Platlapju mežs ir viens no nozīmīgākajiem sauszemes biomiem, kam raksturīgs mēreni silts un mitrs klimats ar četrām izteiktām sezonām, barības vielām bagātas augsnes un daudzslāņaina veģetācija. Mežaudzē dominē ozoli Quercus spp., dižskābarži Fagus spp., liepas Tilia spp., kļavas Acer spp. un citi platlapji. Platlapju meži pārstāv meža sukcesijas galējo, stabilo (klimaksa) stadiju un galvenokārt sastopami mērenās joslas siltajā, nemorālajā un hemiboreālajā zonā. Augstā bioloģiskā daudzveidība un stabilā ekoloģiskā struktūra nodrošina būtiskus ekosistēmu pakalpojumus, tostarp oglekļa piesaisti, ūdens regulāciju un gaisa un ūdens attīrīšanu. 

Platlapju mežs uz Zemes izveidojās kainozoja ēras sākumā, paleogēnā (pirms 65–23 miljoniem gadu), kad kontinentu sadalīšanās un klimata sasilšanas rezultātā izveidojās mēreni siltas un mitras zonas. Plaša platlapju izplatīšanās un sugu daudzveidības pieaugums notika miocēna periodā (23–5 miljoni gadu p. m. ē.), kad attīstījās raksturīgie mūsdienu koku ģinšu pārstāvji – Quercus, Fagus, Acer, kastaņas Castanea. Pēc pēdējā leduslaikmeta platlapju meži no glaciālajiem patvērumiem izplatījās uz ziemeļiem, tostarp arī mūsdienu Latvijas teritorijā. 

Platlapju mežs sastopams galvenokārt Ziemeļu puslodē: Centrāleiropā un Austrumeiropā, Lielbritānijā, Balkānos, Skandināvijas dienvidos, Ziemeļamerikas austrumu daļā, Āzijā (Mandžūrijā, Korejā, Japānā); Dienvidu puslodē: šaurā joslā abpus Andu kalniem Čīles un Argentīnas teritorijās, kā arī Austrālijas dienvidaustrumos, Jaunzēlandē un Tasmānijā. Saskaņā ar Pasaules Dabas fonda (World Wide Fund for Nature) biomu klasifikāciju mērenās joslas platlapju un jauktais mežs aizņem ap 9,7 % no pasaules sauszemes platības. Eiropā kopējā platlapju mežu platība sasniedz aptuveni 2,1 miljonus km² (jeb 20, 6 % no Eiropas sauszemes platības). Latvijā platlapju mežs atrodas uz tā izplatības areāla ziemeļu robežas (hemiboreālajā zonā) un kopumā aizņem nelielu platību – aptuveni 1 % no mežu kopplatības. 

Mērenās joslas platlapju meža raksturīga pazīme ir četru atšķirīgu gadalaiku dinamika, kas nosaka veģetācijas formu un raksturu. Rudenī koki nomet lapas – tā ir adaptācija aukstajai ziemai, kas ļauj taupīt enerģiju un ūdeni. Ikgadējais lapu nomešanas process rada bagātīgu platlapu nobiru slāni, kas sadaloties veido auglīgu augsni, kas savukārt pavasarī nodrošina strauju zemsedzes attīstību. Gadalaiku maiņas rezultātā platlapju mežā vērojama izteikta sezonālā dinamika – košas lapotnes rudenī, kaili koki ziemā, garš veģetācijas periods pavasarī un vasarā, kad vispirms zemsedzes un tad koku vainagu attīstība nosaka visas ekosistēmas produktivitāti un gaismas režīma maiņu.

Būtiska platlapju meža iezīme ir kompleksa, daudzslāņaina mežaudzes struktūra. Vertikālā mežaudzes struktūra parasti ietver četrus stāvus jeb slāņus (layers): 1) vainaga stāvs – lieli (30–60 m) un nobrieduši koki, kas uztver lielāko daļu saules gaismas; 2) apakšvainaga stāvs – mazāka auguma ēncietīgi un nobrieduši koki vai nomākti vainaga stāva koki, kas gaida atvērumu vainagā; 3) pameža (krūmu) un paaugas (jauno kociņu) stāvs; 4) zemsedzes stāvs – ēncietīgi lakstaugi, koku sējeņi, sēnes, ķērpji un sūnas.

