Rūdolfs Hess bija viens no Ā. Hitlera tuvākajiem līdzgaitniekiem. Pirms nacionālsociālistu nākšanas pie varas viņš pierādīja savu lojalitāti Ā. Hitleram kā personīgais sekretārs un deva nozīmīgu ieguldījumu partijas veidošanā un vadoņa (fīrera) kulta izveidē. Neparastais lidojums uz Lielbritāniju 1941. gadā izbeidza R. Hesa politisko karjeru un vienlaikus radīja vienu no 20. gs. lielākajām vēstures mistērijām par Otrā pasaules kara izcelsmes, eskalācijas apstākļiem un slepenās diplomātijas lomu lielvaru starptautiskajā politikā.

R. Hess dzimis un audzis vācu tirgotāju četru bērnu ģimenē Aleksandrijā, Ēģiptē. Viņa tēvs bija Johans Frics Hess (Johann Fritz Heß), māte Klāra (Clara, dzimusi Minha, Münch). R. Hesa tēvam Aleksandrijā piederēja viens no pilsētas lielākajiem tirdzniecības uzņēmumiem “Heß & Co”, arī māte bija cēlusies no vācu tirgotāju dzimtas. R. Hess bērnību pavadīja pārticībā, dzīvoja tēvam piederošā greznā savrupnamā Vidusjūras krastā. Ģimene lielākoties uzturējās Aleksandrijas vācu kopienā, maz kontaktu uzturēja ar vietējiem un britiem, kuri tolaik pārvaldīja Ēģipti. Vasarās Hesi bieži devās uz Vācu Impēriju, apmetās Bavārijas Fihtela kalnos, kur bija uzbūvējuši modernu divstāvu savrupnamu.

Pamatizglītību R. Hess apguva pie privātskolotāja un tikai epizodiski apmeklēja vācu skolu Aleksandrijā. 1908. gadā viņš devās uz Vācu Impēriju un Ēģiptē vairs neatgriezās. Tēva stingrās gribas iespaidā R. Hess Bonnā sāka apgūt ģimnāzijas līmeņa izglītību, ko pabeidza ar komerczinību skolas (École supérieure de commerce de Neuchâtel) absolvēšanu Neišatelē, Šveicē, un turpinājumā Hamburgā apguva praktiskas tirgotāja iemaņas.

Pirmā pasaules kara sākumā brīvprātīgi iestājās Bavārijas armijā, pēc trešā ievainojuma 1917. gadā ieskaitīts rezervē un 1918. gadā apguva kara lidotāja prasmi. 1919.–1920. gadā apmeklēja atsevišķus studiju kursus Minhenes Universitātē (Die Ludwig-Maximilians-Universität München), kur iepazinās un nodibināja draudzīgas attiecības ar ievērojamo vācu ģeogrāfu un ģeopolitikas profesoru Karlu Haushoferu (Karl Ernst Haushofer), kurš popularizēja ideju par “dzīves telpas austrumos” (Lebensraum im Osten) iegūšanu vāciešiem. 1920. gadā R. Hess universitātē iepazinās ar turīga ārsta dzimtas atvasi Ilzi Prēlu (Ilse Minna Berta Anna Carola Pröhl). 20.12.1927. abi laulājās, laulībā dzima dēls, vēlākais arhitekts Volfs Rīdigers Hess (Wolf Rüdiger Heß).

Sieva kopā ar dēlu visu savu mūžu centās reabilitēt R. Hesu. Ģimenei ir pēcteči.

