Vācijas Sociāldemokrātisko partiju (Die Sozialdemokratische Partei Deutschlands, SPD) uzskata par vecāko joprojām pastāvošo masu politisko spēku Eiropā, kas būtiski ietekmējis pasaules sociālistiskās kustības attīstību, tostarp arī Baltijas valstu teritorijā. Ar šādu nosaukumu tā darbību uzsāka 1875. gadā, uzņemoties strādnieku interešu pārstāvniecību. SPD bijusi lielākā frakcija ķeizariskās Vācu Impērijas Reihstāgā, galvenais tā sauktās Veimāras republikas demokrātiskās varas sistēmas politiskais balsts, spēcīgākais oponents Vācijas Kristīgo demokrātu savienībai (Die Christlich Demokratische Union Deutschlands) Vācijas Federatīvajā Republikā (VFR). Mūsdienās partija savā retorikā uzsver tēzes par demokrātiju, sociālo taisnīgumu un sociāli orientētu tirgus ekonomiku, tā vairākkārt vadījusi valdību, piedalījusies valdošā koalīcijā, aktīvi iesaistījusies starptautiskajā politikā, tādējādi uzskatāma par vienu no Vācijas politiskās sistēmas stūrakmeņiem.

SPD ideoloģija balstīta marksismā, kas ietver prasību par sociālo taisnīgumu un demokrātiski tiesisku valsti. Ilgstoši partijas mērķis bija sabiedrības un valsts revolucionāra pārveide sociālisma garā (kapitālisma likvidēšana). Pēc Pirmā pasaules kara SPD kļuva mērenāka attieksmē pret valsti. Pretstatā revolucionārajam komunismam Padomju Krievijā, vēlākajā Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS) tā sāka piekopt reformu pieeju. Pēc Otrā pasaules kara turpinājās SPD pakāpeniska attālināšanās no vīzijas par sociālistisku valsti vienotā Vācijā, līdz tā atteicās no revolucionārām prasībām, taču saglabāja skepsi pret tradicionālām sabiedrības vērtībām un atbalstīja valsts varas aktīvu iejaukšanos ekonomikā.

Kopš 19. gs. SPD ideoloģijai bija spēcīga starptautiska rezonanse. Tā bijusi paraugs sociāldemokrātiskajām kustībām Eiropā un pasaulē. Tās marksistiskā programma, partijas struktūra un sekmes parlamentā iedvesmoja līdzīgas partijas Austroungārijā, Beļģijā, Dānijā, Krievijas Impērijā, Zviedrijā un citviet. SPD veicināja pasaules sociālistisko partiju sadarbību. SPD radīto politisko ideju popularitātes iespaidā 19. gs. nogalē Krievijas Impērijā un tajā ietilpstošajā Latvijas teritorijā noritēja sociālistisko uzskatu izplatība, tās radītajai ideoloģijai bija ietekme latviešu Jaunajā strāvā, vēlākajos anarhistos un sociāldemokrātos – īpaši Rīgas rūpniecības strādnieku vidū. 1904. gadā dibinātā senākā un līdz 1934. gadam viena no ietekmīgākajām latviešu politiskajām partijām – Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP) – bija saistīta ar vācu sociāldemokrātijas ideoloģijas paraugu, kas, piemēram, izpaudās pārliecībā par kapitālisma neizbēgamu sabrukumu un šaubās par Latvijas valsts lietderību. Starpkaru perioda parlamentārisma posmā SPD pragmātiskākā attieksme pret valsti ietekmēja sociālreformisma virzienā arī mēreni kreisi noskaņoto latviešu un liberālo vācbaltiešu politiķu uzskatus.

Starptautiskajā saskarsmē SPD neatzina Latvijas okupāciju par likumīgu, tās attieksme pret Latviju kopš 20. gs. 90. gadiem bija cieši saistīta ar partijas vispārējo ārpolitikas kursu attiecībā uz Austrumeiropu. Partijas pārstāvji atbalstījuši Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu un integrāciju Eiropas Savienībā, turpretim jautājumā par integrāciju Ziemeļatlantijas līguma organizācijā (North Atlantic Treaty Organization, NATO) bijuši piesardzīgi vai skeptiski.

