Osuārijs paredzēts kaulu uzglabāšanai pēc pirmreizējas apbedīšanas. Tas bieži tiek izmantots saistībā ar sekundāro apbedīšanas praksi, kas ir arheoloģiska un kultūrvēsturiska parādība, kuru raksturo cilvēka mirstīgo atlieku pārvietošana un atkārtota apbedīšana zināmu laiku pēc sākotnējās apglabāšanas. Šādas prakses sastopamas dažādās kultūrās un vēsturiskajos periodos, sākot no paleolīta līdz pat mūsdienām. Osuāriji var būt gan individuāli, gan kopīgi, un to forma un izmēri ir daudzveidīgi atkarībā no kultūras tradīcijām un reliģiskajām paražām.

Termins “osuārijs” ir cēlies no latīņu valodas vārda ossuarium, kas, savukārt, veidojies no vārda os (ģenitīvs ossis) ‘kauls’ + -arium  ‘vieta, trauks vai objekts, kas saistīts ar kādu funkciju vai priekšmetu’. Ossuarium burtiski nozīmē ‘vieta kauliem’ vai ‘trauks kaulu glabāšanai’, un termins “osuārijs” var apzīmēt gan tvertni, gan telpu cilvēka skeleta kaulu uzglabāšanai.

Funkcionāli osuāriju veidošana piedāvāja sava veida kompromisu starp ierobežotu kapsētu telpu un cieņas saglabāšanu pret mirstīgajām atliekām, īpaši gadījumos, kad bija liels apbedījumu skaits un vietas trūkums kapsētās. Papildus pamatfunkcijai – mirušo kaulu uzglabāšanai – daudzi osuāriji ir mākslas un arhitektūras pieminekļi un populāri apskates objekti tūrisma industrijā.

Osuāriji ir pazīstami gan antīkajās kultūrās Tuvajos Austrumos, gan kristietībā – gan katolicismā, gan pareizticībā. Šī apbedījumu forma attīstījās vēlīnās Romas Impērijas laikā un tika lietota, lai apzīmētu īpašas urnas, lādes vai pat veselas telpas, kur glabāja mirušo kaulus pēc tam, kad ķermenis bija sadalījies. Agrajā kristietībā, vēl tās vajāšanas periodā, sākās mirušo apbedīšana, piemēram, Romas katakombās (Catacombe di Roma). Spilgti Romas katoļu tradīcijās veidotu osuāriju piemēri ir atrodami Francijā, Portugālē, Itālijā, Spānijā, Čehijā, Polijā. Lielākie jauno laiku osuāriji Rietumeiropā atrodas arī Pirmā pasaules kara kādreizējo kauju vietās.

Zināmākais un lielākais osuārijs Eiropā ir Parīzes katakombas (Catacombes de Paris), ko izveidoja 18. gs., strauji pieaugot Parīzes iedzīvotāju skaitam un līdz ar to arī mirstībai. Tiek lēsts, ka tajā glabājas ap 6 miljonu indivīdu mirstīgās atliekas. Parīzes katakombas ierīkotas laikā līdz 1788. gadam kādreizējās akmeņlauztuvēs pēc to slēgšanas pēc negadījumu sērijas 1774. un 1777. gadā. Uz katakombām tika transportēti arī vairāku 18. gs. beigās Parīzes slēgtajās kapsētās apbedīto kauli. Pateicoties Parīzes pazemes raktuvju pārzinim Luijam Etjēnam Erikāram de Tirī (Louis-Étienne Héricart de Thury) 19. gs. gaitā katakombās tika veikti labiekārtošanas darbi un ekspozīcijas izveide. Kopš 1874. gada Parīzes katakombas pieejamas publiskai apskatei.

Otrs lielākais osuārijs Eiropā ir Brno Svētā Jēkaba katedrāles osuārijs (Kostnice u sv. Jakuba) Čehijā. Tiek lēsts, ka tajā atrodas ap 50 000–60 000 indivīdu mirstīgās paliekas. Tas veidojies 17.–18. gs. Brno Svētā Jēkaba katedrāles kapsētas darbība 18. gs. tika apturēta epidēmiju un militāro konfliktu rezultātā lielā mirušo skaita dēļ. 2001. gadā tas tika jaunatklāts un publiskai apskatei pieejams kopš 2012. gada.

Sedlecas osuārijs (Kostnice v Sedlci) Kutna Horā Čehijā ir pēc apbedīto apjoma trešais lielākais osuārijs Eiropā, tiek lēsts ka tajā atrodas ap 40 000–50 000 indivīdu mirstīgās paliekas. Iespaidīgā mākslinieciskā iekārtojuma dēļ arī tas ir viens no zināmākajiem Eiropas osuārijiem. Sedlecas osuārijs atrodas arī Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization, UNESCO) aizsardzībā (kā daļa no Kutna Horas vecpilsētas). Tas izveidojās pēc 14.–15. gs. mēra epidēmijām un husītu kariem. 15. gs. šajā vietā tika uzcelta baznīca ar osuāriju pagrabstāvā. 19. gs. 70. gados osuāriju sakārtoja Františeks Rints (František Rint). Sedlecas osuārijā redzama no kauliem izveidota lustra, galvaskausu virtenes, kaulu piramīdas, dažādi simboli.

