīva forma, teciņi, sāns – daudzskaitļa akuzatīva forma). Salīdzinājumam arī apstākļa vārdu salikteņi šodien, togad, citudien, nākamnedēļ, kam pamatā vārdkopa akuzatīvā šo dienu, to gadu, citu dienu, nākamo nedēļu. Teikumos arī ne vienmēr iespējams norobežot adverbiālas un objekta nozīmes, jo tās vienlaikus var izpausties vienā un tai pašā teikuma palīgloceklī. Piemēram, teikumā Damaskas rozes gadsimtiem ilgi audzē gan skaistumam, gan kulinārijai un kosmētikai. vienlīdzīgos teikuma locekļus gan skaistumam, gan kulinārijai un kosmētikai iespējams analizēt vai nu kā papildinātājus, vai arī kā apstākļus.

Apstākļi kā teikuma palīglocekļi visbiežāk izsaka šādas nozīmes:

1) laiku, piemēram, Mēs pēc gada gatavojamies pirkt jaunu dzīvokli. Cerams, ka šonedēļ lietus vairs nelīs. Vai tu nekad neesi vēlējies aizbraukt uz Skaņokalnu?

2) vietu, piemēram, Man negribas iet nekur. Māte ielika vāzē rozes. Pa pļaviņu aizskrēja zaķis.

3) veidu, piemēram, Šonakt spoži spīd zvaigznes. Kamēr māte skatījās, zēns gāja soļiem, tad sāka skriet. Tēvs kož maizi pa kumosam.

4) mēru, piemēram, Šodien laiks ir tik lietains. Biļetes uz jauno teātra izrādi izpirktas pilnībā. Vakar nostaigājāmies gar jūru līdz pagurumam.

5) cēloni, piemēram, Kāpēc šodien atkal līst? Labi, ka bēdās ģimene un draugi palīdz. Aiz laimes nezināju, ko darīt.

Ja apstāklis – parasti laika vai vietas – novietojas teikuma sākumā, tad tas attiecas uz visu teikuma saturu kopumā, piemēram, Vakar bija ļoti silta diena. Nākamajā nedēļā māsai sākas atvaļinājums. Visapkārt redzamas egles. Visā Latvijā šobrīd ir silts un saulains laiks. Valodniecībā šādus apstākļus sauc par situantiem.

Pēc sastāva apstākļi var būt vienkārši un salikti. Vienkāršu apstākli veido viens patstāvīgas nozīmes vārds vai patstāvīgs vārds kopā ar prievārdu, piemēram, Nāc, lūdzu, šurp! Jūrā nemaz nav viļņu. Aiz loga lēni griežas sniegpārslas. Saliktu apstākli veido sintaktiski vai jēdzieniski nedalāms vārdu savienojums (Izmeklējos pazudušo grāmatu pa malu malām. Rakstnieks dzimis divdesmit pirmajā aprīlī. Priekšpusdienā ravēju dārzu pilnā sparā.), to skaitā vairāku īpašvārdu savienojums (Visi skolēni uzmanīgi klausījās Jānī Liepā, jaunā aktierī, kurš lasīja jaunāko dzeju. Rakstnieks Johans Volfgangs fon Gēte dzimis Frankfurtē pie Mainas.), vairāku vārdu savienojums vienā terminā (Dārzā aiz vītņu rozēm tikko saredzama neliela lapene.).

Apstākļa iztirzājums mūsdienu valodniecībā parasti atrodams valodas gramatiskās sistēmas apraksta sintakses daļā, piemēram, “Latviešu valodas gramatikā” (2013, atkārtots izdevums 2015) Dainas Nītiņas un Jura Grigorjeva redakcijā, Andras Kalnačas un Ilzes Lokmanes “Latviešu valodas gramatikā” (Latvian Grammar, 2021), “Mūsdienu lietuviešu valodas gramatikā” (Dabartinės lietuvių kalbos gramatika, 1996) Vītauta Ambraza (Vytautas Ambrazas) redakcijā. Apstāklis tiek analizēts arī tad, ja sintakse ir atsevišķs izpētes objekts, piemēram, latviešu valodā Laimdota Ceplīša, Jāņa Rozenberga un Jāņa Valdmaņa “Latviešu valodas sintaksē” (1989), Maigones Beitiņas “Mūsdienu latviešu literārās valodas sintaksē” (2009), lietuviešu valodā Vīta Labuša (Vytas Labutis) “Lietuviešu valodas sintaksē” (Lietuvių kalbos sintaksė, 1998). Valodniecībā tiek veikti arī daudzveidīgi tipoloģiski pētījumi saistībā ar dažādām teikuma konstrukcijām un teikuma paplašinātājiem, to semantiku un pragmatiku. Šādi pētījumi ir, piemēram, tādas monogrāfijas kā Ernsta Tomasa (Ernst Thomas) “Situantu sintakse” (The Syntax of Adjuncts, 2002) un Hildes Haselgoras (Hilde Hasselgård) “Situantu apstākļi angļu valodā” (Adjunct adverbials in English, 2010), kā arī kolektīvā monogrāfija “Apstākļa vārdu un adverbiālo situantu saikne” (Adverbs and Adverbial Adjuncts at the Interfaces, 2009) Katalinas Kisas (É. Kiss Katalin) redakcijā.