SPD un tās priekštečus simbolizē sarkanā krāsa. 1848. gada revolūcijas un agrāku lokālu politisko aktivitāšu iespaidā Eiropā sarkano krāsu saista ar strādnieku kustību un sociālisma ideoloģiju, tā manifestējas sarkanā karogā, sarkanos politiskajos transparentos u. c. Līdzīgi partiju simbolizē sarkana roze, sākumā arī sarkana neļķe, ko sociāldemokrāti ķeizariskajā Vācu Impērijā sāka lietot konspiratīvos nolūkos viņu politiskās darbības un sarkanā karoga aizlieguma posmā (1878–1890). Vāciešu lietoto sarkano rozi 20. gs. gaitā sāka izmantot kā starptautisku sociālistu emblēmu, kas identificē daudzas kreisās jeb sociāldemokrātiskas ievirzes partijas Eiropā un pasaulē.

19. gs. vidū vācu strādnieku sociālistiskā kustība sāka pieprasīt tiesības uz līdzdalību valsts pārvaldē. Visaktīvāk kustība darbojās Prūsijas Karalistes reģionos, kur strādnieku slānis bija plašāks. Tostarp tā bija izplatīta Reinas-Rūras industriālajā apgabalā, kur strādāja simtiem tūkstošu smagās rūpniecības strādnieku un ogļraču. Kopumā strādnieku kustībai bija lielāka ietekme ziemeļu un centrālajos vācu zemju reģionos, kur bija attīstīta rūpniecība un pilsētu kultūra. Lauku, katoļu un konservatīvajos apgabalos (piemēram, Bavārijā, Reinas augšteces reģionā) atbalsts turpretim bija ievērojami vājāks.

SPD dibināšanas pirmsākumi meklējami 23.05.1863., kad Ferdinands Lasals (Ferdinand Lassalle) nodibināja Vispārējo vācu strādnieku apvienību (Der Allgemeine Deutsche Arbeiterverein) un 08.08.1869., kad Augusts Bēbelis (August Bebel) un Vilhelms Lībknehts (Wilhelm Liebknecht) dibināja Sociāldemokrātisko strādnieku partiju (Die Sozialdemokratische Arbeiterpartei). Abu organizāciju ideoloģija balstījās Kārļa Marksa (Karl Marx) uzskatos. 27.05.1875. tās apvienojās, izveidojot Vācijas Sociālistisko strādnieku partiju (Die Sozialistische Arbeiterpartei Deutschlands) – tiešo SPD priekšteci. Partija nostājās asā opozīcijā Prūsijas Karalistē un Vācu Impērijā valdošajai kārtībai, tās piekritēji ar vardarbīgām metodēm un pat teroru centās panākt politiskās pārmaiņas. Vācu Impērijas kanclers Oto fon Bismarks (Otto von Bismarck) 1878. gadā pēc sociālistu atentātu mēģinājumiem pret valsts vadību aizliedza partijas darbību un presi. Partija turpināja darboties nelegāli. Pēc aizlieguma atcelšanas 1890. gadā tā ieguva pašreizējo nosaukumu – “Vācijas Sociāldemokrātiskā partija”. SPD strauji kļuva par spēcīgāko politisko masu kustību Vācu Impērijā, par tās darbības centru kļuva Berlīne, kurā uzturējās tās līderi un koncentrējās partijas politiskās propagandas aparāts (izdevniecības, prese). 1912. gada vēlēšanās tā izveidoja lielāko frakciju Reihstāgā, atbalstīja iestāšanos pasaules karā. Pirmā pasaules kara izskaņā SPD īstenoja tā saukto Novembra revolūciju. 09.11.1918. SPD līderi Frīdrihs Eberts (Friedrich Ebert) un Filips Šeidemans (Philipp Scheidemann) sāka konstitucionālās monarhijas pārveidi par republiku un pārtrauca karadarbību. Tā iespaidā vācu sabiedrībā plaši izplatījās uzskats, ka sociāldemokrāti ir valsts nodevēji un vainīgi pie kara zaudējuma. Partija kļuva par Veimāras republikas demokrātiskās konstitūcijas balstu, taču saskārās ar lielu politisko neapmierinātību gan no labējiem, gan galēji kreisajiem. Pēc Nacionālsociālistiskās vācu strādnieku partijas (Die Nationalsozialistische Deutsche Arbeiterpartei) nākšanas pie varas 1933. gadā SPD tika aizliegta. SPD vadošie biedri devās emigrācijā uz Prāgu, kur izveidoja partijas centru emigrācijā, 1938. gadā to pārcēla uz Parīzi, bet 1940. gadā tās līderi izklīda Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) un Lielbritānijā.

