Mūsdienās susuru dzimtā ietilpst 9 ģintis ar 30 sugām. Tā ir viena no vecākajām pastāvošajām grauzēju dzimtām, kuras attīstība, cik ļauj spriest paleontoloģiskie dati, galvenokārt notikusi mūsdienu Eiropai atbilstošā teritorijā.

Senākās fosilijas datētas ar agrīno eocēnu. Vispilnīgāk saglabājusies vissenākās, izmirušās susuru sugas Eogliravus wildi fosilija atrasta Meselas karjerā Vācijā – UNESCO Pasaules mantojuma objektā. Susuru dzimta vislielāko daudzveidību Eiropā un Tuvajos Austrumos sasniedza agrīnā miocēna laikā un daudzviet dominēja tā laika grauzēju faunā. Mūsdienās susuri ir sastopami arī Āfrikā, Vidusāzijā un Japānā, bet nekad nav atrasti Amerikas kontinentā. Kopumā ir zināmas 40 susuru ģintis un apmēram 180 sugas (ieskaitot izmirušās ģintis un sugas).

Susuriem lielākoties ir ļoti raksturīgs izskats. Pēc ārējām pazīmēm tos var iedalīt divās grupās. Vairums sugu atgādina nelielas vāveres, bet daļa sugu ir līdzīgas pelēm. Pazīme, kas šīs grupas atšķir, ir astes apmatojuma veids: pirmajā grupā aste ir pūkaina, klāta ar gariem, bieziem matiem, dažreiz ar pamanāmu gala kušķi; otrajā grupā aste ir gandrīz kaila. Gan vieniem, gan otriem ķermenis ir pārklāts ar biezu un mīkstu, bet salīdzinoši īsu apmatojumu. Vairumam sugu krāsojumā dominē pelēcīgie toņi, mazāk ir sugu, kurām apmatojums ir rūsgans vai brūngans.

Uz astes ādas virsmas ir redzamas 4–6 vai 10–12 tumšas gredzenveida rievas, kas atrodas 5–15 mm attālumā cita no citas. Tās veido fibrillām nabadzīgi saistaudi. Gar šīm rievām āda viegli plīst, un astes gala āda var tikt novilkta no astes skriemeļiem (līdzīgi kā zeķe). Šāda veida “autotomija” kalpo pasīvai aizsardzībai pret plēsējiem. Pēc tam, kad dzīvnieks nograuž atkailināto astes galu, nākamā apmatojuma maiņas laikā atlikušās astes gala matiņi pagarinās un izveido tādu kā otu.

Susuri ir tipiski sīko zīdītāju pārstāvji: mazāko sugu īpatņiem ķermeņa garums svārstās ap 65–80 mm, lielāko sugu gadījumā 160–185 mm robežās. Aste visbiežāk ir nedaudz īsāka par ķermeni, tās garums ir 40–160 mm. Svars atkarībā no sugas, dzīves vietas areāla un gadalaika ir 15–220 g. Piemēram, lielie susuri areāla ziemeļdaļā un austrumdaļā ir mazāki nekā areāla dienviddaļā. Savukārt viena un tā paša dzīvnieka svars pirms un pēc došanās ziemas guļā var atšķirties pat divkārt. 

Biotopu klāsts, ko apdzīvo susuru dzimtas pārstāvji, ir ļoti plašs. Pēc apdzīvoto biotopu ainaviskā tipa susurus var iedalīt trijās galvenajās grupās – meža, savannas-pustuksneša un akmeņaino jeb klinšaino biotopu susuri. Starp pirmajiem ir visas Eiropas un Austrumāzijas sugas un arī vairākas Āfrikas susuru sugas; otrais un trešais tips ir raksturīgs susuru sugām, kas mīt Āzijas dienvidrietumu reģionā, kā arī Āfrikā uz ziemeļiem un uz dienvidiem no lietus mežu joslas. Latvijā sastopamās susuru sugas ir tipiskas mežu apdzīvotājas, turklāt izteikti dendrofilas – to dzīves aktīvā daļa tiek pavadīta koku un krūmu stāvā. Ja lielie susuri apdzīvo galvenokārt vecus mežus ar ozoliem, mazais un meža susuris var apdzīvot dažāda vecuma mežus, ja tajos ir bagātīgs pamežs, kas it īpaši bagāts ar lazdām.