Ceturtais zināmākais Eiropas osuārijs ir Kaulu kapela (Capela dos Ossos) Portugālē, Evorā, Svētā Franciska baznīcā (Igreja de São Francisco). Franciskāņu mūki osuāriju šajā vietā izveidoja 19. gs., un tajā atrodas ap 5000 indivīdu mirstīgās paliekas, kas pārvietotas no apkārtnes likvidētajām kapsētām. Osuārijs iekārtots barokālā, memento mori manierē.

Ievērojams ir arī San Bernardino alle Ossa baznīcas osuārijs Milānā, Itālijā. Šajā vietā jau 1210. gadā izveidota apbedījumu vieta. Osuārijs savu izskatu ieguvis vairāku pārbūvju rezultātā 17.–18. gs. Tā sienas, durvju ailas, kolonnas dekorētas ar galvaskausiem un kauliem rokoko manierē, bet uz griestiem 1695. gadā izveidota iespaidīga Sebastjāno Riči (Sebastiano Ricci) freska “Dvēseļu triumfs un lidojošie eņģeļi” (Trionfo di anime in un volo di angeli).

Ārpus Eiropas lielākais osuārijs atrodas Dienvidamerikā, Peru, Limā, Svētā Franciska bazilikā (Basílica y Convento de San Francisco), kur pazemes kapenēs atrodoties ap 70 000 indivīdu mirstīgās paliekas.

Lielākie un zināmākie jaunāko laiku osuāriji ir tie, kuri saistāmi ar globālajiem kariem un konfliktiem. Tādi atrodas, piemēram, vairākās Pirmā pasaules kara kādreizējo lielo kauju vietās – Duomonā (Francija) un Gallipoli (Turcija).

Duomonas osuārijā (Ossuaire de Douaumont), kurš oficiāli tika atklāts 1932. gadā, atrodas Verdenas kaujā kritušo karavīru mirstīgās atliekas. Tiek lēsts, ka Verdenas kaujā 1916. gadā gāja bojā ap 300 000 karavīru. Duomonas osuārijā novietoti ap 160 000 gan franču, gan vācu kritušo karavīru kauli. Apbedījumu komplekss iekļauj arī kapsētu (nekropoli) ar aptuveni 16 000 apbedījumiem, kam ir UNESCO Pasaules mantojuma vietas (World Heritage Site) statuss.

Ārpus Eiropas zināmākais osuārijs, kas ir liecība par 20. gs. konfliktiem un genocīdu, atrodas Kambodžā un ir pazīstams kā Čengekas (khmeru ជើងឯក, Cheung Êk, Choeung Ek) genocīda piemiņas stupa. Tā atrodas netālu no Pnompeņas, un tā ir liecība par sarkano khmeru režīma īstenoto genocīdu 20. gs. 70. gados, kad Pola Pota (សាឡុត ស, Pol Pot) vadībā sarkano khmeru režīms nogalināja ap 1,7–2 miljoniem savas valsts iedzīvotāju.

Mūsdienās osuāriji tiek veidoti reti, tomēr daudzi no tiem, kā, piemēram, Sedlicas kapela un Parīzes katakombas saglabā popularitāti kā tūrisma objekti un kultūrvēsturiskas nozīmes pieminekļi. Dažās reliģiskajās tradīcijās osuāriju izmantošana turpinās, īpaši reģionos, kur zemes resursi ir ierobežoti.

Viduslaikos pie baznīcām, ar laiku beidzoties vietai jauniem apbedījumiem, daļa vecāko apbedījumu kaulu regulāri tika savākti un kompakti pārapbedīti noteiktās seno kapsētu vietās. Arī Latvijas viduslaiku kapsētās atrasti šādi kaulu krāvumi, spontāni veidojušies osuāriji.

2018. gada izpētē pie Rīgas Svētā Jēkaba katedrāles tika atklāti ievērojami kaulu krāvumi ap tās ārsienām, kas ir liecība par tās ārsienu nostiprināšanas laikā 17. gs. veiktiem rakšanas darbiem, pēc kuriem postīto apbedījumu materiāls rūpīgi sakrauts atpakaļ būvbedrē. 2021.–2022. gadā turpinājās Svētā Jēkaba katedrāles iekštelpu rekonstrukcija, kuras ietvaros notika jauna grīdas seguma izbūve. Šo darbu laikā atsegti izpētīti vēl 48 apbedījumi, konstatējot, ka kapsēta šeit funkcionējusi vismaz līdz 18. gs. 30.–40. gadiem. Izpētes laikā tika iegūts arī ievērojams apjoms savrupa kaulu materiāla no pagātnē traucētiem apbedījumiem, kuru pēc antropoloģiskās izpētes tika nolemts novietot speciāli izbūvētā osuārijā. Osuārijs izveidots Svētā Jēkaba katedrāles ziemeļu joma 3. travejā, kas 18. gs. otrajā pusē Johana Kristofa Broces (Johann Christoph Brotze) zīmētajā plānā atzīmēta kā saistīta ar apbedījumiem. Osuārija iekārtošana tika pabeigta 2024. gadā.