Ēnu ekonomika ietver gan reģistrētu, gan nereģistrētu personu neuzrādītu saimniecisko darbību, kurā netiek izrakstīti rēķini vai fiskālie čeki, kā rezultātā darījumi netiek deklarēti, un nodokļi netiek samaksāti.  

Nacionālo kontu sistēmā (NKS) nereģistrētās ekonomikas aktivitātes tiek iedalītas piecās grupās: “pagrīdes”, pretlikumīgās, neoficiālās aktivitātes, mājsaimniecību ražošana pašu vajadzībām un ražošana, kas netiek uzskaitīta nepilnīgas datu vākšanas programmas dēļ. Savukārt atbilstoši Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (Organisation for Economic Co-operation and Development, OECD) definīcijai ēnu ekonomiku veido legālas ekonomiskās aktivitātes, par kurām normatīvajos aktos noteiktā kārtībā ir jāsniedz informācija nodokļu administrācijai, bet par kurām nav sniegtas ziņas, līdz ar to paliekot neapliktas ar nodokļiem, atšķirībā no tām ekonomiskajām aktivitātēm, par kurām tiek sniegtas ziņas, un nelegālas ekonomiskās aktivitātes. Tādējādi ēnu ekonomikā ietilpst gan ar likumu atļautas darbības, kas saistītas ar konkrētiem pārkāpumiem, gan ar likumu aizliegtas uzņēmējdarbības formas un noziedzīgi nodarījumi, kas ir bīstamas sabiedrībai un rada valstij materiālus zaudējumus.

Ēnu ekonomikas rezultātā statistikā uzrādītais iekšzemes kopprodukts (IKP) un iedzīvotāju ienākumi ir zemāki, salīdzinot ar faktisko līmeni, tāpat arī citi nozīmīgi ekonomiskie rādītāji (tirdzniecības apgrozījums, patēriņš, ražošanas apjoms, nodarbinātība) tiek novērtēti neprecīzi, kas izkropļo reālā ekonomikas stāvokļa uztveri, kā arī mazina valsts iespēja ietekmēt un regulēt ekonomiskos procesus, jo liels un augošs nereģistrētais sektors pārvieto resursus prom no novērojamās un kontrolējamās sfēras. Galvenās ēnu ekonomikas komponentes ir aplokšņu algas, neuzrādītie ienākumi, nelegālā nodarbinātība, kukuļošana un korupcija. Lai novērtētu ēnu ekonomikas apjomu valstī kopumā, visbiežāk izmanto ēnu ekonomikas indeksu, kas mēra ēnu ekonomikas īpatsvaru IKP (procentos).

Ēnu ekonomika ietekmē vispārējās ekonomiskās norises ‒ naudas apriti, inflāciju, bezdarbu, nodokļu ieņēmumus un citus svarīgus makroekonomiskos rādītājus. Lai gan ēnu ekonomika pastāv visās pasaules valstīs, tās apjoms un izpausmes formas ir atšķirīgas un atkarīgas gan no valsts ekonomiskās sistēmas, gan ienākuma līmeņa un citiem faktoriem. Attīstības valstīs lielāko ēnu ekonomikas daļu veido pelēkā ekonomika jeb nodokļu nemaksāšana. Attīstītās valstīs šī daļa nav tik liela, jo tur ir pilnīgākas gan nodokļu uzskaite, gan kontroles sistēmas, tāpat arī korupcijas līmenis valsts institūcijās ir zemāks, un bargāki ir sodi par nodokļu likumdošanas pārkāpumiem. Ēnu ekonomikas pētījumi ir svarīgi, jo ēnu ekonomika būtiski ietekmē valdības iespējas regulēt ekonomiskos procesus, kā arī valdības ekonomiskās politikas efektivitāti.

