Andrejs Vanags kā karaspēka daļas komandieris 10 gadus vadīja Latvijas armijas Sapieru bataljona (no 1927. gada pulks) izveidošanu un darbību, 1931.–1932. gadā bija armijas inženieris.

Dzimis zemnieka Pētera un Ievas (dzimusi Dadze) ģimenē. Kristīts Alsungas Romas katoļu draudzē, vēlāk pārgājis luterticībā, pēc tam – pareizticībā. Kā dzimšanas datums dokumentos nepareizas pārrēķināšanas dēļ no vecā stila figurē 24.08. Beidzis pagasta skolu, viengadīgo tirdzniecības skolu Kuldīgā. 09.1908.–08.1911. mācījās un ar I šķiru beidza Viļņas karaskolu (Виленское военное училище), 01.12.1927.–01.08.1928. Latvijas armijas Kara akadēmisko kursu astoņu mēnešu kursus.

Precējies ar ģenerālmajora Vladivostokas cietokšņa sapieru brigādes komandiera Antonīna fon Agtes (Антонин Аполлонович фон Агте) meitu Kseniju (Ксения; pēc Otrā pasaules kara dzīvoja Latvijā); bērni – Antonīns, Natālija.

03.1907. kā savvaļnieks iestājās obligātajā karadienestā Krievijas armijā, 117. Jaroslavas kājnieku pulkā Sloņimā (tagad Baltkrievijā). 1908. gadā paaugstināts par jaunāko unteroficieri. Mācību laikā karaskolā 04.1911. paaugstināts par jaunāko portupejjunkuru (junkuru rotas jaunāko unteroficieri). Pēc karaskolas beigšanas no 19.08.1911. virsnieks (podporučiks) 2. Turkestānas sapieru bataljonā Mervas pilsētā, Aizkaspijas apgabalā (tagad Turkmenistānā), no 03.10.1911. Telegrāfa rotas jaunākais virsnieks un telegrāfa mācību klases instruktors. 04.1912. pārvietots uz 7. Sibīrijas sapieru bataljonu Spaskā, Piejūras apgabalā, 3. sapieru rotas jaunākais virsnieks, no 10.1912. arī sapieru mācību klases instruktors. 06.1913. pēc paša vēlēšanās (vēlme pievienoties Vladivostokā dzīvojošajai dzīvesbiedres vecāku ģimenei) pārvietots uz Vladivostokas cietokšņa mīnu bataljonu, bija cietokšņa kara pasta baložu stacijas priekšnieka vietas izpildītājs, no 12.1913. Telegrāfa rotas jaunākā virsnieka, no 02.1914. rotas adjutanta vietas izpildītājs, ar piekomandējumu cietokšņa sapieru brigādei. 30.06.1914. oficiāli pārvietots uz cietokšņa Telegrāfa rotu, rotas adjutants. Pēc Pirmā pasaules kara sākuma pēc paša vēlēšanās no 08.09.1914. Vladivostokas cietokšņa sapieru brigādes pārvaldes vecākais adjutants. Poručiks (14.10.1914.), no 27.12.1914. – arī sapieru komandas štābvirsnieks, vienlaikus paliekot vecākā adjutanta amatā. 24.07.1915. pārvietots uz jaunizveidoto 8. Sibīrijas sapieru bataljonu, 3. sapieru rotas komandieris. 20.08.1915. bataljona sastāvā nosūtīts uz Ziemeļu fronti Latvijas teritorijā (Rīgas sektorā), 14.09. ieradās un iedalīts 7. Sibīrijas strēlnieku korpusā, ar rotu komandēts korpusa inženiera rīcībā. 07.1916. piedalījās kaujās ar Vācijas armiju pie Ķekavas. 03.–21.09.1916. slimības dēļ atradās ārstēšanai aizmugurē, pēc tam atgriezās uz Galīcijas fronti pārvietotajā bataljonā frontē pret Austroungārijas armiju. No 10.1916. bataljona saimniecības priekšnieks. Štābkapteinis (07.1917.). No 10.1917. bija 8. Sibīrijas inženieru pulka (pārformēts no 7. Sibīrijas sapieru bataljona) saimniecības priekšnieks Podolijas guberņā, Gorodokas pilsētā. 11.01.1918. slimības dēļ piešķirts atvaļinājums, no 29.01. dzīvoja Poltavā pie savas ģimenes. Nolūkā izvairīties no dienesta Sarkanajā armijā, ārstējās slimnīcā Poltavā, 16.03.1918. Poltavu ieņēma Vācijas karaspēks, 18.03. izrakstījās no slimnīcas, dzīvoja bez nodarbošanās. No 20.07.1918. hetmaņa Ukrainas valsts Pārtikas ministrijas ierēdnis (Transporta nodaļas priekšnieks) Poltavas guberņas Ziņkivas apriņķī. Palika amatā arī Ukrainas Tautas Republikas, pēc tam – Padomju Ukrainas varas laikā. 05.1919. mobilizēts Sarkanajā armijā, instruktors komandieru kursos Poltavā. 18.07. slimības dēļ atvaļināts, dzīvoja Poltavā, bet 08.1919. mobilizēts ienākušajos Antona Deņikina (Антон Иванович Деникин) Krievijas Dienvidu bruņotajos spēkos, 5. kavalērijas korpusa sakaru daļas jaunākais virsnieks, no 10.1919. – kabeļu nodaļas priekšnieks. Saslima ar tīfu, pēc izveseļošanās 12.1919. konstatēja, ka 5. kavalērijas korpuss izformēts, 01.1920. iedalīts 4. pozīciju izbūves daļā par darbvedi. 04.1920. pēc paša lūguma atbrīvots no dienesta kā Latvijas pilsonis, 17.04. ar ģimeni no Sevastopoles izbrauca uz Latviju cauri Bulgārijai (Varna, Sofija), Dienvidslāvijai (Belgrada), Austrijai (Vīne), Polijai (Varšava), 07.06.1920. atgriezās Latvijā, Rīgā.