Pēc Otrā pasaules kara partija atjaunoja darbību Rietumvācijā, bet PSRS okupētajā Austrumvācijā to piespiedu kārtā apvienoja ar komunistiem, 21.–22.04.1946. izveidojot Vācijas Sociālistiskās vienības partiju (Die Sozialistische Einheitspartei Deutschlands). 1959. gadā jaunajā programmā SPD atteicās no revolucionārām marksisma nostādnēm un sāka propagandēt taisnīgu sociālo tirgus ekonomiku, kas ļāva tai iesaistīties VFR (arī turpmākās apvienotās Vācijas) valdību un valdošo koalīciju izveidē.

SPD bijusi raksturīga sazarota hierarhiska struktūra, kas atbilda valsts federālās uzbūves principiem konkrētajā vēstures periodā. Mūsdienās tai ir spēcīga reģionālā struktūra, – katrā federālajā zemē darbojas atsevišķa tās nodaļa. Augstākais SPD lēmējinstitūts ir kongress, kas nosaka politiskās nostādnes un ievēlē vadību, bet ikdienas darbību koordinē partijas prezidijs. Nozīmīga loma ir bijusi SPD jaunatnes organizācijai, ko nodibināja 1914. gadā. Partijai bijusi cieša saikne ar arodbiedrībām, sociālajām organizācijām, vācu akadēmisko un studentu vidi, kas tradicionāli veidojusi tās atbalsta bāzi. Partijas pārziņā mūsdienās ir daudzas biedrības un nodibinājumi.

Laikmetu ritējumā partijas biedru skaits samazinājies. 1923. gadā, kā arī 20. gs. 70. gadu vidū un otrajā pusē tās biedru skaits pārsniedza vienu miljonu. 2025. gadā SPD bija apmēram 358 000 biedru, un tā bija otrā lielākā aiz galvenās konkurentes – Vācijas Kristīgo demokrātu savienības, kurai bija apmēram 364 000 biedru.

Pēc 1890. gada SPD nostiprinājās kā lielākā strādnieku partija ķeizariskajā Vācu Impērijā. Pēc 1912. gada vēlēšanām un turpmāk tā jau bija lielākā frakcija parlamentā, taču ierasti izvēlējās būt opozīcijā centriskajiem un labējiem spēkiem. Kopš 1918. gada Novembra revolūcijas un Veimāras republikas laikā (1919–1933) SPD bija galvenā valdības partija un bieži veidoja koalīcijas, vadot valdību vairākos posmos. 1932. gada vēlēšanās SPD zaudēja vadošo vietu Reihstāgā, lielāko frakciju izveidoja Nacionālsociālistiskā vācu strādnieku partija. Trešā reiha laikā (1933–1945) sociāldemokrātu darbību aizliedza. Pēc Otrā pasaules kara SPD kļuva par galveno opozīcijas spēku centriski labējam vairākumam Rietumvācijā, kopš pirmajām vēlēšanām 14.08.1949. tā bija pārstāvēta jaunajā parlamentā – Bundestāgā. 1969.–1982., 1998.–2005. un 2021.–2025. gadā SPD vadīja federālo valdību. Pašvaldībās partija tradicionāli bijusi spēcīga industriālajos reģionos – īpaši Ziemeļreinā-Vestfālē un Lejassaksijā. Mūsdienās SPD ir pārstāvēta visos līmeņos – Bundestāgā, federālo zemju parlamentos (landtāgos) un pašvaldībās.

Līdztekus 1834. gadā dibinātajai Lielbritānijas Konservatīvajai partijai (The Conservative and Unionist Party), SPD ir otra vecākā Eiropas valstu partija, kas aktīvi piedalās politiskajā procesā.

