Krišjāņa Ķergalvja būvuzņēmums pavisam uzcēla vismaz 76 objektus (kopumā vairāki simti atsevišķu ēku) Rīgā, Jūrmalā, Valmierā un Valkā. Mūsdienās pieci no tiem ir valsts, 12 reģiona un trīs vietējas nozīmes arhitektūras pieminekļi. K. Ķergalvis bija viens no 20. gs. sākuma bagātākajiem latviešiem un viens no lielākajiem namīpašniekiem. Viņa sabiedriskā un politiskā darbība bija vērsta uz latviešu ekonomiskā, sociālā un kultūras stāvokļa uzlabošanu.

Dzimis trūcīgā zemnieku kalpu ģimenē (tēvs Kārlis, māte Lavīze, dzimusi Čegus) Jaunpils pagasta Vilīšos. Mācījies Jaunpils pagasta skolā. Ap 1870. gadu devies uz Rīgu, kur 1873. gadā kļuva par mūrnieku un akmeņkaļu amata mācekli un mācījās Rīgas amatniecības skolā (ap 1873.–1875. gadu).

1879. gadā K. Ķergalvis apprecējās ar Sofiju Barbaru Līdaku, kura bija dzimusi Rīgas strādnieku ģimenē. Viņu laulībā piedzima septiņi bērni, no kuriem četri nomira pirmajā dzīves gadā.

1891. gadā nokārtoja pārbaudījumus un ieguva meistara kvalifikāciju. 1893. gadā K. Ķergalvi uzņēma Rīgas Svētā Jāņa ģildes brālībā. 1902. gadā viņu ievēlēja par Rīgas Svētā Jāņa ģildes mūrnieku un akmeņkaļu amata vecāko. Šo amatu K. Ķergalvis Rīgā ieņēma līdz pat tā likvidēšanai 1936. gada sākumā.

Jau 1890. gadā K. Ķergalvis izveidoja savu būvuzņēmumu. 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā tas kļuva par vienu no lielākajiem Rīgā. 1896. gadā K. Ķergalvis kopā ar tā laika otru lielāko Rīgas latviešu būvuzņēmēju Pēteri Radziņu Kalnciema tuvumā izveidoja ķieģeļu ražotni. 1899. gadā K. Ķergalvis bija viens no instrumentu tērauda rūpnīcas “Salamandra” dibinātājiem. 1904. gadā K. Ķergalvis Rīgā, Ganību dambī dibināja kokapstrādes rūpnīcu (kokmateriālu zāģēšana un galdniecība), kurā no 1906. gada veica arī metālapstrādi (kalšana, metāla konstrukciju izgatavošana). Visi šie uzņēmumi Pirmā pasaules kara laikā 1915. gadā tika evakuēti uz Harkivu (mūsdienās Ukraina). Pēc kara beigām tie netika reevakuēti.

K. Ķergalvis aktīvi piedalījās Rīgas sabiedriskajā dzīvē. 1888. gadā viņš iestājās Rīgas Latviešu biedrībā, 1902. gadā viņu ievēlēja par runasvīru, 1909. gadā iekļāva biedrības priekšniecībā kā Nama komisijas vadītāju. K. Ķergalvis piedalījās vairāku Rīgas Latviešu biedrības nodaļu dibināšanā un darbībā, viņš iesaistījās V Vispārējo latviešu dziesmu svētku un citu pasākumu organizēšanā.

19. gs. 90. gadu vidū K. Ķergalvis iestājās Otrajā Rīgas riteņbraucēju biedrībā, kas bija viena no lielākajām un ietekmīgākajā Rīgas latviešu biedrībām. 1902. gadā viņu ievēlēja par šīs biedrības priekšnieka vietnieku. K. Ķergalvis darbojās arī Rīgas Latviešu amatnieku palīdzības biedrībā un Rīgas cunftīgo mūrnieku zeļļu palīdzības un bēru kasē, Rīgas namīpašnieku biedrībā, Rīgas pilsoņu literāri praktiskajā savienībā (Literärisch-praktische Bürgerverbindung), biedrībā “Zooloģiskais dārzs Rīgā”, Latviešu mākslas veicināšanas biedrībā, Rīgas jahtklubā.

1905. gadā K. Ķergalvi ievēlēja Rīgas domē, viņš šajās vēlēšanās saņēma lielāko balsu skaitu. K. Ķergalvi atkārtoti Rīgas domē ievēlēja 1908. un 1913. gadā. K. Ķergalvis darbojās vairākas Rīgas domes komisijās un piedalījās domes sēdēs līdz Pirmā pasaules kara sākumam 1914. gadā. 1906. gadā K. Ķergalvis piedalījās Krievijas Valsts domes vēlēšanās, kur viņu ievēlēja Rīgas elektoru vidū (pavisam 80 elektori). 1907. gadā K. Ķergalvis iestājās Latviešu reformu partijā, taču tā neguva panākumus Valsts domes vēlēšanās.

