Zaļais vītolgrauzis ir kukainis no vaboļu Coleoptera kārtas, kas ir sastopams Eirāzijas lielākajā daļā jaukto un lapu koku mežu joslā. Pieaugušās vaboles (imago) ir 13–34 mm garas, spīdīgi zaļas un ar gariem taustekļiem. Līdzīgi kā citiem kukaiņiem, zaļajam vītolgrauzim ir trīs kāju pāri un cieti priekšspārni, kurus dēvē par segspārniem. Kāpuri attīstās dažādu vītolu (Salix) sugu koksnē.

Zaļais vītolgrauzis pieder pie hiperdaudzveidīgas koksngraužu Cerambycidae dzimtas Cerambycinae apakšdzimtas. Agrākie uzticamie dati par šīs dzimtas un apakšdzimtas izcelsmi ir no agrīnā krīta perioda Ķīnas dzintara, kas liek secināt, ka apakšdzimta ir radusies pirms aptuveni 122 miljoniem gadu. Ģints Aromia vītolgraužu fosilijas pagaidām nav konstatētas. Zaļajam vītolgrauzim ir zināmas septiņas pasugas, no kurām Latvijā ir sastopama nominālā pasuga.

Zaļais vītolgrauzis ir 13–34 mm gara, izstiepta un slaida vabole, virspusē spīdīgi zaļa, nereti ar zilu, sarkanīgu vai vara krāsas spīdumu. Kājas un taustekļi parasti tumšzili, retāk zaļi. Augšžokļi īsi, spēcīgi, galos asi. Acis uz galvas izvietotas vertikāli. Taustekļi gari, tēviņam pārsniedz ķermeņa garumu, mātītei – aptuveni ķermeņa garumā. Priekškrūšu vairogs katrā sānā pa vidu ar izteiktu dzelksni. Segspārni neregulārā, biezā skulptūrā (tekstūrā), bez punktu rindiņām, sašaurinās virzienā uz virsotni. Kājas garas, tēviņiem aizmugurējie stilbi sānos nedaudz saplacināti un vāji izliekti. Kāpurs iedzeltens ar mazu, tumšāku galvu, garāks un resnāks par imago. Kūniņa balta. Zaļais vītolgrauzis ir viens no Latvijas faunas skaistākajiem un košākajiem kukaiņiem. Imago krūšu dziedzeros sintezē ķīmisku sekrētu ar raksturīgu, patīkamu muskusa smaržu, kas sastāv no četriem monoterpēniem, starp kuriem ir arī rožu oksīds – viena no svarīgākajām smaržvielām parfimērijā. Zaļā vītolgrauža latīņu (zinātniskais), angļu, vācu, franču un krievu nosaukums cēlies no šīs smaržas.

Latvijā zaļais vītolgrauzis ir sastopams dažādos biotopos, gan dabiskajos, gan apstādījumos, labprāt izvēlas upju ielejas un mežmalas. Imago Latvijā ir sastopami no jūnija beigām līdz septembrim, aktīvi gaišajā dienas laikā, sastopami uz vītolu koksnes vai ziediem (un tos apputeksnē). Pārtiek no nektāra un rūgstošās koku vai augļkoku augļu sulas. Kāpuri attīstās dažādu vītolu sugu koksnē, visbiežāk blīgznās Salix caprea, veidojot ejas starp koksnes dzīvo un atmirušo daļu. Vienu un to pašu koku vītolgrauži apdzīvo daudzus gadus. Kāpuru attīstība atšķirīgās klimatiskās zonās ilgst 3–4 gadus.

Zaļais vītolgrauzis ir sastopams no Pireneju pussalas austrumu daļas līdz Mongolijai un Rietumsibīrijai un no Skandināvijas pussalas un Somijas līdz Vidusjūras reģionam. Suga ir konstatēta visās Latvijas kaimiņvalstīs. Latvijā zaļais vītolgrauzis ir sastopams samērā bieži visā valsts teritorijā, izņemot lielus skujkoku mežu un lauksaimniecības zemju masīvus.

Latvijas populācijas lielums nav vērtēts, bet, visticamāk, Latvijas reģionālā populācija ir liela un ar stabilām tendencēm. Draudi ietver veco koku daudzuma samazināšanos, koku izciršanu pirms brieduma vecuma sasniegšanas, nokaltušo un kalstošo koku izciršanu un ķīmisko augu aizsardzības līdzekļu pielietošanu lauksaimniecībā. 

Zaļais vītolgrauzis Latvijā nav aizsargājams. Eiropas mērogā sugai ir noteikta Starptautiskās Dabas un dabas resursu aizsardzības savienības (The International Union for Conservation of Nature, IUCN) kategorija LC (Least Concern jeb neapdraudēta), un šī populācija tiek vērtēta kā stabila. Arī Latvijas mērogā suga kvalificējas kategorijai LC. Tomēr sugas dzīvotne – kalstošie vītoli upju ielejās, apstādījumos un mežmalās – ir saudzējama.