R. Hesa uzskatus lielā mērā iespaidoja Pirmā pasaules kara rezultāti, kuri skāra arī viņu personīgi. Piemēram, pēc kara briti Hesiem atsavināja īpašumus Aleksandrijā, un pirmo reizi dzīvē R. Hesam pietrūka līdzekļu pilnvērtīgai dzīvei. R. Hess bija pārliecināts, ka vācu armijai 1918. gadā nebija mazinājušās kaujasspējas un vaina par zaudējumu karā jāuzņemas vācu sociāldemokrātiem, kurus uzskatīja par tautas nodevējiem. Tādēļ jau studiju laikā Minhenē viņam izveidojās cieši kontakti ar vācu nacionālo kustību. Viņš iestājās slepenajā Tules biedrībā (Thule-Gesellschaft), kuru uzskata par nacisma priekšteci. Kopš 1920. gada R. Hess līdzdarbojās Vācu strādnieku partijā (Deutsche Arbeiterpartei), kā sākotnēji dēvēja NSDAP. 1920. gadā R. Hess kopā ar savu nākamo sievu Ilzi iepazinās ar Ā. Hitleru. Visus trīs saistīja vienāda politiskā pārliecība un personiska draudzība. Ā. Hitlers kļuva par liecinieku abu laulībā un krusttēvu viņu dēlam.

1924.–1925. gadā R. Hess kopā ar Ā. Hitleru izcieta ieslodzījumu par valsts apvērsuma mēģinājumu Minhenē. Ieslodzījumā R. Hess palīdzēja Ā. Hitleram rediģēt viņa grāmatu “Mana cīņa” (Main Kampf). Pēc abu atbrīvošanas no cietuma kļuva par Ā. Hitlera privātsekretāru. Līdz tam mazpazīstamā R. Hesa straujš atpazīstamības kāpums sākās 1932. gadā, kad viņš partijā kļuva atbildīgs par tās presi un parlamentāro darbību, tādējādi ierindojoties hierarhijā tūlīt aiz Ā. Hitlera. 21.04.1933. Ā. Hitlers iecēla R. Hesu par savu vietnieku NSDAP – “vadoņa vietnieku” (Stellvertreter des Führers). 12.1933. R. Hess oficiāli iesaistījās Ā. Hitlera valdībā – kļuva par ministru bez portfeļa. Kopš 1933.–1934. gada R. Hess pārraudzīja partijas organizatoriskos jautājumus un bija iesaistīts politikas koordinēšanā.

10.05.1941. R. Hess viens pats ar iznīcinātāju “Messerschmitt Bf 110” aizlidoja uz Lielbritāniju, lai runātu ar tās valdību par mieru un izveidotu kopīgu aliansi karam pret komunistisko Krieviju – Padomju Sociālistisko Republiku Savienību (PSRS). R. Hess bija pārliecināts, ka PSRS drīzumā centīsies pakļaut visu Eiropu. Pēc izlēkšanas ar izpletni Skotijā briti viņu sagūstīja, apcietināja, bet pēc kara 1945. gadā nodeva tiesāšanai starptautiskajam tribunālam Nirnbergā. R. Hess bija viens no 24 galvenajiem apsūdzētajiem vācu politiķiem. 01.10.1946. R. Hesam piesprieda mūža ieslodzījumu, ko viņš izcieta Berlīnes britu sektorā esošajā speciālajā Špandavas kara noziedznieku cietumā (Kriegsverbrechergefängnis Spandau). Saskaņā ar oficiālo versiju R. Hess 17.08.1987. ieslodzījumā izdarīja pašnāvību, un piederīgie viņu slepenībā apbedīja līdzās tēvam un mātei Vunzīdeles kapsētā (Friedhof Wunsiedel) Bavārijas federālajā zemē VFR. 1995. gadā viņam līdzās apglabāja arī sievu Ilzi.

Sabiedrībā R. Hess sevi pozicionēja kā stingru vadonības principa (Ā. Hitlera) atbalstītāju valsts pārvaldē. Par R. Hesa ietekmi NSDAP un Trešajā reihā nav vienota sprieduma. Daudzi speciālisti tomēr sliecas uzskatīt, ka partijā un tās totalitārajā režīmā liela loma bija kolektīvajam varas principam un atsevišķu personu iespaids bija ierobežots.