Susuri pieskaitāmi vientuļniekiem jeb dzīvniekiem ar individuālu dzīves veidu. Barības meklējumos tie dodas pa vienam, un tikai atpūtas brīžos vairāki dzīvnieki mēdz sapulcēties vienā slēptuvē. Susuri ir teritoriāli dzīvnieki – dzīves lielāko daļu tie pavada vienā un tai pašā vietā. Vienīgi jaunie dzīvnieki mēdz pamest vietu, kur tie ir piedzimuši. Dzīves iecirkņa vidējais rādiuss dažādām sugām un dažādos reģionos svārstās no 50 līdz 300 m. Tēviņu apdzīvotā teritorija lielākoties ir lielāka nekā mātītēm, un tā parasti pārklājas ar vairāku mātīšu dzīves iecirkņiem. Tie savstarpēji pārklājas mazākā mērā, it īpaši vairošanās sezonā. Vismazākais dzīves iecirknis ir mātītēm ar mazuļiem. Līdzīgi kā vairums grauzēju, arī susuri veido midzeņus, kur paslēpties atpūtas brīžos un mātītēm audzināt mazuļus. Midzeņi var būt relatīvi atklāti, t. i., no tuvumā esošā augāja daļām (galvenokārt kokaugu un lakstaugu lapām) izveidoti un paslēpti augājā – galvenokārt krūmu un koku zaru un dažādu vīteņaugu biežņā. Midzeņu ierīkošanai var tikt izmantoti dažādi dobumi: koku stumbros vai tukšumos, kas izveidojušies zemē vai starp akmeņiem (klintīm). Eiropā sastopamās susuru sugas labprāt izmanto mākslīgos dobumus – cilvēku izgatavotus būrīšus, t. sk. putniem domātos. Ja dobumus izmanto īslaicīgi, migas tajos var arī netikt veidotas, piemēram, dzīvnieks var atpūsties vai slēpties tukšā būrīti. Parasti katram dzīvniekam savā teritorijā ir vairākas slēptuves vai migas. Mazajam susurim ir raksturīga divu veida – vasaras un ziemas – migu veidošana, kas atšķiras pēc lieluma un struktūras. Ziemas migas ir blīvākas un nedaudz mazākas. Susuru migas, it īpaši atklātās, ir sfēriskas – ar diametru 10–20 cm (atkarībā no paša dzīvnieka lieluma) un ar 1–2 ieejām. Mātīšu veidotās parasti ir divslāņu. Ārējais slānis ir izgatavots no rupjāka materiāla (sīkiem zariņiem un lapām), iekšējais – no smalkāka un mīkstāka materiāla (piemēram, mazā susura gadījumā no stiebrzāļu lapām vai lūksnes gabaliņiem).

Pēc trofiskās specializācijas susurus var iedalīt trijās galvenajās grupās – pārsvarā augēdāji, visēdāji un pārsvarā dzīvnieku ēdāji. No Eiropas susuriem pirmajā grupā ietilpst mazais un lielais susuris, pārējās trīs sugas ir visēdāji. Arī vienā grupā barošanās paradumi atšķiras. Barības sastāvs ir atkarīgs no biotopa, kā arī no sezonas. Pavasarī augēdāji ēd dažādu augu jaunos dzinumus un ziedus (mazais susuris, piemēram, barojas ar priežu vīrišķajām ziedkopām, t. i., ar putekšņiem), bet visēdāji ēd kukaiņus, putnu olas un pašus putnus. 20. gs. 40. gados ārsts un putnu pētnieks Kārlis Vilks rakstījis: “Kā maz pazīstami, bet ļoti ievērojami putnu perēkļu postītāji jāpiemin susuris (Eliomys quercinus)... Tas nokož arī vecos putnus pat līdz strazda lielumam.” Vasarā susuri meklē ogas un augļus, bet rudenī – dažādas sēklas un riekstus (visēdāji turpina arī medīt kukaiņus). Mazajam susurim iecienītākā rudens barība Latvijā ir lazdu rieksti, bet lielajam susurim – zīles un bērzu plakanie divspārnu riekstiņi.

Susuri ir krēslas un nakts dzīvnieki, kuri dienu pavada slēptuvēs. Tās sugas, kas apdzīvo mērenā klimata joslu, vasaras beigās barojas intensīvāk un uzkrāj zemādas taukus. Pēc tam dzīvnieki dodas ziemas guļā (hibernācijā), kuras laikā tiem ir zema ķermeņa temperatūra, lēna elpošana, vielmaiņa un sirdsdarbība. Ziemas guļa ir veids, kā dzīvnieki izvairās no nelabvēlīgiem laika apstākļiem un barības trūkuma. Arī īslaicīgu nelabvēlīgu laika apstākļu gadījumā, piemēram, zemas gaisa temperatūras gadījumā pavasarī, susuri var dienu pavadīt torporā jeb ziemas guļai līdzīgā ķermeņa stāvoklī. Ja nelabvēlīgi laika apstākļi un/vai barības trūkums iestājas vasarā, susuri var doties vasaras hibernācijā vai pagarināt ziemas guļu. Reģistrēti gadījumi, kad lielie susuri ziemas guļā pavadījuši 11 mēnešus. Latvijā tie ziemas guļā lielākoties pavada 7–8 mēnešus. Mazo susuru ziemas guļas ilgums ir 5–6 mēneši. Mazie susuri ziemas guļu pavada ziemas migās, meža un lieli susuri ierokas augsnē un guļ zemes dobumā, kas var būt tikai nedaudz lielāks par pašu kamolā saritinājušos dzīvnieku.