Pazīstamākie agrīnie līderi ir A. Bēbelis un V. Lībknehts, kuri bija sociālistiskās kustības dibinātāji un tās ideoloģijas veidotāji, veicināja partijas ietekmi Reihstāgā. Pirmā pasaules kara izskaņā sociāldemokrātu līderis F. Eberts vadīja Vācu Impēriju pārejas laikā uz demokrātiju un kļuva par demokrātiski vadītās valsts pirmo prezidentu. Kopā ar F. Šeidemanu viņu sabiedrībā atpazina kā jaunas politiskās iekārtas, tā sauktās Veimāras republikas, izveides un pastāvēšanas iniciatorus.

Pēc Otrā pasaules kara redzams SPD līderis bija Kurts Šūmahers (Kurt Ernst Carl Schumacher), kura vadībā partija atjaunoja darbību Rietumvācijā un iesaistījās asās iekšpolitiskajās diskusijās, tostarp par valsts uzbūves pamatiem un valsts apvienošanās iespējām. Līdz 2025. gadam VFR vadījuši četri SPD pārstāvoši federālie kancleri, kuru starptautisko retoriku vēsturiski raksturo piekāpīga attieksme pret Krieviju. Villijs Brants (Willy Brandt) kļuva par pirmo kancleru no SPD (1969–1974) un ieguva Nobela Miera prēmiju par pretrunīgi vērtēto izlīgumu ar PSRS un komunistisko Austrumvāciju. Helmūta Šmita (Helmut Schmidt) laikā (1974–1982) SPD iesāktā izlīguma politika tika turpināta, tomēr prioritāte bija valsts ekonomikas attīstības veicināšana un drošības politika Aukstā kara saspīlējuma apstākļos. Kanclers Gerhards Šrēders (Gerhard Fritz Kurt Schröder) gan sava amata laikā (1998–2005), gan turpmāk bijis cieši saistīts ar Krievijas politisko un saimniecisko eliti. Piesardzīgi kritiska SPD attieksme pret Krieviju iezīmējās kopš partijas līdera Olafa Šolca (Olaf Scholz) valdības (2021–2025).

19. gs. vidū sociālisti vēl maz izmantoja presi kā politiskās ietekmes instrumentu. Pēc SPD izveides (partiju apvienošanas) Leipcigā 01.10.1876. sāka iznākt tās centrālais laikraksts Vorwärts, kas joprojām ir partijas oficiālais preses izdevums. Kanclera O. fon Bismarka sociālistu aizlieguma laikā 1878.–1890. gadā to ar nosaukumu Der Sozialdemokrat izdeva Cīrihē. 1891. gadā SPD Berlīnē atjaunoja Vorwärts izdošanu. Apzinoties preses lielo nozīmi politiskajā propagandā, partija jau līdz Pirmajam pasaules karam bija izveidojusi lielāko kādai organizācijai piederošo avīžu tīklu pasaulē. Veimāras republikas periodā tā turpināja kontrolēt simtiem reģionālo laikrakstu un izdevniecību, kas palīdzēja izplatīt sociāldemokrātisko ideoloģiju visā valstī. Trešā reiha laikā sociāldemokrātisko presi aizliedza, daļa tās līdzstrādnieku turpināja darbu emigrācijā.

SPD preses izdevumi atsāka iznākt pēc Otrā pasaules kara Rietumvācijā. Kopš 20. gs. 60.–70. gadiem partija izvērsa plašu mediju politiku VFR. Partijas uzņēmumam “Deutsche Druck- und Verlagsgesellschaft” kopš 20. gs. 70. gadiem pieder plašs tīkls ar reģionāliem un pilsētu preses izdevumiem. Partijas uzskati iespaidojuši arī valsts sabiedrisko radio un televīziju, kā arī ārēji neatkarīgus, bet ietekmīgus vācu pārreģionālos preses izdevumus, piemēram, populāro politisko žurnālu Der Spiegel, laikrakstus Die Süddeutsche Zeitung, Die Tagsezeitung, Die Zeit. Mūsdienās partija aktīvi darbojas sociālajos medijos, izmantojot tos politiskajai komunikācijai un kampaņām. SPD ilgstoši veidojusi mediju vidi valstī, tās biedri gan centušies manipulācijas viedokļu veidošanā slēpt, par ko SPD bieži saņēmusi sabiedrības un politiskās opozīcijas kritiku.