Norvēģu valodas teritoriālais paveids Rietumnorvēģijā, kas pieder rietumnorvēģu dialektu grupas dienvidrietumu dialektu apakšgrupai.

Bergenas izloksne pieder rietumnorvēģu dialektu grupas dienvidrietumu dialektu apakšgrupai (e-izskaņas dialekti, kuros darbības vārdu nenoteiksmes formai un vājo sieviešu dzimtes lietvārdu nenoteiktības kategorijai ir izskaņa -e: å vere ‘būt’, ei veke ‘nedēļa’). Arī būkmolam tuvā runātajā valodā nenoteiksmes formas beidzas ar -e.

Lai gan ģeogrāfiski pilsēta atrodas Hordalannes filkē, kurā runā dienvidrietumu izloksnes, Bergenas izloksne izceļas ar savu savdabību, kurai nav dienvidrietumu dialektu apakšgrupas raksturīgās pazīmes.

Bergenas izloksnē runā ap 285 000 cilvēku, galvenokārt Bergenā, Norvēģijas otrajā lielākajā pilsētā.

Bergenas izloksnei ir bijusi diezgan liela lejasvācu valodas ietekme. Bergena iekļāvās Hanzā, taču vācu tirgoņu aktīvā interese un savu apmetņu veidošana datējama jau ap 13. gs. vidu, īpaši dominējoša ietekme ir bijusi savienības laikā no 1350. līdz 18. gs. (savienības sākumā vācu tirgoņi reizumis veidoja pat vienu piekto daļu no pilsētas iedzīvotājiem). Līdz 17. gs. pilsēta bija lielākā un nozīmīgākā gan Norvēģijā, gan Eiropas ziemeļu valstu vidū, daļēji saglabājot šādu statusu līdz 19. gs. vidum. Bergena ir bijusi vadošā tirdzniecības un jūrniecības pilsēta kopš tās dibināšanas 1070. gadā. Minēto faktoru kontekstā Bergenas izloksnei izveidojās salīdzinoši agri savas, ar dienvidrietumu dialektiem nesaistītas, valodas parādības. Avoti liecina, ka pasīvā bilingvisma situācijā bergeniešu un vācu tirgoņu savstarpējā semikomunikācijā dzimtā valoda (norvēģu un lejasvācu valoda) kalpoja kā līdzeklis sociālās piederības iezīmēšanai. Šāda lingvistiskā situācija, kurā ar dzimtās valodas starpniecību abas sociālās grupas atklāja savu identitāti, izveidojās 14. gs. un pastāvēja līdz 18. gs.

Lai gan norvēģu un lejasvācu valoda nesajaucās, vērojama savstarpēja leksikas un gramatisko parādību nivelēšanās, aizgūšana un ietekme, piemēram, pāreja uz divām lietvārda dzimtēm, aizgūts ar piederības vietniekvārdu sin izteikts ģenitīvs (garpegenitiv), priedēkļi an-, be-, ge-, izskaņas -het, -else u. c. Jau 14. gs. sākumā norvēģu valodā ienākusi lejasvācu leksika (betale ‘maksāt’, frukt ‘auglis’, prøve ‘mēģināt’, sukker ‘cukurs’ u. c.

19. gs. otrajā pusē pēc Dānijas-Norvēģijas ūnijas iziršanas 1814. gadā vietējai elitei aktualizējās nepieciešamība tuvināt savu runu tautas runātajai valodai, atmetot dāņu-norvēģu kreoloīdu un pārejot uz augsto stilu jeb būkmolam pietuvinātām formām. Bergenas izloksnes pazīmes jau bija izveidojušās viduslaikos. 19. gs. uz tās pamata izveidojās divi paveidi – zemā stila runa gatebergensk (tuvāka jaunnorvēģu valodai, bet ar sev raksturīgajām lingvistiskajām parādībām) un augstā stila runa penbergensk (būkmolam pietuvinātas formas). Paveidiem nav izteiktu teritoriālu robežu. Salīdzinājumam var minēt piemēru ‘Es nezinu, kad viņa atnāks’, kuru izrunā attiecīgi E’ vet’sje ko’ti’ hon komma’ un Jei vet ikke når hun kommar. 20. gs. 70. gadi, uzplaukstot norvēģu dialektu statusam, iezīmēja zemā stila tendences aizsākumu.

