Oļģerts Krūmiņš bija Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja pirmais direktors (1957–1960), ievērojams 20. gs. vidus muzeju butaforiju (diorāmu) mākslinieks Latvijā.

Dzimis Koknesē zirgu pasta traktierī “Zum Schweizerhof” Tērbatas Universitātes (tagad Tartu Universitāte, Tartu Ülikool) tieslietu studenta Teodora Ādolfa Krūmiņa un viņa sievas Malvīnes Emīlijas (dzimusi Krauze) ģimenē. Kristīts Kokneses vācu draudzē. No trīs gadu vecuma dzīvoja Āgenskalnā, jo tēvs strādāja Krievijas un Francijas gumijas fabrikā “Provodņik” par grāmatvedi.

O. Krūmiņš vairākas reizes bija precējies.

Mācījies Rīgā, Tīdebela privātģimnāzijā (līdz 1915. gadam, kad kopā ar ģimeni evakuējās uz Maskavu). Mācības līdz 1917. gadam turpinājis Maskavā, kur evakuācijā atradās Varšavas pilsētas 1. ģimnāzija (I Варшавская городская гимназия), bet pēc Oktobra apvērsuma O. Krūmiņa vecāki nolēma, ka viņam jādodas uz Leipcigu (Vācijā) pie mātes radiem. Viņš iepriekš privātstundās bija mācījies gleznošanu, tāpēc Leipcigā O. Krūmiņš sāka studēt Tēlotājmākslas akadēmijā (Hochschule für Grafik und Buchkunst) kā brīvklausītājs (glezniecību un tēlniecību). Vienlaikus Leipcigas Dabaszinātņu institūtā no 01.1918. līdz 04.1921. apguva gan gleznotāja un tēlnieka restaurētāja, gan dabaszinību lektora specialitāti, tad aizbrauca no Vācijas.

Pēc studijām Leipcigā O. Krūmiņš atgriezās Maskavā, lai uzmeklētu savus vecākus un strādāja Strādnieku un zemnieku inspekcijas tautas komisariātā (Народный комиссариат рабоче-крестьянской инспекции), taču vēlāk apcietināts un apsūdzēts spiegošanā. Pēc paša skaidrojuma iekšlietu ministram padomju okupācijas laikā (1940), viņam toreiz piespriests nāvessods, kas vēlāk aizstāts ar 10 gadu cietumsodu. Tomēr 01.1927. apmaiņas kārtā kā ķīlnieks no Krievijas atgriezās Latvijā. O. Krūmiņš neieguva Latvijas pilsonību, bet personas apliecību, kas katru gadu bija jāpagarina. Pēc atgriešanās O. Krūmiņš bija bezdarbnieks vai strādāja dažādus gadījuma darbus. No 1927. gada O. Krūmiņš sāka strādāt dažādos muzejos kā mākslinieks noformētājs un restaurētājs. Pirmos ģipša modeļus (mulāžas) un atlējumus, dažādas tabulas un zinātniskas diagrammas O. Krūmiņš izgatavoja Latvijas Universitātes (LU) Zooloģijas muzejam un Ģeoloģijas muzejam (1928–1930), kā arī uzstājās ar populārzinātniskām lekcijām mācību iestādēs. No 1930. gada O. Krūmiņš strādāja Izglītības ministrijas Skolu muzejā, kur turpināja izgatavot lielformāta mākslas darbus arī Rīgas Zooloģiskajam dārzam un LU Zooloģijas muzejam. 1932. gadā O. Krūmiņš bija zinātniskā komandējumā Austrijā.

Sākoties Otrajam pasaules karam, 06.1941. O. Krūmiņš evakuējās uz Krieviju, Sverdlovskas apgabala Ožgihas ciemu. 03.1942. O. Krūmiņš iestājās Sarkanajā armijā (vecākais pulka mākslinieks), demobilizējās 08.1945., kad atgriezās Slokā, kur dzīvoja pirms kara. Pēckara gados O. Krūmiņš tur bija kultūras nama direktors (09.1945.–01.1947.), zīmēja Josifa Staļina (krievu Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин, gruzīnu იოსებ სტალინი) un Vladimira Ļeņina (Владuмир Ильuч Лeнин) portretus Maija un Oktobra svētku demonstrācijām.

No 04.1948. līdz 07.1949. O. Krūmiņš strādāja ražošanas artelī “Būvmateriāls”, kur izgatavoja rotaļlietas bērniem. 

