Brūnkaklis ir vidēji liela pīle. Ligzdošanas areāls sniedzas no Pireneju pussalas un Britu salām pāri Eirāzijai līdz Mongolijai un Ķīnas ziemeļaustrumu daļai. Ziemo Rietumeiropā, Vidusjūras reģionā, Austrumāfrikā un no Indijas līdz Japānai. Gājputns, tomēr Latvijā sastopams visu gadu. Latvijā ligzdo 380–500 pāru. Labprāt izvēlas samērā lielas un seklas, barības vielām bagātas ūdenstilpes ar bagātīgu veģetāciju un arī atklāta ūdens vietas. Pārtiek no augiem un nelieliem dzīvniekiem.

Karls Linnejs (Carl Linnaeus) 1758. gadā sugai deva zinātnisko nosaukumu Anas ferina, taču mūsdienās brūnkakļa zinātniskais nosaukums ir Aythya ferina. Ģints nosaukums atvasināts no grieķu valodas vārda αἴθυιᾰ, aithuia, ar ko apzīmēts neidentificēts jūras putns. Savukārt sugas apzīmējums atvasināts no latīņu valodas vārda ferinus ‘savvaļas’.

Sugai netiek izdalītas pasugas.

Ķermeņa garums 42–49 cm, svars – 467–1240 g. Vidēji liela pīle ar garu knābi. Visos tērpos ir neizteiktas pelēcīgas joslas uz spārniem. Tēviņam riesta tērpā spilgti kastaņbrūna galva, sarkanas acis, spīdīgi melnas krūtis, sāni un mugura pelnu pelēki, pakaļgals melns. Mātīte pelēkbrūna. Sāni un mugura pelēcīgākā nokrāsā, krūtis, galvas virsa un kakls tumšāki.

Riestojot tēviņam raksturīgs sēcošs sauciens, kas apraujas ar īsu, nazālu skaņu “aaaūūu-č”, bieži dzirdami arī īsi, asi svilpieni “ki ki ki ki”. Mātītes sauciens ir skaļš, atkārtots, ņurdošs “brī-a”.

Gājputns, tomēr Latvijā sastopams visu gadu.

Dod priekšroku samērā lielām (lielākām par 20 ha) un seklām (parasti seklākām par 3 m), barības vielām bagātām ūdenstilpēm ar bagātīgu veģetāciju un atklāta ūdens vietām. Ceļošanas laikā sastopams arī jūras piekrastē.

Pārtiek no graudzāļu, grīšļu un ūdensaugu zaļajām daļām, sēklām un saknēm, arī maziem bezmugurkaulniekiem (ūdenskukaiņiem, to kāpuriem, gliemjiem, vēžveidīgajiem un tārpiem), abiniekiem un mazām zivīm.

Ligzdo galvenokārt slīkšņās, parasti ūdens tuvumā. Ligzda parasti ir kaudze no tuvumā pieejamiem augiem, izklāta ar spalvām. Labprāt ligzdo kaiju, it īpaši lielā ķīra (Chroicocephalus ridibundus), kolonijās.

Olas ir blāvi zaļganas vai zaļganpelēkas, reizēm ar dzeltenbrūnu nokrāsu. To izmērs vidēji ir 60,7x44,2 mm. Latvijā dējumos 6–9, retāk 2–13 olas, taču citur reģistrēti dējumi līdz 18 olām. Tomēr jāņem vērā, ka sugai raksturīgs iekšsugas ligzdošanas parazītisms, tāpēc lielie dējumi (un arī normāla lieluma dējumi) var būt vairāku mātīšu olas. Gadā viens perējums. Mātīte perē viena pati. Perēšanas ilgums ir 24–26 dienas.

Mazuļi ir ligzdbēgļi, tos vadā tikai mātīte. Lidspēju mazuļi iegūst 7–8 nedēļu vecumā.

Ligzdošanas areāls sniedzas no Pireneju pussalas un Britu salām pāri Eirāzijai līdz Mongolijai un Ķīnas ziemeļaustrumu daļai. Ziemo Rietumeiropā, Vidusjūras reģionā, Austrumāfrikā un no Indijas līdz Japānai. Pasaules populācija sarūk.

Kopš 20. gs. 80. gadiem ligzdošanas izplatība Eiropā nav būtiski mainījusies, taču pēdējās desmitgadēs gan ligzdojošās, gan ziemojošās populācijas lielums Eiropā samazinās.