Norvēģu valodas dialektos lietvārdam ir trīs gramatiskās dzimtes. Bergenas izloksnei ir divas dzimtes – nekatrā un vīriešu dzimte, kurā saplūdušas vīriešu un sieviešu dzimtes (lejasvācu valodas ietekme). Atšķirības sieviešu un vīriešu dzimtes lietvārdu artikulā veicināja to, ka divu valodu sadurē praktisku apsvērumu dēļ nostiprinājās viena – vīriešu dzimte: en øy – øyen ‘sala’, en jente – jenten ‘meitene’. Tādējādi vienskaitļa 3. personas vietniekvārdu han ‘viņš’ lieto arī nosaucot boken – han ‘grāmata – viņš’, kyren – han ‘govs – viņš’.

Lietvārda nenoteiktības kategorijas un vājo darbības vārdu vienkāršās tagadnes izskaņa ir -r atšķirībā no pārējiem dienvidrietumu dialektiem.

Divzilbju un vairākzilbju darbības vārdiem nenoteiksmes formā raksturīga izskaņa -æ, vienkāršajā tagadnē -ar, piemēram, å finnæ – finnar ‘atrast – atrod’, å kastæ – kastar ‘mest – met’. Neuzsvērtās pozīcijas izskaņā -er izrunā kļūst par -ar, piemēram, huskar ‘atceras’, husar ‘mājas’, hæstar ‘zirgi’.

Dāņu valodas riksmola (riksmål) ietekmē vājo darbības vārdu vienkāršās pagātnes un divdabju izskaņa ir -et: vasket, har vasket ‘mazgāja’, ‘ir mazgājis’ pretstatā rietumnorvēģu dialektiem raksturīgajai izskaņai -a (vaska, har vasket).

Bergenas izloksnei nav Rietumnorvēģijas dialektiem raksturīgā umlauta stipro darbības vārdu vienkāršās tagadnes formā. Minētajos darbības vārdos ir skaņu mijas neskartas formas: kåmmar /kåmmar/ ‘nāk’, såvar /så:var/ ‘guļ’.

Bergenas izloksnei raksturīga asimilācija, bet nav dienvidrietumu dialektos izplatītā segmentēšana (kādas vārdā esošās skaņas papildināšana ar papildu skaņu, veidojot jaunu skaņu kopu), kas skāra rietumnorvēģu dialektus 13.–14. gs. asimilācija rezultējas sekojoši: nd → nn, ld → ll.

Samērā izplatīta parādība Bergenas izloksnē ir monoftongizēšana (divskaņa pārvēršanās par patskani), øye → øge /ø:ge/ ‘acs’, heime → heme /he:me/ ‘mājas’.

Divskaņus au, eu apzīmē skaņa /øu/, piemēram, sau /søu/ ‘aita’, Europa /øuropa/ ‘Eiropa’.

Burtkopas kj un tj apzīmē skaņa /ʃ/ atšķirībā no būkmola un jaunnorvēģu valodas, kurās burtkopai kj atbilst skaņa /ç/, piemēram, tjue ‘divdesmit’, kjole ‘kleita’. Jauniešu vidū iezīmējas tendence skaņu /ʃ/ aizvietot ar /ç/, lai gan lielajās pilsētās jaunākās paaudzes runai raksturīga pretēja parādība – skaņas /ç/ un /ʃ/ saplūšana → /ʃ/.

Jautājamos vārdus ievada skaņa /k/, kem ‘kurš, kas’, ka ‘kas, kā, ko’, kalla ‘kāds’, koffor ‘kāpēc’, kossen ‘kā’, korti ‘kad’.

