Trendiešu dialekts aptver dialekta apakšgrupas un izloksnes Trendelāgas filkē, Nūrmērē un lielāko daļu Bindāles komūnas Nūrlannē.

Kopš 20. gs. vidus norvēģu valodā, balstoties uz dialektologa Īvara Osena (Ivar Andreas Aasen) trīs līniju dalījumu, bet vēlāk sadalot ziemeļkalnu līniju, tradicionāli izdala četras dialektu grupas – dienvidaustrumnorvēģu, rietumnorvēģu, trendiešu un ziemeļnorvēģu. Katrā apakšgrupā ietilpst vairākas dialektu apakšgrupas un izlokšņu grupas. Dialektu atšķirības (dienvidaustrumu un rietumu dialekti) vēsturiskā griezumā izskaidrojamas ar iedzīvotāju zemajām mobilitātes iespējām kalnainajos apvidos.

Viens no svarīgākajiem aspektiem norvēģu valodas dialektu klasifikācijas pamatā ir minēto četru lielo dialektu grupu fonoloģisko īpatnību kopums: 1) patskaņu harmonijas princips (jamvekt), 2) apokope (burta zudums vārda beigās), 3) izrunai raksturīgais akcents – kāpjošā (tonem 1) un krītošā intonācija (tonem 2), 4) balsīgais retrofleksais flaps /ɽ/, kuru dēvē par tjukk l /ɫ/. Satopamas arī leksikas un sintakses atšķirības.

Mūsdienu norvēģu dialektoloģijā, ievērojot patskaņu harmonijas principu, šķir: 1) centrālo rajonu jeb austrumtrendiešu dialektu (inntrøndersk), 2) rietumtrendiešu dialektu (uttrøndersk), kuru runā apgabala perifērijā, lielākoties piekrastes rajonos un 3) Tronheimas izloksni ar vislielāko runātāju skaitu.

Austrumtrendiešu izlokšņu grupā iekļaujas Rērūsas (Røros) izloksne, nūrtrendiešu (nordtrøndersk) izloksne, Opdāles (Oppdal) izloksne, Tronheimsfjorda iekšējās piekrastes izloksne u. c.

Austrumtrendiešu dialektam raksturīga (gandrīz) pilna patskaņu līdzsvarošana. To ilustrē vairāku patskaņu līdzsvarošana: 1) å-å darbības vārda infinitīva formā å vårrå ‘būt’ vai å våttå ‘zināt’, 2) u-u līdzsvarošana vājajos sieviešu dzimtes lietvārdos nenoteiktības kategorijā vukku ‘nedēļa’, stuggu ‘dzīvojamā izstaba’. Namdālē, apgabala ziemeļu daļā, minēto lietvārdu grupai raksturīga o-o līdzsvarošana – vokko ‘nedēļa’.

Stabili saglabājies datīva locījums.

Vienskaitļa 1. personas vietniekvārdam ir vairāki izrunas varianti: i:, e:, je:, daudzskaitļa 1. personā me:, åss.

Rietumtrendiešu izlokšņu grupā iekļaujas nūrmēres izloksne, Tronheimsfjorda ārējās piekrastes izloksne un Tronheimas pilsēta, piekrastes rajoni ziemeļu virzienā līdz pat Nūrlannei. Izlokšņu grupu raksturo daļēja patskaņu līdzsvarošana ar 1) galotni -a, piemēram, darbības vārds nenoteiksmē å værra ‘būt’, å vætta ‘zināt’, 2) -å, -o, -a sieviešu dzimtes lietvārdos nenoteiktības kategorijā vækkå, vækko, vekko, vækka ‘nedēļa’.

Datīva locījums nav saglabājies, izņemot nūrmēres izloksni.

Vienskaitļa 1. personas vietniekvārdam dominējošais izrunas variants ir æ:, daudzskaitļa 1. personā – vi:.

Ģeogrāfiski ciematu ieskautā Tronheima atrodas Austrumtrendelāgas rajonā, tomēr Tronheimas izloksne piedzīvo rietumtrendiešu dialekta ietekmi un tiek iekļauta rietumtrendiešu grupā. Šāda dalījuma pamatā ievērots patskaņu harmonijas princips. Urbānajā sabiedrībā runātā Tronheimas izloksne nivelējas, zūd izteiktais valodiskais kontrasts starp pilsētas izloksni un izloksnēm Tronheimas tuvumā. Jaunākās paaudzes mutvārdu saziņā iespiežas apokope, kas skārusi darbības vārda nenoteiksmi å kjøp ‘pirkt’, å kast ‘mest’. Vienlaicīgi aizvien biežāk novēro būkmolam, kuram ir neoficiāls literārās valodas statuss, pietuvinātu vieglu -e skaņu infinitīvā, piemēram, å være ‘būt’, å komme ‘nākt’.

