1945. gada sākumā Nacionālsociālistiskajā vācu strādnieku partijā bija vairāk nekā astoņi miljoni biedru, kas līdzās Padomju Savienības Komunistiskajai partijai padara to par otru lielāko politisko organizāciju Eiropas vēsturē. Nacionālsociālismam raksturīga sintezējoša ideoloģija, kas balstīta nacionālismā, sociālismā, antisemītismā un vadonībā. Partija izveidoja visaptverošu kontroli pār valsti, sabiedrību un informāciju, izmantojot propagandu, un laika gaitā izvērsa teroru. Okupētajā Latvijā (1941–1945) NSDAP ideoloģiju ieviesa un īstenoja Trešā reiha okupācijas vara. Pēc Trešā reiha sakāves 1945. gadā NSDAP tika aizliegta, un Otrajā pasaules karā uzvarējušās valstis to atzina par noziedzīgu organizāciju.

Vāciešus un tiem etnolingvistiski tuvās tautas NSDAP ideoloģijā bija pieņemts uzskatīt par vērtīgāko tautu kopu –“āriešu rasi”. Neskatoties uz to, ka NSDAP galvenie politiskie pretinieki bija sociāldemokrāti un komunisti, partija gan politiskajā retorikā, gan partijas uzbūvē daudz aizguva no kreisajām partijām, jo tās mērķis bija iemantot uzticību visā sabiedrībā, tostarp sociālistiski noskaņotajā strādniecībā. Tipiska, īpaša vācu nacionālsociālisma iezīme bija antisemītisms. Partija sludināja iedomātu optimālo valsts iekārtu, kurā indivīda intereses bija pakārtotas visas tautas gribai, ko spēja paust idealizētais vadonis jeb fīrers (vācu der Führer). Sabiedrības konsolidācijas idejas dēļ bija pieņemts nacionālsociālismu saukt par visaptverošu tautas “kustību” (Die Bewegung vai Die Erneuerungsbewegung), nevis ierindot starp politiskajām partijām. Svarīgs NSDAP ideoloģijas aspekts bija vācu valsts atjaunošana tās agrākajās robežās, visu vācu teritoriju pievienošana – viendabīgas sabiedrības veidošana etnisko vāciešu apdzīvotajā Eiropas areālā, kas Trešā reiha gados noveda pie agresīvas ārpolitikas un kara.

NSDAP ideoloģijā var saskatīt līdzības ar daudzām radikāli labējām politiskajām kustībām pasaulē, kuras apkopojoši mēdz saukt par fašismam simpatizējošām. Šādas partijas un kustības bija tipiska iezīme laikā starp abiem pasaules kariem. Tādas, piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) bija Kukluksklans (Ku Klux Klan), “Amerika pirmajā vietā” (America First) un vietējie vācu izcelsmes nacionālsociālisti, Francijā – “Franču rīcība” (Action française) un Franču tautas partija (Parti Populaire Français), Itālijā – Nacionālā fašistu partija (Partito Nazionale Fascista), Lielbritānijā – Britu fašistu savienība (British Union of Fascists), Spānijā – Spāņu falanga (Falange Española), Zviedrijā – Zviedrijas Nacionālsociālistu partija (Svenska Nationalsocialistiska Partiet) u. c.

NSDAP simbolikas pamatā bija vienkārši un viegli atpazīstami elementi. Tajā tika lietots vācu valsti identificējošais melni-balti-sarkanās krāsas salikums un dažādu vācu etnonacionālo organizāciju jau iepriekš plaši izmantotais vienojošais simbols – kāškrusts jeb svastika. NSDAP izmantoja uz labo pusi locītu un 45 grādu leņķī pagrieztu kāškrustu. Kāškrusts 1935. gadā kļuva par nacionālsociālistiskās Vācu Impērijas (Trešā reiha) valsts karoga centrālo sastāvdaļu. Plaši lietotas arī paramilitāras atšķirības zīmes un partijai tipisks sveiciena žests. Mūsdienās Latvijā un citās Eiropas Savienības valstīs nacionālsociālisma ideoloģija un simboli tiek uzskatīti par demokrātijas apdraudējumu un aizliegti.

NSDAP attieksme pret Latviju balstījās rasu ideoloģijā un ģeopolitiskajos plānos, kas paredzēja Baltijas ģermanizāciju un iekļaušanu jaunajā “dzīves telpā austrumos” (Lebensraum im Osten). Otrā pasaules kara vācu okupācijas periodā Latvijas teritorija ietilpa Ostlandes reihskomisariātā (Das Reichskommissariat Ostland), un okupācijas vara izmantoja vietējos resursus partijas ģeopolitisko mērķu īstenošanai.