Uvulārā frikatīva skaņa r /ʁ/ (skarre-r) ir Bergenas izloksnes un dienvidrietumu dialektu vienojošā parādība. Pastāv uzskats, ka Bergena ir viena no pirmajām vietām Norvēģijā, kurā 19. gs. sākumā izrunā ienāca minētā skaņa.

Dažu personu vietniekvārdu formu izruna atšķiras no citiem dienvidrietumu dialektiem: vienskaitļa 1. persona eg /e:g/ ‘es’, daudzskaitļa formas attiecīgi vi /vi:/ ‘mēs’, dåkkar /dåkar/ ‘jūs’, di /di:/ ‘viņi, viņas’. Reģistrētas arī augstā stila jeb būkmolam tuvās izrunas paralēlformas /jæi/ ‘es’, daudzskaitļa 2. personā /de:re/ ‘jūs’.

Līdzīgas izrunas paralēlformas reģistrētas nolieguma marķiera izrunā /ikkje/, /ikke/, kvantoram ‘daudz’/mykjæ/, /my:e/.

Pastāv uzskats, ka augstā stila aizsākumi saistāmi ar oficiālo dāņu valodu, kas nostiprinājās Dānijas-Norvēģijas ūnijas periodā un kurā runāja augstākie sabiedrības slāņi. Bergenā atšķirības starp augsto stilu un Bergenas izloksni bija salīdzinoši nelielas. Abās ir lietvārda divas gramatiskās dzimtes un vājo darbības vārdu vienkāršās pagātnes izskaņa -et.

Bergenā un tās apkārtnē ģimenes locekļu un draugu vidū īpašvārdu izskaņai raksturīga locīšana un noteiktā artikula pievienošana: Kari → Karien vai Kariæ (Bergenas apkārtnē), Terje → Terjen, piemēram, kjenner du Karien? ‘vai tu pazīsti Kāri?’.

Plaši izplatītas piederības konstrukcijas (garpegenitiv) ar 3. personas atgriezenisko piederības vietniekvārdu sin ‘savs’. Konstrukciju veido sekojoši gramatiskie elementi: lietvārds (posesors) + sin + lietvārds (tas, kas pieder), kurā vietniekvārds saskaņojas ar otro lietvārdu dzimtē un skaitlī, piemēram, Henrik si mor ‘Henrika māte’, Anita sin bil ‘Anītas mašīna’, Camilla sitt skap ‘Kamillas skapis’, Frode sine bøker ‘Frodes grāmatas’.

Pētījumi rāda, ka konstrukcija garpegenitiv ienākusi norvēģu valodā Bergenas apkārtnē ap 16. gs. (lejasvācu valodas ietekme), no kurienes tālāk izplatījās jaunnorvēģu valodā, rietumu un ziemeļu dialektos. Mūsdienās sin- konstrukcija raksturīga arī būkmola sarunvalodas stilam.

Vairāku vārdu reducēšana vienā vārdā uzskatāma par valodas ekonomiju, piemēram, vi’kje > vil ikke ‘nevēlas’, va’kje > var ikke ‘nebija’.

Āmunns Bredesens Lāšens (Amund Bredesen Larsen) bija Bergenas izloksnes izpētes aizsācējs 20. gs. sākumā. Padziļinātā kopdarbā ar Gerhardu Stolcu (Gerhard Stoltz) “Bergenas izloksne” (Bergens bymål) veikts pētījums par fonoloģijas, sintakses, leksikas un citiem aspektiem, kā arī sniegts ieskats izloksnes vēsturiskā attīstībā kopš 11. gs.

Jaunākajos dialektoloģijas pētījumos Ēgils Petešens (Egil Pettersen) skatījis un apkopojis Bergenas izloksnes leksiku darbā “Bergenas izloksnes vārdnīca: vārdi, izteicieni, idiomas un jēdzieni Bergenas izloksnē” (Bergensordboken: ord, uttrykk, vendinger og begrep i Bergens bymål). Angnēte Nese (Agnete Nesse) pētījusi lejasvācu un norvēģu valodas saskari Bergenā Hanzas laika ietekmē.