Daudzām vārdšķirām ir vairākas izrunas paralēlformas (būkmolam tuvās un trendiešu), piemēram, vienskaitļa 1. personas vietniekvārdam /æ/, /jei/, nolieguma marķierim /ikke/, /ittj/, jautājuma vārdiem /ka:/ ‘kas’, /va:/ ‘ko’, /kæmm/, /væmm/ ‘kurš’, /koss/, /vordan/ ‘kā’, darbības vārdiem /sø:v/, /så:ver/ ‘guļ’, /çæmm/, /kåmmer/ ‘nāk’.

Konkrēts runātāju skaits nav zināms, dialektā runā iedzīvotāji, kas apdzīvo Trendelāgas filkes dienvidu un ziemeļu daļu, Nūrmēres apvidu, Bindāles komūnu, kā arī Jemtlandes lēnes Frostvīkenu, kas atrodas Zviedrijā. Pēc statistikas datiem lēšams, ka ap 40 % Vidusnorvēģijas reģiona iedzīvotāju dzīvo Tronheimā, trešajā lielākajā pilsētā.

Norvēģu valodas dialektiem un izloksnēm raksturīga līdzvērtība sabiedrībā, masu medijos un kultūrā. Tomēr pastāv uzskats, ka dažiem dialektiem ir augstāks prestižs, piemēram, galvaspilsētas Oslo izloksnes variants rietumu daļā. Respondentu pētījumi parāda, ka televīzijas pārraidēs trendiešu dialektu mēdz uzskatīt par neglītu, pat vulgāru pretstatā austrumnorvēģu dialekta lietojumam. Iedzīvotāju migrācijas rezultātā dialekti un izloksnes nivelējas un to specifiskās iezīmes saplūst.

Trendiešu dialektam raksturīgas šādas pazīmes: 1) patskaņu harmonija kopā ar apokopi, 2) balsīgais retrofleksais flaps /ɽ/ jeb tjukk l /ɫ/ atrodams sennorvēģu skaņās /rd/ un /l/, piemēram, sol /so:ɫ/ ‘saule’, bord /bo:ɫ/ ‘galds’, 3) tradicionāli sastopama augošā intonācija un pirmās zilbes uzsvars aizgūtos vārdos, 4) palatalizēšana.

Sennorvēģu valodas vārdiem infinitīva formas patskanis -a neuzsvērtā pozīcijā vairākzilbju vārdu galotnē ir reducēts jeb apokopēts – /å spi:s/ ‘ēst’, /å bi:t/ ‘kost’, bet īszilbju vārdos – saglabāta galotne -a vai -å, piemēram, /å kåmmå/ ‘nākt’, /å værra/, /å vårrå/ ‘būt’. Apokope skārusi dažādas vārdšķiras, piemēram, vājo darbības vārdu pagātnes formas ar galotni -e /bygd/ ‘cēla’, /sent/ ‘sūtīja’, vīriešu un nekatrās dzimtes lietvārda vienskaitļa nenoteikto kategoriju en gryt ‘katls’, eit nøst ‘laivu māja’, nolieguma marķieri /ittj/ ‘ne-’, atsevišķas apstākļa vārdu un īpašības vārdu formas /åft/ ‘bieži’, /di sto:r bi:lan/ ‘tava lielā mašīna’. Apokope tradicionāli dzirdama Trendelāgas ziemeļu rajonos un vidienē. Trendelāgas urbānajos rajonos vērojama tendence reducēt infinitīva galotni.

Balsīgais retrofleksais flaps /ɽ/ izveidojies pēc senskandināvu perioda. Tam ir divas izcelsmes: izveidojies no senskandināvu /l/ vai līdzskaņu rd /rð/ skaņas, piemēram, bord /bo:rð/ ‘galds’, gjorde /jo:rðe/ ‘darīja’. Raksturīgas arī citas retrofleksās skaņas, piemēram, gjerne /jæ:ɳe/ ‘labprāt’, ferdig /fæ:ɖi/ ‘pabeidzis’.

Starp vienskaitļa 1. personas vietniekvārda izrunas variantiem trendiešu dialektā dzirdami varianti: /æ:, æ:g, e:, e:g, eig, ei, i:, je:/, Trendelāgas filkes lielākajā daļā runā /æ:/.

