Parablastoideji ir izmirušu un primitīvu adatādaiņu neliela klase. Tie bija mazi, ar kalcija karbonāta ārējo skeletu un barojās, filtrējot ūdeni. 

Parablastoideji ir izmirusi adatādaiņu klase, kas ir radniecīga ar jūras lilijām (Crinoidea). Parablastoideju fosilijas atrod salīdzinoši reti, tādēļ tie ir mazāk izpētīti nekā citas adatādaiņu klases. Uzskata, ka parablastoideji ir cēlušies kembrija un ordovika perioda pārejas posmā pēc kembrija sprādziena. Iespējams, parablastoideju priekšteči bija vienkārši un kustīgi divpusēji simetriski dzīvnieki. Šie priekšteči, iespējams, pielāgojās sēdošam dzīvesveidam, barojās ar filtrēšanas palīdzību un radiālo simetriju attīstīja sekundāri. Uzskata, ka piecstarainā simetrija un brahiolas attīstījās, lai sēdošie dzīvnieki efektīvāk varētu iegūt barību. Parablastoidejus uzskata par primitīvākajiem blastozojiem, jo tiem ir vienkāršāka skeleta uzbūve nekā vēlākajiem blastozojiem. 

Parablastoideji bija divpusēji simetriski dzīvnieki. Tie piederēja pie otrmutnieku apakšnodalījuma, un tiem dīgļa attīstības laikā primārā mute (blastopora) pārveidojas par anālo atveri, bet mute veidojas vēlāk zarnu trakta pretējā galā. Parablastoidejiem bija labi attīstīta piecstarainā simetrija, un tie daļēji līdzinājās jūras zvaigznēm (Asteroidea) un jūras lodītēm (Cystoidea). No šiem dzīvniekiem parablastoideji atšķīrās ar tēkas (ķermeņa apvalka) kalcija karbonāta plātnīšu skaitu un ambulakrālās sistēmas uzbūvi. Parablastoideju ķermenis parasti bija lodveida, konusveida vai kausveida un 1–6 cm diametrā. Ķermenis virzienā uz augšu paplašinājās. Tēka sastāvēja no cietām kalcija karbonāta plātnītēm. Plātnītes nodrošināja aizsardzību un balstīja ķermeņa mīkstos audus. Bazālās plātnītes atradās ķermeņa apakšējā daļā un veidoja plakanu, nedaudz ieliektu pamatni. Pie pamatnes centra piestiprinājās kāts. Ar kātu dzīvnieki piestiprinājās pie substrāta. Ja kāta nebija, bazālās plātnītes balstījās tieši uz substrāta. Ambulakrālo sistēmu veidoja centrālais gredzenveida kanāls ap muti, no kā atgāja pieci ambulakrālie kanāli. Pa šiem kanāliem pārvietojās barības vielas, tajos notika gāzu apmaiņa. Ķermeņa orālajā pusē atradās piecas lielas plātnītes un zem tām pieci ambulakrālie kanāli. Šajos kanālos bija barības (ambulakrālās) rievas. Barības rievas atradās uz radiālo plātnīšu virsmas, un tās nosedza mazākas plātnītes. Starp radiālajām plātnītēm atradās interradiālās plātnītes. Mute atradās ķermeņa orālās puses centrā un bija vērsta uz augšu. No mutes atgāja īss barības vads un aiz tā zarnas, kas beidzās ar anālo atveri. Mutes atveri sedza piecstaraina plātnīte, kas bija saistīta ar piecām barības rievām. Pa rievām barību pārvietoja uz mutes atveri. Kā vainags ap muti un barības rievu augšdaļu divās rindās bija izvietotas brahiolas. Brahiolas bija posmaini, taisni, izliekti vai sazaroti, nelieli izaugumi, kuru vidusdaļā atradās kanāli. Ar brahiolām parablastoideji uztvēra planktonu un barības daļiņas. Parablastoideju celoms bija sadalīts radiālajās zonās, un to pildīja šķidrums. Parablastoideju asinsrites sistēma bija vaļēja. Tās atzari atradās blakus ambulakrālajai sistēmai un sastāvēja no kanāliem, kas bija pildīti ar šķidrumu. Speciālas izvadsistēmas parablastoidejiem nebija. Ar šķidrumu pa brahiolām un ambulakrālajiem kanāliem vielmaiņas galaproduktus pārvietoja uz ķermeņa virsmu. Anālā atvere atradās vienā no orālās puses interradiālajām joslām un izvadīja nesagremoto barību. Uzskata, ka parablastoideji gāzu apmaiņai izmantoja arī īpašas poras – kataspiru sistēmu, kas atradās kalcija karbonāta, īpaši interradiālajās, plātnītēs. No katras poras atgāja kanāls uz mīkstajiem audiem. Gāzu apmaiņā piedalījās arī brahiolas. Parablastoidejiem ap muti atradās centrālais nervu gredzens, no kura atgāja pieci atzari uz ambulakrālajām zonām. 

Parablastoideji Parablastoidea (Hudson, 1907) ir mūsdienās izmirušu dzīvnieku klase. To klasifikācija ir mainīga un dažādiem autoriem var būt atšķirīga. 

Parablastoideji bija sastopami aptuveni no ordovika līdz devona perioda sākumam pirms 500–359 miljoniem gadu, bet vairums fosiliju ir atrastas ordovikā. Parablastoideju kalcija karbonāta fosilijas atrastas Eiropā un Amerikā, retāk Baltijas reģionā un Krievijā. Parablastoideji bija jūras organismi ar bentisku, sēdošu dzīvesveidu, kas apdzīvoja seklu un siltu jūru nogulumus (smiltis, smilšmālu) kopā ar citiem adatādaiņiem. 

Parablastoideji bija filtrētāji un barojās ar organiskajām daļiņām un planktonu. Tie ietekmēja okeānu barības ķēdes, pārnesot enerģiju no planktona uz augstākiem organismiem. Parablastoideju pētījumi palīdz izprast blastozoju un citu adatādaiņu attīstību, proti, kā attīstījās to piecstarainā simetrija un sēdošais dzīvesveids. Parablastoideju fosilijas ir nozīmīgas stratigrāfijā.