R. Hesa personības un darbības vērtējums ir viens no diskutablākajiem Otrā pasaules kara eskalācijas kontekstā. Pēc lidojuma uz Lielbritāniju un apcietināšanas Trešā reiha oficiālā propaganda centās norobežoties no R. Hesa un pasniegt viņu kā neprātīgu ideju apmātu vienpatni. Šāda interpretācija bija izdevīga arī britiem un pārējiem vācu pretiniekiem karā. Līdzīgi 1941. gadā to pasniedza arī PSRS okupētās Latvijas stingrai cenzūrai pakļautie laikraksti. Tai pašā laikā R. Hesa sieva un dēls no vācu valsts un personīgi Ā. Hitlera turpināja saņemt dāsnu atbalstu pilnvērtīgas dzīves nodrošināšanai, kas varētu liecināt, ka R. Hess rīkojies saskaņoti, bet Lielbritānijas politiskā elite vācu pusi negaidīti piekrāpusi. Sastopams uzskats, ka R. Hess apcietinājumā nav veicis pašnāvību, kā pieņemts oficiāli, bet nogalināts, lai turpmākās PSRS demokratizācijas un brīvdomības iespaidā tam nerastos iespēja paust savu versiju par lielvaru slepeno diplomātiju.

Vācu labēji nacionālās aprindas R. Hesu ilgstoši uzskatījušas par nesavtīgu miera vēstnesi un nevainīgu mocekli. Jau tūlīt pēc R. Hesa nāves VFR daudzviet notika plašas stihiskas galēji labējo aprindu demonstrācijas, kuru vadmotīvs bija protests pret R. Hesa šķietamo nogalināšanu cietumā. Pie R. Hesa kapa regulāri notika publiski viņa nāves atceres pasākumi – īpaši plaši 1990. gadā. Lai pārtrauktu R. Hesa kapavietas izmantošanu politiskos nolūkos, 2011. gadā kapu pārvalde pārtrauca kapavietas nomas līgumu, R. Hesa mirstīgas atliekas ekshumēja, kremēja un pelnus izkaisīja jūrā, bet ģimenes kapavietu Vunzīdeles kapsētā likvidēja.

Līdzās Ā. Hitleram R. Hess filmēts slavenās un pretrunīgi vērtētās vācu režisores Lenijas Rīfenštāles (Helene Bertha Amalie “Leni” Riefenstahl) novatoriskajās dokumentālajās filmās, kā arī citās laikmeta dokumentālajās kinolentēs. Dokumentālajās un spēlfilmās pēc Otrā pasaules kara R. Hesa tēls bieži ieguvis ideālistiskas, fanātiskas personas vaibstus ar brīžiem šizofrēniskām un okultisma ticības iezīmēm. Starp zināmākajām šādām dokumentālajām filmām ir režisora un grāmatu autora Gvido Knopa (Guido Knopp) vācu sabiedriskās televīzijas ZDF dokumentālo filmu sērijas “Hitlera palīgi” (Hitlers Helfer, 1996–1998), režisora Lorensa Rīza (Laurence Rees) britu raidsabiedrības BBC 2006. gada seriāls “Nirnberga: nacisti tiesā” (Nuremberg: Nazis on Trial) un režisora Kristiana Djugeja (Christian Duguay) Kanādas un ASV kopražojuma 2003. gada divsēriju spēlfilma “Hitlers: ļaunuma dzimšana” (Hitler: The Rise of Evil). 2025. gadā pirmizrāde bija daudzus gadus tapušajai ASV režisora Džeimsa Vanderbilta (James Platten Vanderbilt) vēsturiskajai drāmai “Nirnberga” (Nuremberg), kurā Nirnbergas tribunālā tiesātās Trešā reiha amatpersonas pretēji agrāk valdošajai tendencei vairs netiek tēlotas kā brutāli monstri, bet gan atainotas cilvēciskotā veidolā.