Daudzskaitļa 1. personas vietniekvārdam ir vairāki izrunas varianti – /vi:/ (reģiona lielākajā daļā), /åss/ (kalnainajos dienvidu rajonos), /me:/ (austrumu rajonos). Aizvien izplatītāks kļūst /vi:/ izrunas variants.

Daudzskaitļa 3. personas vietniekvārdu tradicionāli izrunā /dæmm/ vai /dåmm/.

Nolieguma marķieris ittj /ittj/ ir apokopēts, izņemot Nūrmēres apvidu – ittje /ittje/. Urbānajā vidē izplatās dienvidaustrumnorvēģu izrunai raksturīgais variants ikke /ikke/.

Trendelāgas lielākajā daļā sieviešu dzimtes lietvārdiem vienskaitļa noteiktības kategorijā ir -a, Nūrmēres reģionā un Trendelāgas ziemeļu daļā – -o vai -å, piemēram, bøtto / bøttå ‘spainis’.

Vīriešu dzimtes lietvārdiem daudzskaitļa locījumā ir bijušas dažādas galotnes atkarībā no piederības lietvārda grupai sennorvēģu valodā, tomēr vairumam lietvārdu nenoteiktības kategorijā ir -a, noteiktības -an vai -aŋ, piemēram, /hæsta/ – /hæstan/, /hæstaŋ/ ‘zirgi’. Šīm galotnēm ir tendence prevalēt visās lietvārdu dzimtēs.

Trendiešu dialektam, izņemot Sērtrendelāgas piekrasti un piekrastes rajonu ziemeļu virzienā, raksturīgas dažādas datīva locījuma galotnes. Neatkarīgi no lietvārda dzimtes daudzskaitļa galotne ir -m, piemēram, /hætom/, /hæståm/, /hæstøm/ ‘zirgiem’. Lai gan datīva lietojums pamazām izzūd, tas joprojām stabili saglabājies Rērūsas izloksnē.

Alveolāro skaņu /n/, /l/, /t/, /d/ palatalizēšana (j skaņas izruna), īpaši līdzskaņa garuma kvantitātē: vann /vaɲ/ ‘ūdens’, kveld /kveᶅ/ ‘vakars’, redd /reᶁ/ ‘nobijies’, /maɲ med haɲhoɲ i baɲ/ ‘vīrs ar suņa puiku saitē’.

Visvairāk palatalizēšana skārusi Trendelāgas dienvidu daļu gan zilbes uzsvērtajā, gan neuzsvērtajā pozīcijā lietvārda daudzskaitļa formās, piemēram, guttane /gu:taɲ/ ‘zēni’, kannene /kaɲaɲ/ ‘kannas’. Ziemeļu daļā palatalizē tikai zilbes uzsvērtajā pozīcijā.

Blīvāk apdzīvotajās teritorijās, arī Tronheimas izloksnē, novēro tendenci aizstāt palatalizēšanu ar alveolāriem – alle /aᶅᶅe/ → /alle/ ‘visi’, /maɲɲ/ → /mann/ vai radīt palatizētu un alveolāru starpskaņu. Pēdējā variantā veidojas retrofleksā skaņa /aɭɭe/, /maɳɳ/.

Ī. Osens, norvēģu dialektoloģijas pamatlicējs, izmantojot salīdzinošās valodniecības pieeju, sistematizējis un apkopojis izlokšņu iezīmes deskriptīvā gramatikā “Norvēģu valodas dialektu gramatika” (Det Norske Folkesprogs Grammatik, 1848), un sastādījis izdevumu “Norvēģu valodas dialektu vārdnīca” (Ordbog over Det Norske Folkesprog, 1850), 25 000 šķirkļos iekļaujot izlokšņu vārdu paralēlformas un gramatikas piemērus. Ī. Osens, balstoties uz ievāktajām izlokšņu pazīmēm, iedalījis norvēģu runāto valodu trīs grupās jeb līnijās: ziemeļkalnu līnija (Trendelāgas un Ziemeļnorvēģijas dialekti), rietumkalnu līnija (Rietumnorvēģijas un Dienvidnorvēģijas līnija), austrumkalnu līnija (Austrumnorvēģijas dialekti). Ī. Osens norādījis uz vairākām līdzībām starp austrumu un trendiešu dialektu (piemēram, patskaņu harmonija) un pieļāvis citu dialektu grupu dalījumu. Iedalot trendiešu un ziemeļnorvēģu dialektu vienā grupā, par pamatu ņemta to kopīgā iezīme – apokope.

20. gs. norvēģu dialektoloģijā īpaši nozīmīgi ir Arnolda Dālena (Arnold Dalen) darbi – trendiešu dialekta vēsturiskā attīstība kopš 13. gs. un trendiešu vārdnīca.