Triasa izmiršana notika uz triasa un juras perioda robežas. Tajā pilnībā izzuda konodonti (Conodonta), cieta daudzas dzīvnieku grupas, bet dinozauri (Dinosauria) izdzīvoja un strauji attīstījās juras periodā.

Triasa izmiršanas cēloņi bija saistīti ar straujām vides izmaiņām:

1. apjomīga vulkāniskā aktivitāte – to uzskata par nozīmīgāko cēloni;
2. straujas klimata pārmaiņas un globāla sasilšana;
3. okeānu ūdens paskābināšanās un skābekļa trūkums;
4. ozona slāņa bojājumi;
5. metāna izdalīšanās – to uzskata kā iespējamu papildu faktoru;
6. iespējams, šajā laikā notika Zemes sadursme ar asteroīdu. Atrasti pierādījumi par Manikvaganas krāteri Kanādā. Hipotēzi uzskata par mazticamu.

Triasa periodā klimats daudzviet uz Zemes bija sauss, bet ekosistēmas bija salīdzinoši stabilas. Uz sauszemes dominēja rāpuļi, okeānos bija daudzveidīgi gliemji (Mollusca), koraļļi (Anthozoa) un zivis (Pisces). Visi kontinenti šajā laikā bija apvienoti vienā Pangejas superkontinentā.

Triasa lielā izmiršana notika pirms aptuveni 201,4 miljoniem gadu. Izmiršanā īpaši smagi cieta jūras bezmugurkaulnieki, daudzi rāpuļi un sauszemes mugurkaulnieki. Izmiršana sākās ar plaša mēroga vulkānisko aktivitāti. 600 000 gadu laikā izvirda miljoniem kubikkilometru lavas. Vēlāk Pangeja sadalījās Āfrikas, Amerikas un Eiropas teritorijās. Notika būtiskas atmosfēras sastāva izmaiņas, jo izdalījās liels daudzums ogļskābās gāzes, sēra dioksīda un citu toksisku gāzu. Ogļskābā gāze radīja siltumnīcas efektu, un notika strauja globāla sasilšana. Tās ietekmē klimats kļuva nestabils, mijās bieži sausuma periodi ar spēcīgām lietusgāzēm. Paaugstināts ogļskābās gāzes līmenis atmosfērā paskābināja okeānu ūdeņus. Globāla sasilšana ievērojami pazemināja skābekļa līmeni okeānu ūdenī. Uzskata, ka globālas sasilšanas rezultātā lielā daudzumā izdalījās ledū ieslēgtais metāns, kas vēl vairāk pastiprināja siltumnīcas efektu. Daži zinātnieki uzskata, ka masīvās vulkāniskās darbības dēļ izdalījās daļiņas, kas aizsedza Saules gaismu, un temperatūra uz Zemes strauji pazeminājās.

Triasa izmiršana bija viens no nozīmīgākajiem pagrieziena punktiem Zemes dzīvības attīstības vēsturē. Tā nebija pati lielākā izmiršana, tomēr tās sekas būtiski izmainīja sauszemes un jūras ekosistēmu attīstības virzienu.

Triasa izmiršanas laikā daudzas sugas nespēja pielāgoties mainīgajiem vides apstākļiem, tāpēc tās gāja bojā. Izzuda aptuveni 76 % sugu. Okeānu ūdens paskābināšanās dēļ daudzi organismi nespēja izveidot kalcija karbonāta čaulas un gāja bojā. Daudzas sugas gāja bojā okeānu ūdens zemā skābekļa līmeņa dēļ. Pilnībā izmira konodonti, smagi cieta koraļļi, amonīti (Ammonoidea), pleckāji (Brachiopoda), sūneņi (Bryozoa). Mežu izzušana izraisīja augsnes eroziju. Augu, īpaši sēklaugu, iznīkšana veicināja zālēdāju izmiršanu, kas savukārt izraisīja plēsēju samazināšanos. Izmira arhozauromorfi (Archosauromorpha), liela daļa abinieku un sauszemes rāpuļu sugu. Sabruka daudzas barības ķēdes uz sauszemes un okeānos. Pēc izmiršanas okeānos dominēja vienkāršas dzīvības formas. Krokodilveidīgie (Crocodylomorpha), dinozauri, pterozauri (Pterosauria) un zīdītāji (Mammalia) tika skarti nedaudz; tie dominēja turpmākos 135 miljonus gadu.

Ekosistēmas ilgtermiņā kļuva vienkāršākas, ar īsākām barības ķēdēm un nelielu sugu skaitu. Izdzīvoja sugas ar augstu spēju pielāgoties un lielāku ekoloģisko plastiskumu. Pagāja miljoniem gadu, līdz bioloģiskā daudzveidība uz Zemes atjaunojās. Triasa izmiršanas dēļ neatgriezeniski izzuda daudzas sugas un atbrīvojās ekoloģiskās nišas. Juras periodā atjaunojās veģetācija un veidojās jaunas, daudzveidīgas ekosistēmas. Dinozauri spēja strauji izplatīties, attīstījās ievērojama sugu daudzveidība. Tie kļuva par dominējošo sauszemes mugurkaulnieku grupu juras periodā. Dinozauru dominance ilga vairāk nekā 130 miljonus gadu. Pēc triasa izmiršanas parādījās jauni organismi: jauna tipa koraļļi, amonīti, jaunas zivju un jūras rāpuļu sugas.

Triasa lielās izmiršanas pētījumi balstās uz paleontoloģijas, ģeoķīmijas, klimata modelēšanas un ekoloģiskajiem datiem. Pētījumos izmanto fosiliju, iežu un nogulumu slāņu analīzes, oglekļa izotopu (¹²C/¹³C) analīzes, simulē siltumnīcas efektu, modelē okeānu ūdens cirkulācijas un skābekļa satura samazināšanos. Pētījumi uzrāda sarežģītu un daudzpakāpju globālu krīzi triasa perioda beigās. Neskatoties uz veiktajiem pētījumiem un izmantotajām modernajām metodēm, joprojām pastāv diskusijas par precīzu izmiršanas ilgumu (desmitiem tūkstošu vai simtiem tūkstošu gadu), metāna lomu krīzē un iemesliem, kāpēc dažas organismu grupas izdzīvoja. Triasa izmiršanas pētījumi palīdz izprast lielās izmiršanas mehānismus un ļauj prognozēt ekosistēmu reakciju uz straujām vides izmaiņām. Joprojām ir neskaidra triasa krīzes ietekme uz sauszemes augiem.