NSDAP radās 05.01.1919. Minhenē kā neliela organizācija ar nosaukumu “Vācu strādnieku partija” (Die Deutsche Arbeiterpartei), ko dibināja Antons Drekslers (Anton Drexler) un citi labēji noskaņoti kara veterāni. Tajā pašā gadā partijai pievienojās Ādolfs Hitlers (Adolf Hitler), kurš drīz kļuva par tās galveno runasvīru un idejisko līderi. 20.02.1920. Minhenē tā tika pārdēvēta par Nacionālsociālistisko vācu strādnieku partiju, pieņēma programmu, kurā apvienoja virkni pret pastāvošo sociālo kārtību un politisko režīmu vērstu nacionālistisku, sociālistisku un antisemītisku lozungu.

08.–09.11.1923. partija mēģināja sagrābt varu Minhenē. Vēlāk par “Hitlera puču” jeb “Alus pagraba puču” nosauktais apvērsuma mēģinājums cieta neveiksmi un noveda pie Ā. Hitlera aresta un partijas darbības oficiāla aizlieguma (23.11.1923.–27.02.1925.). Pēc aizlieguma atcelšanas NSDAP strauji attīstījās par masu partiju, tās politisko retoriku veicināja 1929. gada Lielā depresija. Tolaik partija spēja piesaistīt plašus iedzīvotāju slāņus ar solījumiem atjaunot Vācijas spēku un pārvarēt Versaļas miera līguma pazemojumu.

30.01.1933. Ā. Hitleru iecēla par kancleru (valdības vadītāju) un partija pakāpeniski kļuva par vienīgo politisko spēku, – izveidojās totalitārs politiskais režīms. Karā uzvarējušie sabiedrotie 10.10.1945. NSDAP likvidēja un aizliedza, bet vēlāk Nirnbergas tribunālā atzina par noziedzīgu organizāciju. Trešā reiha okupētajā Latvijas teritorijā NSDAP aktivitātes pārtrauca PSRS okupācijas režīma atgriešanās 1944.–1945. gadā.

Jau sākotnēji partijai bija tipiska tās īpašā hierarhiskā organizācija, kuras centrā bija vadonis, kam formāli bija izšķiroša vara. Pēc Ā. Hitlera priekšlaicīgas atbrīvošanas no ieslodzījuma 1924. gadā un partijas darbības aizlieguma atcelšanas 1925. gadā NSDAP pārveidoja par centralizētu politisku organizāciju ar plašu nodaļu tīklu. Fīreram – Ā. Hitleram – pakļāvās vairāki augstākie partijas vadītāji, kam bija noteikta atbildība joma (partijas sekretariāts, propagandas darbs, paramilitāro organizāciju vadība u. c.). Partija tika sadalīta teritoriālajās struktūrās – apgabalos, kurus vadīja apgabalu vadītāji, viņu pārziņā bija visa politiskā, ekonomiskā un sabiedriskā dzīve reģionā, un viņi bija tieši atbildīgi Ā. Hitleram. Hierarhijā zemāki bija apriņķu grupu vadītāji, pēc tiem bija pilsētu, ciemu un pat atsevišķu ielu biedru kopu vadītāji. Tādējādi partija nodrošināja pilnīgu sabiedrības aptveri un saliedētību līdz pat atsevišķu ģimeņu līmenim. NSDAP bija vairākas nozīmīgas specializētas organizācijas, piemēram, SA (Die Sturmabteilung) – triecienvienība, kas nodrošināja partijas sanāksmes un iebiedēja pretiniekus, un SS (Die Schutzstaffel), kas sākotnēji bija vadoņa personīgā sardze, bet vēlāk kļuva par Trešā reiha režīma galveno varas un represiju instrumentu. Ar jaunatnes audzināšanu nodarbojās partijas organizācija “Hitlera jaunatne” (Die Hitlerjugend). Ļoti pārdomātā un reāli funkcionējošā visaptverošā struktūra nodrošināja NSDAP spēju kontrolēt vācu sabiedrību līdz Otrā pasaules kara beigām, tās ietekme samazinājās vispārējās denacifikācijas iespaidā, ko īstenoja sabiedroto okupācijas vara.

Pēc Pirmā pasaules kara NSDAP sākotnēji bija nenozīmīga politiska kustība, un tās pārstāvniecība pašvaldībās un parlamentā bija gandrīz nemanāma. Pirmie partijas pārstāvji zemju un pilsētu pašvaldībās parādījās 20. gs. 20. gadu sākumā Bavārijā. Pēc Ā. Hitlera atbrīvošanas no ieslodzījuma un partijas reorganizācijas 1925. gadā NSDAP sāka sistemātiski veidot vietējās grupas visā valstī, lai iegūtu plašu pārstāvniecību vietvarās un parlamentā – Reihstāgā.

1928. gada Reihstāga vēlēšanās partija ieguva tikai 2,6 % balsu, taču ekonomiskās krīzes laikā 1930. gadā tās pārstāvniecība pieauga līdz 18,3 %, padarot NSDAP ar 107 deputātiem par otro lielāko frakciju parlamentā aiz Vācijas Sociāldemokrātiskās partijas (Die Sozialdemokratische Partei Deutschlands, SPD) frakcijas 143 deputātiem. Divās 1932. gada vēlēšanās NSDAP jau bija spēcīgākā partija Reihstāgā (07.1932. – 37,3 %, 11.1932. – 33,1 % Reihstāga deputātu). Tomēr valsts politiskā elite un oponenti neļāva partijai veidot valdību.