No 07.1949. O. Krūmiņš strādāja Valsts Skolu muzejā līdz tā likvidācijai (1951), sistematizējot un papildinot atsevišķu skolu dabaszinību kabinetus. No 05.1950. līdz 08.1953. strādāja Valsts Pedagoģiskajā institūtā kā vecākais asistents un lektors dabaszinībās un ģeogrāfijā un veica institūta politiskās aģitācijas mākslinieciskos darbus, bet pēc štatu samazināšanas O. Krūmiņš sāka strādāt Medicīnas vēstures muzejā kā mākslinieks restaurators (no 09.1953.). Sadarbība ar Medicīnas vēstures muzeju O. Krūmiņam bija no 1950. gada, kad pēc Paula Stradiņa pasūtījuma tika izgatavoti atsevišķi eksponāti.

Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (Latvijas PSR) Veselības aizsardzības ministrs Ādolfs Krauss par Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja direktora pienākumu izpildītāju O. Krūmiņu apstiprināja 01.10.1957. 

O. Krūmiņu 02.12.1960. atbrīvoja no Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja direktora pienākumiem, par direktora pienākumu izpildītāju ieceļot Vladimiru Šmitu. O. Krūmiņš palika muzejā kā mākslinieks mulāžists, pabeidzot iesāktos darbus ekspozīcijas veidošanā, taču pēc neilga laika (05.1961.) no muzeja aizgāja pavisam.

O. Krūmiņš apstākļu sakritības dēļ pārcēlās uz Matīšiem (Valmieras rajonā), kur iekārtoja novadpētniecības muzeju vietējā baznīcā (draudzei skaitliski samazinoties, baznīcu Matīšos 12.1964. slēdza). 28.05.1965. Matīšu ciema padome nolēma, ka baznīcas telpās būs muzejs (atklāts 12.1967.), kas neprasīja būtisku pārbūvi (sākotnēji iecere bija pārtaisīt baznīcu par sporta zāli). O. Krūmiņš pasaudzēja arī altāri (bez altārgleznas) un kanceli, atstājot tos kā vietējo amatnieku kokgriezuma šedevrus muzeja vajadzībām. Matīšu novadpētniecības muzejam tapa O. Krūmiņa maketi un kartes, kas atspoguļoja dzīvības un cilvēka izcelšanos, ledus laikmetu (Baltijas ledusezeru), izmirušos rāpuļus (ihtiozauru, stirakozauru u. c.), kā arī pirmās apmetnes blakus esošā Burtnieku ezera krastos. O. Krūmiņa veidotais muzejs Matīšu baznīcā pastāvēja līdz 1980. gadam.

Plaši apmeklētas izstādes starpkaru periodā Latvijā, ko rīkoja Izglītības ministrijas Skolu muzejs un mākslinieciski noformēja O. Krūmiņš, bija “Jūras izstāde” (1930), “Daugavas izstāde” (1932) un “Kurzemes izstāde” (1935).

O. Krūmiņš par mūža lielāko veikumu uzskatīja izmirušā spalvainā degunradža (Rhinoceros antiquitatis) lielizmēra (1:1) maketa izgatavošanu “Daugavas izstādes” vajadzībām, kur tas bija galvenais eksponāts. Tolaik spalvainā degunradža fosiliju atradums tagadējās Ukrainas (toreiz Polija) teritorijā dziļā ozokerīta raktuvē 23.10.1929. bija pasaules sensācija, jo tika atrasts vienīgais vispilnīgākais šīs sugas eksemplārs (skelets, izbāzenis un anatomiskie preparāti apskatāmi pastāvīgajā ekspozīcijā Polijas Zinātņu akadēmijas, Polska Akademia Nauk, Dabas vēstures muzejā Krakovā, Muzeum Przyrodnicze w Krakowie). Eiropā O. Krūmiņš pirmais dabīgā lielumā modelēja spalvaino degunradzi, kura paliekas atrastas arī pie Zveņģes upītes starp Lielvārdi un Rembati.

20. gs. 30. gados zīmējis un izdevis atklātnes (ar svētku un citiem motīviem). 

Vairāk nekā 50 gadus Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja ekspozīcijā bija apskatāmas O. Krūmiņa veidotās diorāmas par senajiem laikiem un viduslaikiem medicīnā.