Pasaulē ir sastopamas 20 sprogzirnekļu ģintis un 284 sugas. Latvijā sprogzirnekļu dzimtu pārstāv viena ģints un viena suga.

Latvijā sprogzirnekļu dzimtā sastopama tikai viena ģints Hyptiotes un viena suga H. paradoxus (C. L. Koch, 1834). Eiropā no šīs dzimtas sastopamas četras ģintis ar deviņām sugām. Augstāko zirnekļu infrakārta ir sadalīta grupās. Šajā gadījumā Uloboridae dzimta pieder mākslīgi veidotai Orbiculariae grupai (kladam), kurā esošie zirnekļi veido vai senāk veidojuši riteņtīklus. Lielākā daļa grupas ir sprogzirnekļi, kuri tiek pieskaitīti pie tīklus veidojošiem zirnekļiem. Šiem zirnekļiem vidējās priekšējās tīmekļa kārpas ir saplūdušas kopā, veidojot specifisku tīmekli ražojošo kārpu (cribellum). No šīs vietas pa mazām atverēm nāk laukā tīmeklis, ko veido vairāki sīki pavedieni. Pavedienu izvilkšanā un formēšanā tīklā palīdz uz IV ejkājas priekšpēdas (metatarsus) izvietoto matiņu rinda (calamistrum).

Sprogzirnekļu dzimtu pārstāv maza līdz vidēji liela izmēra (3–10 mm) zirnekļi ar savdabīgu ķermeņa formu. Tēviņi parasti ir slaidāki par mātītēm. Galvkrūtis apaļas vai iegarenas, vēders savukārt ar kupri vai pat diviem, apaļas vai iegarenas formas. Pirmais un ceturtais ejkāju pāris ir garāks par pārējām kājām.

Tīklā vai signālpavediena galā sprogzirnekļi novieto ķermeni tā, ka priekšējie divi ejkāju pāri vērsti uz priekšu un divi – uz aizmuguri. Dažas sugas krāsojuma un formas dēļ saplūst ar apkārtējo vidi, tādējādi slēpjoties no potenciālajiem uzbrucējiem. Tie veido tīklus, kas līdzinās riteņzirnekļu (Araneidae) tīklam vai ir tikai daļa no riteņzirnekļu tīkla. Piemēram, Hyptiotes ģints zirnekļi veido tikai trīs daļas no riteņtīkla (no pilnā tīkla ir tikai trīs radiālie pavedieni, kas savienoti ar spirālisko tīklu), tajā ieauž arī lipīgos pavedienus. Sprogzirnekļi tīklu nospriego, signālpavedienu turot pie sevis un ar otru pavedienu pieturoties pie substrāta. Ja tīklā ielido kukainis, zirneklis tīklu atbrīvo, lai kukainis labāk pieķertos, un pēc tam to ietin pavedienā. Daļai šīs dzimtas sugu tīkls nesatur lipīgos pavedienus, līdz ar to kukainis ir jāķer uzreiz pēc iekrišanas tīklā un jāietin pavedienā.

Sprogzirnekļiem nav indes dziedzeru, kas kodiena laikā upurī ievada indi. Tāpēc, ķerot barību, šie zirnekļi medījumu ātri ietin tīklā, upurī pat neiekožoties. Pēc tam ietītais upuris tiek pārvietots tuvāk mutei un tad tiek apslacīts ar gremošanas sulām, tādējādi upura sagremošana sākas ārējā vidē. Vēlāk zirneklis ēd izšķīdušās kukaiņa daļas. Nav līdz galam noskaidrots, kā zirneklis izvairās no gremošanas sulas saskares ar savu ķermeni. Zinātnieki līdz šim ir novērojuši zirnekļus, kuriem kāju gali ir izšķīduši tieši gremošanas sulu ietekmes dēļ.

Pētot šīs dzimtas zirnekļu tīklus, tika atklātas vairākas kopīgas pazīmes: 1) tīkliem trūkst centrālās daļas cauruma (tīkla centra caurums, hub hole); 2) dubults stiprinājums centrālajai spirālei pie radiālajiem pavedieniem; 3) zobveidīgi pavedieni tīkla centrālajā daļā (stabilimentum), kas savelk radiālos pavedienus tuvāk citu citam; 4) relatīvi liels radiālo pavedienu skaits salīdzinājumā ar spirālisko tīklu pavedieniem. Pēdējā pazīme gan, pēc pētnieku domām, ir apšaubāma, jo pētījumā netika apskatīti pilnīgi visi sprogzirnekļu tīkli. Par zobveidīgajiem pavedienu apkopojumiem tīkla centrālajā daļā tiek minēts, ka tie atstaro gaismu un tādējādi piesaista potenciālo upuru uzmanību. Kukaiņi, tieši divspārņi, ir galvenā sprogzirnekļu barība.

Sprogzirnekļu dzimtas izcelšanās pēc to atrastajām fosilijām sākusies krīta periodā pirms 115–120 miljoniem gadu, un grupas Orbiculariae izcelšanās tiek datēta no juras perioda.

Dzimtā sastopami sociālie zirnekļi. Vairāki īpatņi kopā veido lielu tīklu un uztur koloniju. Atsevišķas kolonijas veido nepieauguši zirnekļi, mātītes un tēviņi.

Sprogzirnekļi sastopami ļoti dažādos biotopos, to skaitā ar cilvēka veidotu vidi saistītās vietās. Tā kā zirnekļi veido tīklus, tie atrodami gan zālaugu stāvā, gan arī krūmu un koku stāvā, kur tie ir nozīmīgi kukaiņu skaita regulētāji.