12.06.1920. brīvprātīgi iestājās Latvijas armijā (kapteinis), iedalīts Tehniskā karaspēka rezervē, 14.06. piekomandēts Kara satiksmes pārvaldei. No 16.09.1920. Armijas Tehniskās pārvaldes Galvenās noliktavas priekšnieka vietas izpildītājs, 22.09. pārcelts uz Virsnieku kursiem, no 04.11.1920. Inženieru nodaļas priekšnieks. 16.03.1921. iecelts par jaunizveidotā Sapieru bataljona komandiera vietas izpildītāju Bolderājā (02.08.1920. apstiprināts amatā). Pulkvedis-leitnants (21.03.1921.; par nopelniem Latvijas neatkarības labā). 01.02.1922. Sapieru bataljons iekļauts Tehniskajā divīzijā. Pulkvedis (22.06.1925.). 15.04.1927. bataljons pārformēts par Sapieru pulku. Vairākkārt īslaicīgi Tehniskās divīzijas komandiera vietas izpildītājs. 20.09.–06.10.1923. un 28.07.–28.08. dienesta komandējumā Polijā, 24.–29.05.1929. – Igaunijā, Tallinā. 06.–12.1930. Kara virstiesas loceklis. 25.06.1931. pārvietots uz Armijas štābu un iecelts par armijas inženiera vietas izpildītājs. Miris Kurta Haha (Kurt Theodor Johann Hach) privātklīnikā Mežaparkā no sirds slimības. Izvadīts no Pareizticīgo katedrāles ar militāru godu.

Par dienesta un kaujas nopelniem Krievijas armijā A. Vanags apbalvots ar Svētā Staņislava ordeni (II šķira, ar šķēpiem; III šķira), Svētās Annas ordeni (II šķira; III šķira, abi ar šķēpiem; IV šķira, ar uzrakstu “Par drošsirdību”); par nopelniem Latvijas armijā – ar Triju Zvaigžņu ordeni (III šķira; IV šķira), skautu pateicības zīmi “Svastika”, Zviedrijas Šķēpa ordeni (III šķira), Lietuvas neatkarības 10 gadu jubilejas piemiņas medaļu.