Ēnu ekonomiku pēc darījumu formas var kategorizēt divējādi. Pirmkārt, pēc darījumu tiesiskuma: legāli (nav aizliegti ar likumu normām, bet konkrēta indivīda interesēs ir nedeklarēt šos darījumus) vai nelegāli (tās ekonomiskās aktivitātes un darījumi, kas ir pretrunā ar vietējiem normatīvajiem aktiem). Otrkārt, ēnu ekonomiku var kategorizēt pēc tā, vai darījumos kā apmaiņas līdzeklis tiek vai netiek izmantota nauda (skat.1. tabulu).

Saistībā ar oficiālo sektoru ēnu ekonomiku var iedalīt trīs grupās:

1) paralēlā ekonomika;

2) pelēkā jeb “neformālā” ekonomika;

3) melnā jeb “pagrīdes” ekonomika.

Ar paralēlo ekonomiku saprot pretlikumīgas darbības, ko veic oficiālajā sektorā nodarbinātie savās darba vietās, pārdalot iepriekš radītās vērtības. Tās rezultātā netiek radītas jaunas preces vai pakalpojumi, bet atsevišķas personas, kas veic darījumus paralēli tiešajiem darba pienākumiem, palielina savu bagātības līmeni uz citu personu zaudējumu rēķina. Pamatā šajās ekonomiskajās aktivitātēs ir iesaistīti vadošā personāla darbinieki, tāpēc to sauc arī par “balto apkaklīšu” ēnu ekonomiku.

Melnā ekonomika ietver ar likumu aizliegtas ekonomiskās aktivitātes, kas saistītas ar aizliegtu vai deficītu preču ražošanu un/vai pārdošanu. Šajās darbībās bieži iesaistās profesionāli noziedznieki, un tās var būt gan saistītas ar vardarbīgu labumu pārdali (zādzībām, laupīšanām, izspiešanu), gan arī ar ražošanu un pakalpojumu sniegšanu, kas grauj sabiedrību, piemēram, narkotiku ražošanu un izplatīšanu, reketu, prostitūciju.

Ar pelēko ekonomiku saprot ekonomiskās aktivitātes, kas saistīta ar oficiāli nereģistrētu legālu preču vai pakalpojumu tirdzniecību. Atšķirībā no paralēlās ekonomikas, kas ir cieši saistīta ar oficiālo ekonomiku un parazitē uz tās rēķina, pelēkā ekonomika funkcionē daudz patstāvīgāk. Šajā sektorā neatkarīgi ražotāji apzināti izvairās no oficiālās uzskaites, lai samazinātu izmaksas, vai arī šāda veida ekonomisko aktivitāšu uzskaite nav paredzēta (piemēram, dzīvokļu, automobiļu, sadzīves tehnikas remontdarbi, šūšanas un mājkalpotāju pakalpojumi).

Paralēlā un melnā ekonomika rada labumu tikai šaurai indivīdu grupai, tajā pašā laikā radot zaudējumus citiem indivīdiem. Turpretī pelēkā ekonomika varētu radīt labumu sabiedrībai kopumā, esot kā alternatīva, piemēram, ekonomikai ar augstu birokrātijas un dažādu ierobežojumu līmeni.

Ēnu ekonomikas tipoloģijas formas cita citu neizslēdz, un dažkārt ir ļoti grūti strikti nodalīt un novilkt robežu starp oficiālo un pelēko ekonomiku vai starp pelēko un melno ekonomiku, jo nelikumīgi un noziedzīgi iegūtie līdzekļi tiek iepludināti oficiālajā ekonomikā un pārvērsti legālos ienākumos. Piemēram, organizētā noziedzība ienākumus no narkotiku izgatavošanas un tirdzniecības vai arī savāktās nodevas no neoficiāliem ražotājiem legalizē, izmantojot oficiālus uzņēmumus.