Pēc Ā. Hitlera iecelšanas par kancleru 1933. gadā NSDAP uzurpēja varu, – tika aizliegtas visas citas partijas un NSDAP ieguva monopolstāvokli gan parlamentā, gan pašvaldībās. No šī brīža vēlēšanas kļuva formālas, partijas struktūras integrēja valsts aparātā, nodrošinot totālu partijas kontroli politikā. Neskatoties uz totalitāro iekārtu, saglabājās ārēji demokrātiska institūcija – Reihstāgs. Tajā bija pārstāvēti gan vairs tikai NSDAP biedri, kuri formāli akceptēja nepieciešamos likumdošanas aktus un ikreiz parlamenta sesijā nodziedāja valsts himnu, kā iespaidā tautā Reihstāgu sāka dēvēt par “lielāko vīru kori Vācijā”.

NSDAP ideoloģijā nozīmīga vieta bija vadoņa kultam, tādēļ partijā liela nozīme bija Ā. Hitlera personībai. Tomēr realitātē partijā bija daudz vadošu dalībnieku, kuru ietekme bija nozīmīga un kuri Trešā reiha laikā bija plaši atpazīstami arī ārpus valsts. Starp tādiem minami Jozefs Gēbelss (Joseph Goebbels) – politisks publicists un Trešā reiha izglītības un propagandas ministrs 1933.–1945. gadā; Rūdolfs Hess (Rudolf Heß) – Ā. Hitlera vietnieks partijā 1933.–1941. gadā, tuvs Ā. Hitlera domubiedrs un draugs, kurš 1941. gadā nesekmīgi mēģināja panākt izlīgumu karā ar Lielbritāniju; Hermans Gērings (Hermann Göring) – viens no redzamākajiem partijas līderiem, vadošs Trešā reiha valdības pārstāvis, Ā. Hitlera vietnieks Otrā pasaules kara gados; Joahims fon Ribentrops (Joachim von Ribbentrop), ārlietu ministrs 1938.–1945. gadā; Alfrēds Rozenbergs (Alfred Rosenberg), redzamākais vācbaltietis partijā, Trešā reiha politiķis, partijas ideologs, politisks publicists.

Latvijā 1933.–1939. gadā darbojās nelegāla vācbaltiešu nacionālsociālistu “Kustība” (Die Bewegung), kura uzturēja kontaktus ar NSDAP. Tās līderis bija Latvijas pilsonis Erhards Krēgers (Erhard Kroeger), kurš 1939. gadā vadīja vācbaltiešu izceļošanu.

NSDAP piešķīra ievērojamu nozīmi plašsaziņas līdzekļiem kā ideoloģijas izplatīšanas un sabiedrības pārvaldes instrumentam. Šajā jomā NSDAP uzsāka sāncensību ar Vācijas Sociāldemokrātisko partiju, kas bija tās nozīmīgākā konkurente politiskās ietekmes ieguvē sabiedrībā, īpaši strādniecībā. Partija kopš 1925. gada veidoja sazarotu nacionālās un reģionālās preses tīklu. Galvenais partijas preses izdevums bija Völkischer Beobachter, kas no neliela Minhenes laikraksta kļuva par oficiālo partijas centrālo avīzi ar ļoti lielu tirāžu visā valstī. To papildināja reģionālie partijas laikraksti, kas arī bija orientēti uz plašu publiku, piemēram, J. Gēbelsa vadītā Berlīnes avīze Der Angriff. Nozīmīgi bija arī žurnāli un nedēļas laikraksti, piemēram, NS-Frauen-Warte bija oficiāls partijas žurnāls sievietēm, bet Das Schwarze Korps bija vīriešu paramilitārās SS oficiālais nedēļas laikraksts.

Trešā reiha gados visi plašsaziņas līdzekļi tika centralizēti un pakļauti propagandas ministrijai, kas noteica saturu, terminoloģiju un pat estētiku. Cenzūra tika īstenota visos līmeņos, padarot informācijas telpu pilnībā atkarīgu no partijas gribas. Nacionālsociālistu valdīšanas gados pirmoreiz pasaules vēsturē informācijas apritē un propagandā plaši izmantoja radio, bet 1940. gadā sāka ieviest televīzijas apraidi, ko pārtrauca neparedzēta kara eskalācija. J. Gēbelss radio padarīja par masu propagandas galveno ieroci, – īpaši ieviešot lēto un pieejamo “tautas radio” (Volksempfänger).

Kino kļuva par vēl vienu efektīvu partijas propagandas līdzekli – Trešā reiha gados tika veidotas daudzas augstas kvalitātes dokumentālās filmas. Tostarp minamas pretrunīgi vērtētās režisores Lenijas Rīfenštāles (Helene Bertha Amalie “Leni” Riefenstahl) tam laikam inovatīvi un dziļi estētiski veidotās dokumentālās lentas, kas atspoguļoja NSDAP kongresus un 1936. gada olimpiādi Berlīnē.