Platlapju mežs atrodas meža sukcesijas kulminācijas jeb stabilā (klimaksa) stadijā, ko uztur platlapju koku sugu spēja vairoties un konkurēt ierobežotā apgaismojumā. Šajos mežos dominē neliela mēroga traucējumi, ko izraisa vējš, sniegs, ledus, ūdens, patogēni un dzīvnieki. Atsevišķiem vainaga stāva kokiem ejot bojā, rodas mozaīkveida atvērumi, kuros strauji ieaug nomāktie koki un paauga. Šāda pašizrobošanās dinamika nodrošina sugu maiņu un dažāda vecuma koku līdzāspastāvēšanu. 

Pasaules praksē ierasts nošķirt Ziemeļu puslodes mērenās joslas platlapju mežus no Dienvidu puslodes mērenās joslas platlapju mežiem to būtiski atšķirīgā evolucionārā attīstības ceļa un no tā izrietošā atšķirīgā sugu sastāva dēļ.

1) Rietumeirāzijas mērenās joslas platlapju meži – sastopami uz auglīgām mālaugsnēm Luvisol un brūnzemēm Cambisol, nokrišņu daudzums vidēji 700–1500 mm gadā; raksturīgas siltas vasaras/maigas ziemas; koku sugām relatīvi nabadzīgi; antropogēni spēcīgi ietekmēti;

2) Ziemeļamerikas mērenās joslas platlapju meži – uz auglīgām Alfisol un Ultisol augsnēm; raksturīgas lielākas temperatūras svārstības (karstākas vasaras, aukstākas ziemas), liela koku sugu un faunas (īpaši abinieku) daudzveidība;

3) Āzijas mērenās joslas platlapju meži – uz ģeogrāfiski un ģeoloģiski ļoti atšķirīgām augsnēm; musonu ietekme, īpaši liela koku un zemsedzes sugu daudzveidība, endēmas, reliktas sugas.

1) Dienvidamerikas mērenās joslas platlapju meži – augsts endēmo un relikto sugu skaits; izteikts meža tipu gradients (sākot no mitrajiem Valdivijas mežiem līdz pat Magelāna subpolārajiem mežiem); vasarzaļi/mūžzaļi platlapju meži;

2) Austrālāzijas mērenās joslas platlapju meži – vasarzaļi/mūžzaļi/sklerofīlie meži, nereti sajaukti ar skujkokiem; vietās ar lielu nokrišņu daudzumu veido lietusmežu “kabatas”.

1) dabiskie platlapju meži – nav būtiski pārveidoti; daudzslāņaina struktūra, kritalas, senkoki; sastopami ļoti reti, galvenokārt aizsargājamās teritorijās, piemēram, Belovežas gāršā (baltkrievu Белавежская пушча, poļu Puszcza Białowieska), Usūrijas rezervātā (krievu Уссурийский заповедник), Latvijā – Moricsalas dabas rezervātā;

2) pusdabiskie platlapju meži – vēsturiski ietekmēti, bet spontāni atjaunojušies; saglabā vietējās sugas, taču trūkst senkoku un mirušas koksnes; sastopami Ziemeļamerikā, Centrāleiropā, arī Latvijā (piemēram, Gaujas Nacionālajā parkā, Ukru gāršā, Paņemūnes mežos);

3) antropogēnie (stādītie) platlapju meži – cilvēka veidoti; parasti monokultūras ar zemu bioloģisko daudzveidību; plaši sastopami visā pasaulē, piemēram, F. sylvatica, Q. robur un Q. petraea monokultūru stādījumi Francijā, Vācijā, Polijā; dzintarkoka Liquidambar styraciflua plantācijas Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) un citur.

Ozolu, dižskābaržu, kļavu u. c. platlapu koku sugu meži. Dabiskos apstākļos platlapu koki parasti veido jauktas audzes ar citu platlapju, šaurlapju vai skujkoku piejaukumu. 

Platlapu koku sugu skaits sniedzas vairākos tūkstošos, un sugu sastāvs dažādos reģionos ievērojami atšķiras. Rietumeiropā un Centrāleiropā dominē Eiropas dižskābardis F. sylvatica, sausākās vietās – ozoli Q. robur un Q. petraea, mitrākās – parastā liepa T. cordata un parastais osis Fraxinus excelsior. Ziemeļamerikas cieto lapu koku mežiem (northern hardwood forests) raksturīgas Amerikas dižskābarža F. grandifolia un cukura kļavas A. saccharum mežaudzes, tālāk uz dienvidiem stiepjas ozolu-hikoriju meži (oak-hickory forests) ar hikoriju Carya spp., sarkano ozolu Q. rubra un līdz 50 m augsto tulpju koku Liriodendron tulipifera. Mandžūrijas platlapju mežos dominē Mongolijas ozols Q. mongolica, Mandžūrijas riekstkoks Juglans mandshurica, Amūras liepa T. amurensis, sirdslapu skābardis Carpinus cordata u. c. Savdabīgos Valdivijas mežus Dienvidamerikā rotā košās dižskābaržu Nothofagus spp. audzes, bet reliktām sugām bagāto Tasmāniju – lielākā pasaules ziedauga (70–114 m), karaliskā eikalipta Eucalyptus regnans, meži. 