Pastiprināta interese par neoficiālās ekonomikas aktivitātēm un to ietekmi uz ekonomiku parādījās 20. gs. 70. gados, kad ekonomisko rādītāju prognozēs, izmantojot makroekonomikas modeļus, palielinājās to kļūdas un radās diskusijas par to, kādu daļu no prognožu kļūdām izraisa ēnu ekonomikas sektors. Lai gan zinātniskajiem ēnu ekonomikas pētījumiem ir vismaz piecdesmit gadu ilga vēsture, tomēr joprojām trūkst vienotas pieejas termina “ēnu ekonomika” lietojumā. Tās apzīmēšanai atkarībā no konteksta, kuru vēlas izcelt, izmanto arī tādus jēdzienus kā “pagrīdes”, “neoficiālā”, “apslēptā”, “nenovērotā”, “nereģistrētā”, “pelēkā”, “melnā”, “paralēlā”, “beznodokļu” ekonomika. Plašāki ēnu ekonomikas pētījumi dažādās pasaules valstīs tika sākti 20. gs. 80. gados, kad tās novērtēšanai tika izmantotas gan tiešās, gan netiešās metodes, gan dažādi ekonometriskie modeļi. Mūsdienās viens no pazīstamākajiem ēnu ekonomikas pētniekiem ir Frīdrihs Šneiders (Friedrich Schneider).

Lai gan ēnu ekonomika kopumā ir negatīva parādība, tomēr tā dod iespēju iekustināt “iestrēgušu” oficiālo ekonomiku un var palīdzēt izlīdzināt strukturālās nepilnības oficiālajā ekonomikā. Ēnu ekonomika piedāvā jaunus produktus, kas atbilst tirgus prasībām, ātrāk, nesaskaroties ar birokrātiju un regulēšanu, turklāt tās radītajām precēm un pakalpojumiem ir zemākas cenas, kas ļauj cilvēkiem ar zemākiem ienākumiem iepirkties vairāk, nekā viņi iepirktos oficiālajā ekonomikā. Ēnu ekonomika dod iespēju realizēt savas spējas tiem sabiedrības locekļiem, kuri kādu iemeslu dēļ nevar piedalīties oficiālajā sektorā (invalīdiem, bērniem, bēgļiem, bezpajumtniekiem utt.), un var apvienot cilvēkus ciešāk nekā oficiālās attiecības, jo ēnu ekonomika prasa savstarpēju cieņu un uzticību. Turklāt ilgā laika periodā ēnu ekonomika var radīt spiedienu uz ekonomikas politiku un sabiedrību kopumā, kas liek veikt valstī sociālās un strukturālās reformas.

Pētot ēnu ekonomiku un tās ietekmi uz valsts ekonomiku un sabiedrību, analīzi var veikt vairākos aspektos: nodokļu nemaksāšanas un valsts budžeta zaudējumu aspektā, ekonomiskajā sfērā izdarīto noziegumu aspektā, no kontrabandas viedokļa, no korupcijas viedokļa, nelegāli iegūto līdzekļu aprites aspektā u. c.

Ēnu ekonomika negatīvi ietekmē valsts budžeta ieņēmums, izkropļo tirgus konkurenci, radot nevienlīdzīgus noteikumus komersantiem, kas nemaksā nodokļus vai nomaksā tos tikai daļēji, samazina sabiedrisko preču daudzumu un kvalitāti, kā arī grauj sociālās vienlīdzības principus, pārdalot ienākumus par labu kādai šaurai iedzīvotāju grupai. Tāpat tā rada šķēršļus investīcijām un ekonomiskai izaugsmei un degradē ekonomiskās institūcijas, tomēr ēnu ekonomikas sektors var būt izeja krīzes situācijās vai tad, kad valsts pārmērīgi iejaucas indivīda vai tirgus darbībā. Piemēram, sarežģītos ekonomiskos apstākļos uzņēmēji ir tendēti daļēji vai pilnībā novirzīt darbību ēnu ekonomikā, pakārtojot savas īstermiņa intereses augstāk par sabiedrības ilgtermiņa interesēm. Līdzīgi rīkojas arī privātpersonas sarežģītā finanšu situācijā, iesaistoties ēnu ekonomikā un saņemot algu “aploksnē”, nenomaksājot darbaspēka nodokļus, lai gan tas liedz pašam nākotnē saņemt sociālās garantijas un vienlaikus samazina sociālā budžeta ieņēmumus, kas kalpo kopējām sabiedrības interesēm.