Ekoloģiskā savienotība ir viens no fundamentālajiem jēdzieniem populāciju ekoloģijā un ainavu ekoloģijā. Tā atspoguļo, cik labi dabiskās sistēmas (biotopi) ir savstarpēji savienotas telpā un laikā. Ekoloģiskā savienotība ietver gan ainavas elementu (biotopu) fizisko izvietojumu, gan funkcionālos ceļus, ko sugas izmanto, lai izkliedētos, meklētu barību, migrētu vai nodrošinātu gēnu apmaiņu. Savienotība var būt strukturāla (fiziska nepārtrauktība, piemēram, meži, kas saskaras viens ar otru) vai funkcionāla (cik efektīvi sugas vai procesi var pārvietoties neatkarīgi no redzamās struktūras). Šim jēdzienam ir būtiska nozīme dabas aizsardzībā, ainavu ekoloģijā un ekosistēmu pārvaldībā, jo tas tieši ietekmē bioloģiskās daudzveidības noturību, sugu izdzīvošanu un ekosistēmu pakalpojumus.

Savienotību veido gan dabiskie faktori, gan cilvēku darbības sekas. Dabisko procesu rezultātā, piemēram, migrācijas koridori ļauj putniem vai zīdītājiem pārvietoties (migrēt) sezonāli un apputeksnētāji var pārnest ģenētisko materiālu starp ekosistēmam un ainavām. Cilvēku darbības, piemēram, ceļu izbūve, pilsētu izplešanās vai dambju būvniecība, fragmentē (sadala) biotopus un izjauc dabiskās saiknes. Savienotības trūkums noved pie dzīvotņu izolācijas, samazinātas ģenētiskās daudzveidības un samazinātas noturības (resilience) pret vides pārmaiņām.

Ainavu ekoloģijā un dabas aizsardzības plānošanā ekoloģiskā savienotība tiek pētīta kā kritiska ekosistēmu noturības un ilgtermiņa bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas komponente. Tās pētījumi integrē populāciju ekoloģiju, metapopulāciju dinamiku un bioģeogrāfiskos modeļus, izmantojot telpisko modelēšanu un tālizpēti. Savienotības aspekti ietekmē aizsargājamo teritoriju tīklu, biotopu atjaunošanas stratēģiju un klimata adaptācijas iniciatīvu izstrādi.

Ekoloģiskās savienojamības novērtējuma mērķis ir noteikt pakāpi, kādā ainavas struktūra veicina vai kavē organismu, enerģijas un ekoloģisko procesu pārvietošanos telpā. Divas galvenās savienojamības dimensijas ir:

• strukturālā savienotība – dzīvotņu plankumu un koridoru faktiskais telpiskais izvietojums, ko var izmērīt, izmantojot kartes, satelītu datus vai ģeogrāfiskās informācijas sistēmas (ĢIS);
• funkcionālā savienotība – kā organismi uztver un izmanto šīs struktūras atkarībā no sugas uzvedības, mobilitātes un ekoloģiskajām vajadzībām. Šeit ir vajadzīgas zināšanas par konkrēto sugu ekoloģiskajiem parametriem.

Piemēram, divi meža masīvi, ko atdala lauksaimniecības zeme, var būt strukturāli (fiziski) nesaistīti, bet, ja koki, krūmi vai nelieli meža puduri ļauj dzīvniekiem pārvietoties starp tiem, funkcionālā savienojamība joprojām var pastāvēt.

Šeit jāpiemin pārtraukto koridoru (stepping stones) savienotības gadījums, kas attiecas uz situācijām, kad organismi pārvietojas pa fragmentētu ainavu, izmantojot nelielu, atsevišķu dzīvotņu plankumu ķēdi, nevis paļaujoties uz fiziski nepārtrauktiem koridoriem. Šie plankumi var būt, piemēram, izolēti meža puduri, mitras ieplakas, akmeņaini atsegumi vai mazi dīķi, kas kalpo kā pagaidu patvēruma vietas vai resursu vietas, kas ļauj indivīdiem atpūsties, baroties vai vairoties, šķērsojot citādi nelabvēlīgus biotopus. Praktisks piemērs ir apputeksnētāju pārvietošanās lauksaimniecības ainavās. Pārtrauktie koridori uzlabo kopējo ekoloģisko savienotību pat tad, ja nav nepārtrauktu koridoru, kas demonstrē, kā relatīvi mazi ainavas elementi var spēlēt nozīmīgu lomu ekoloģisko plūsmu nodrošināšanā.

Ekoloģiskās savienotības mērīšana ietver vairākus metodoloģiskus un konceptuālus izaicinājumus, kas izriet no ainavas telpiskās struktūras, sugu uzvedības un ekoloģisko procesu sarežģītības. Tā kā savienojamība nav tikai viens izmērāms lielums, bet gan telpisku un funkcionālu attiecību kopums, savienotības novērtējumi balstās uz dažādiem raksturlielumiem, piemēram, uz biotopu telpisko konfigurāciju, pretestības virsmu (resistance surface), sugu mobilitāti (pārvietošanās attālumi un veidi) un citiem. Daļu no šiem raksturlielumiem var iegūt no detāliem ģeotelpiskajiem datiem, pārējos – no sugu novērojumiem vai marķētu dzīvnieku izsekošanas (tracking).

Pētnieki izmanto ekoloģisko savienotību, lai modelētu sugu izplatīšanos un migrāciju (mazāko izmaksu ceļa analīzes, grafu teorijas metodes), analizētu gēnu plūsmu (kā gēnu apmaiņa starp populācijām novērš tuvradniecību un palielina adaptācijas spējas), novērtētu ekosistēmu noturību (labi savienoti biotopi labāk pārdzīvo traucējumus – ugunsgrēkus, plūdus un citus) un prognozētu zemes izmantošanas izmaiņu ietekmi (kā mežu izciršana, intensīva lauksaimniecība vai pilsētu izplešanās maina sugu izdzīvošanas izredzes).