Arī pameža un zemsedzes sastāvs ir ļoti daudzveidīgs un atkarīgs no reģiona, augsnes, koku sugu sastāva un struktūras. Eiropas platlapju mežos zemsedzei raksturīgs izteikts pavasara aspekts, kad pirms koku lapotnes attīstības zemsedzē strauji aug un zied īscikla lakstaugi, izmantojot īslaicīgi labvēlīgos gaismas apstākļus. Tādi ir, piemēram, baltais vizbulis Anemone nemorosa, ārstniecības lakacis Pulmonaria officinalis, meža zaķskābene Oxalis acetosella, daudzgadīgā kaņepene Mercurialis perennis; no krūmiem bieži sastopama parastā lazda Corylus avellana. Nozīmīga ekosistēmas daļa platlapju mežos ir epifītiskā flora, kas bagātīgi pārklāj vecākus kokus un krūmus. Mežaudzes bioloģiskās funkcijas pastiprina plašs zemzemes mikorizas tīklojums, kas savieno koku saknes un sēņu hifas, uzlabojot barības vielu apriti, ūdens pieejamību, kokaugu konkurētspēju un visas ekosistēmas stabilitāti. 

Veģetācijas un struktūru bagātība uztur plašu faunas klāstu, kurā ietilpst gan migrējošas sugas (piemēram, dziedātājputni Passeri, monarha taureņi Danaus plexippus), gan ziemojošas sugas (piemēram, lāči Ursus spp., eži Erinaceus spp., sikspārņi Chiroptera spp.), gan daļēji ziemojošas sugas, kuru vielmaiņa ziemā palēninās (piemēram, skunksi Mephitis mephitis, oposumi Didelphis virginiana), kā arī pastāvīgi aktīvas sugas (piemēram, Usūrijas tīģeris Panthera tigris altaica, mežacūkas Sus spp., stirnas Capreolus spp., zaķi Lepus spp.), kas adaptējušās sezonālajām pārmaiņām. 

Platlapju meži nodrošina vitāli svarīgas ekosistēmu funkcijas un pakalpojumus: tie regulē mikroklimatu, stabilizē augsni un hidroloģisko režīmu, filtrē gaisu un ūdeni, uzkrāj oglekli (virszemes biomasā vidēji 150–250 t C/ha; globāli – ap 200 Gt) un kalpo kā dzīvotne desmitiem tūkstošu sugu, kas uztur ģenētisko daudzveidību. Šie meži sniedz dabas resursus: koksni, ārstniecības augus, meža produktus un dzeramo ūdeni. Būdami cilvēka visvairāk pārveidotie meži, tie glabā cilvēces zemes lietojuma un ainavu veidošanās liecības. Plašās mijiedarbības ar cilvēkiem dēļ šiem mežiem ir ievērojama kultūrvēsturiska, zinātniska un rekreatīva nozīme; tie dziļi iesakņojušies folklorā, mitoloģijā un nacionālajā identitātē. 

Platlapju mežus apdraud fragmentācija, pārmērīga ciršana, transformēšana par lauksaimniecības zemi, invazīvās sugas, klimata pārmaiņas, patogēni un slimības. Aizsardzība tiek nodrošināta ar Natura 2000 aizsargājamo teritoriju tīklu, ilgtspējīgas mežsaimniecības principiem, dabiskās atjaunošanās veicināšanu un mežu sertifikācijas sistēmām (FSC, PEFC). Pētniecība fokusējas uz platlapju mežu klimata regulējošo funkciju, ekosistēmu noturību un dabisko mežu atjaunošanu. Nozīmīgākie pētnieki ir, piemēram, vācu profesors Mihaels Šērers-Lorencens (Michael Scherer-Lorenzen), Austrālijas profesors Deivids Lindenmaijers (David Lindenmayer), ASV profesors Pīters Reihs (Peter Reich).