Pirmais lielais objekts, kuru būvēja K. Ķergalvja uzņēmums, bija Krievu-Baltijas vagonu fabrika Rīgā (1891–1913), uzceļot vairāk nekā 20 dažādas celtnes. Turpmākajos gados K. Ķergalvja uzņēmums būvēja vai pārbūvēja rūpnīcu “Von Heimann and Co” (vēlākā “Rīgas rakstāmspalvu fabrika”; 1894–1895), vagonbūves fabriku “Fēnikss” (1895–1899), Rīgas pilsētas Džeimsa Armitsteda bērnu slimnīcu (kopā ar P. Radziņu; 1895–1899), Ķemeru evaņģēliski luterisko baznīcu (1895–1897), Brāļu Kleinu mašīnbūves fabriku (1897), aresta namu Valkā (1898–1899), Rīgas pilsētas 2. teātri (1899–1902), Rīgas pilsētas slimnīcas Terapijas un Ķirurģijas nodaļas (1899–1900), instrumentu tērauda rūpnīcu “Salamandra” (1899–1900), Galveno tramvaju depo Rīgā (1900–1901), Valmieras skolotāju semināru (1901–1903), Slokas evaņģēliski luterisko baznīcu (1902–1903), Rīgas pasta un telegrāfa kantori (1901–1907), saldētavu “Union” Andrejsalā (1901–1902; 1904–1905), Rīgas pilsētas otro gāzes fabriku (1900–1902), Rīgas pilsoņu literāri praktiskās savienības namu (1902–1903), Aleksandra amatniecības skolu (1902–1903), Rīgas Biržas sabiedrības komercskolu (1902–1905), Rīgas Svētās Trīsvienības pareizticīgo katedrāli (1902–1907), Rīgas Centrālcietumu (1903–1905), Dubultu evaņģēliski luterisko baznīcu (1905–1909), Rīgas Termiņcietumu (1905–1912), aresta namu Dubultos (1907–1909), Vidzemes guberņas cietumu Rīgā (1907), Rīgas policijas pārvaldi (1908–1909), metālapstrādes rūpnīcu “Stella” (1909), Pētera I pieminekli Rīgā (1909–1910), Āgenskalna ūdenstorni (1909–1911), Dubultu ģimnāziju (1909–1911), Natālijas Draudziņas meiteņu ģimnāziju (1910), Sarkanā Krusta biedrības slimnīcu (1910–1912), Zasulauka dzelzceļa staciju (1912), Rīgas Hipotēku biedrības namu (1912–1913), Rīgas–Orlas dzelzceļa pārvaldi (1910–1913), elektrotehnisko fabriku “Union” (1915). K. Ķergalvja uzņēmums uzbūvēja arī vismaz 11 dzīvojamos namus un vairākus dzelzceļa infrastruktūras objektus, veica dzīvojamo ēku pārbūvi.

K. Ķergalvja būvuzņēmuma uzceltajiem objektiem ir liela saimnieciskā, sabiedriskā un kultūrvēsturiskā nozīme. Līdz mūsdienām ir saglabājušies vai daļēji saglabājušies 53 objekti. K. Ķergalvja celtajās ēkās mūsdienās atrodas Latvijas Republikas Ārlietu ministrija, Satiksmes ministrija, Latvijas Nacionālais teātris, Latvijas Mākslas akadēmija.

K. Ķergalvis aktīvi nodarbojās ar labdarību. Viņš izveidoja bērnudārzu un sākumskolu strādnieku bērniem Kalnciemā, ziedoja līdzekļus Aleksandra ģimnāzijai, Reiņa meiteņu skolai un Biķeru draudzes skolai, dažādām biedrībām un draudzēm, baznīcu būvniecībai, katru gadu piešķīra stipendijas četru vidusskolēnu un divu studentu mācībām. K. Ķergalvis bija Dubultu ģimnāzijas, Natālijas Draudziņas meiteņu ģimnāzijas un Voldemāra Maldoņa meiteņu ģimnāzijas aizgādnības (kuratorijas) loceklis. Viņš bija arī viens no pirmajiem latviešu mākslas kolekcionāriem un mecenātiem. K. Ķergalvis ierīkoja darbnīcu Vilhelmam Purvītim namā Nikolaja ielā 27/29, atbalstīja Jaņa Rozentāla un Pētera Kalves māksliniecisko darbību.

K. Ķergalvis bija viens no lielākajiem Rīgas latviešu namīpašniekiem 20. gs sākumā. 1913. gadā viņam piederēja 12 apbūvēti zemes gabali Rīgā. Lielākais no tiem bija kvartāls starp Nikolaja (mūsdienās Krišjāņa Valdemāra) un Zaļo ielu ar daudzstāvu īres namiem Nikolaja ielā 27/29 un 33, Dzirnavu ielā 39 un 41. Šo īpašumu viņš saglabāja līdz pat savai nāvei 1936. gadā.

Par profesionālo un sabiedrisko darbību K. Ķergalvim tika piešķirti vairāki Krievijas Impērijas apbalvojumi: sudraba krūšu medaļa par ieguldījumu tautas izglītībā (1895), zelta krūšu medaļa, kas piestiprināta pie Svētā Staņislava ordeņa lentes (1904), Sarkanā Krusta goda zīme (1906), mantojams goda pilsoņa tituls (1911) un Svētās Annas ordenis (III šķira; 1914). Novērtējot sabiedrisko ieguldījumu, K. Ķergalvis tika uzņemts par godabiedru Otrajā Rīgas riteņbraucēju biedrībā (1901), Latvijas Sporta biedrībā (1931), mūža biedru Krievu “Brālīgās palīdzības” labdarības biedrībā (1907).

K. Ķergalvi ir portretējis J. Rozentāls. Viņš uzgleznoja vismaz divus K. Ķergalvja portretus (1904, 1914) pēc Otrās Rīgas riteņbraucēju biedrības pasūtījuma. Pirmais no tiem sadega 1906. gadā ugunsgrēkā biedrības namā. Otrā portreta atrašanās vieta nav zināma, reprodukcija publicēta Ugas Skulmes monogrāfijā “Janis Rozentāls” (1954).