Latvijā 20. gs. sākumā brūnkaklis bija samērā bieži sastopams ligzdotājs un caurceļotājs. 70. gados vērtēts, ka Latvijā ligzdojošā brūnkakļu populācija ir ap 1500 pāru, taču 80. gadu sākumā norādīts, ka vērtējums varētu būt par mazu, un norādīts uz kopējās populācijas pieaugumu. Arī 90. gadu sākumā skaits turpinājis pieaugt, vērtēts, ka ligzdojošā populācija ir 2500–3000 pāru liela. Turpmākajās desmitgadēs sekoja skaita kritums, un 21. gs. sākumā ligzdojošās populācijas vērtējums bija 1500–2000 pāru. Populācija ir turpinājusi samazināties, un 2024. gadā vērtēts, ka tā bija 380–500 pāru.

Brūnkaklis ir sastopams visā Latvijā, taču izplatība ir nevienmērīga – galvenās dzīvotnes ir lielie piejūras ezeri un Lubāna apkārtne. Starp 1980.–1984. un 2000.–2004. gadu izplatība samazinājās, un sarukums turpinājās arī starp 2000.–2004. un 2013.–2017. gadu. Starp 2013.–2017. un 2020.–2024. gadu izplatība šķietami saglabājusies stabila, taču jāņem vērā ievērojami labāka Latvijas apsekotība pēdējā periodā.

Lielā skaitā brūnkakļi var būt novērojami caurceļošanas laikā, it īpaši ziemas beigās un pavasarī, piemēram, 2020. gada 8. februārī 1100 brūnkakļi (tikai tēviņi) novēroti Babītes ezera centrālajā–austrumu daļā (Aleksejs Kuročkins, Edgars Smislovs, Vladimirs Smislovs), bet 2024. gada 19. februārī 2000 putni novēroti Liepājas ezerā iepretī Dorupei (E. Smislovs).

20. gs. 90. gadu sākumā vērtēts, ka Latvijā ziemo 0–30 brūnkakļu. Ziemojošās populācijas ilgtermiņa un īstermiņa tendences ir neskaidras. 2019.–2024. gadā ziemojošā populācija vērtēta kā 0–27 indivīdus liela, taču 2025. gada 31. decembrī E. Smislovs Liepājas ezera ziemeļu daļā uzskaitīja 200 brūnkakļus.

Gan pasaulē, gan Eiropā (arī Latvijā) suga atzīta par apdraudētu.

Latvijā sugu apdraud mieturaļģu (Chara sp.) un glīveņu (Potamogeton sp.) izzušana, samazināta bentosa biomasa un ligzdošanas vietu aizaugšana, ko izraisa veģetācijas sukcesija eitrofos ezeros un ezeru piekrastes zālāju neapsaimniekošana. Nozīmīgi draudi ir arī lielo ķīru koloniju izzušana un palielināta Amerikas ūdeles (Neogale vison) un jenotsuņa (Nyctereutes procyonoides) plēsonība. Pētījumos Engures ezerā konstatēts, ka brūnkaklis ir viena no sugām, kam svina skrošu sastopamība kuņģos pārsniedz 5 %, ko uzskata par populācijas iespējamas saindēšanās kritēriju. Eiropā kopumā kā draudi minēta arī medību ietekme, rekreācijas slodze uz ūdeņiem un pilsētu attīstības radītais traucējums. Arī ziemošanas vietās to apdraud ūdeņu eitrofikācija, ko daļēji izraisa barības vielu notece no lauksaimniecības zemēm. Suga ir jutīga pret putnu gripu, tāpēc to var apdraudēt slimības uzliesmojumi nākotnē. Kopējais populācijas sarukums Eiropā var būt daļēji skaidrojams arī ar to, ka īpaši sarūk mātīšu īpatsvars populācijā.

Latvijā brūnkaklis savulaik tika medīts. 20. gs. 70. gados speciālisti prognozēja, ka, ņemot vērā populācijas pieaugumu, brūnkaklis uzskatāms par vienu no perspektīvākajām sugām nākotnes medību saimniecībā. Taču Eiropā kopumā un arī Latvijā sākās brūnkakļu populācijas lejupslīde, tāpēc kopš 2019. gada brūnkaklis Latvijā izslēgts no medījamo sugu saraksta. Tomēr daudzviet suga joprojām tiek medīta.

Viens no brūnkakļa nosaukumiem latviešu valodā ir raudava. Lai gan literatūrā atrodams, ka šis nosaukums attiecināts arī uz citām pīļu sugām, visbiežāk tas lietots attiecībā uz brūnkakli. Tas varētu būt skaidrojams ar tēviņa sarkanajām acīm. Šis vārds atrodams arī latviešu tautasdziesmās, piemēram:

Uz ezera dūmi kūp,-

Kas tos dūmus kūpināja?

Raudaviņa pirti kūra

Gaigaliņa dēliņam.

Brūnkaklis ir iekļauts Bernes konvencijas III pielikumā un Bonnas konvencijas II pielikumā.