Tām sugām, kas dodas ziemas guļā, riesta un pārošanās periods parasti sākas tūlīt vai nedaudz pēc pamošanās. Šis periods ir salīdzinoši izstiepts, jo iepriekšējā gadā dzimušie dzīvnieki no ziemas guļas iznāk, dzimumgatavību nesasnieguši. Līdz ar to tie iesaistās vairošanās procesā vēlāk nekā jau pieaugušie īpatņi. Grūsnība ilgst apmēram mēnesi. Susuru reproduktīvais potenciāls ir salīdzinoši zems. Mērenajā klimatiskajā joslā parasti ir viens metiens gadā; siltākajos reģionos ir divi metieni. Metienā ir no 1 līdz 10 mazuļiem. Lielākajā daļā “ziemeļu” sugu mātītēm visbiežāk piedzimst 4–6 mazuļi. Starp Āfrikas susuriem ir sugas, kurām metienā ir tikai 2–3 mazuļi. Līdz ar to susuriem ir raksturīgs salīdzinoši neliels dzīvnieku blīvums dabā, un uz tiem parasti attiecina terminu “reti sastopama suga”. Lietuvā konstatēts, ka mazā susura gadījumā gados, kad populācijas blīvums kādu nelabvēlīgu ietekmju dēļ samazinājies, mātītes sāk vairoties tajā pašā gadā, kad tās dzimušas. Savukārt lielajam susurim ir raksturīgs, ka tā galveno barības devēju (dižskābāržu un ozolu) neražas gados susuri izlaiž vairošanos un mazuļi nedzimst.

Susuru dzīves ilgums ir salīdzinoši neliels: vairumā gadījumu tas nepārsniedz 4–5 gadus. Tikai lielajam susurim, kam ir raksturīga ilga ziemas guļa un pārtraukumi vairošanās procesā, maksimālais dzīves ilgums savvaļā var sasniegt 12 gadus. Maksimālo dzīves ilgumu sasniedz ļoti neliela daļa populācijas. Lietuvas mazā susura populācijās viengadīgie dzīvnieki sastāda līdz 70 % īpatņu, bet 4–6 gadus vecie – tikai 1–4 %. Dzīvnieku lielākā mirstība ir maijā, kad tie ir novājināti pēc ziemas guļas un, visticamāk, kļūst par plēsēju (piemēram, meža pūču) upuriem.

Eiropā susuru dzimta pārstāvēta ar 5 ģintīm un 5 sugām: dārza susuri Eliomys quercinus, lielie susuri Glis glis, mazie jeb lazdu susuri Muscardinus avellanarius, meža susuri Dryomys nitedula un Trāķijas susuri Myomimus roachi. Kopējais šo sugu izplatības apgabals aizņem Eiropas lielāko daļu, susuru nav kontinenta ziemeļdaļā (taigas un tundras zonās). Visretākā suga ar vismazāko areālu ir Trāķijas susuris. Tas atbilstoši Eiropas zīdītājdzīvnieku atlanta datiem ir sastopams nelielā reģionā Bulgārijas, Grieķijas un Turcijas robežu saskares vietā. Pārējās četras sugas ir ar plašākiem izplatības apgabaliem, un tās ir reģistrētas arī Latvijā.

Lai arī stipri fragmentēts Centrāleiropā un Austrumeiropā, dārza susura areāls Eiropā vēl nesenā pagātnē (pirms 30–50 gadiem) bija visplašākais: tas aizsniedzās vistālāk gan uz Rietumiem (Portugālē), gan uz ziemeļiem (Somijas dienviddaļā), gan uz austrumiem (līdz Dienvidurāliem). Fragmentāras rakstiskas liecības norāda uz to, ka vēl 20. gs. pirmajā pusē dārza susuris, iespējams, bijis Latvijā visbiežāk sastopamā susuru suga. 20. gs. otrajā pusē dārza susura populācija Eiropā gan skaitliski, gan izplatības ziņā neskaidru iemeslu dēļ ievērojami saruka. Daudzviet, it īpaši Viduseiropā un Austrumeiropā, t. sk. Baltijas valstīs, suga izzuda. Latvijā pēdējais dokumentētais novērojums ir no 1996. gada, bet uz atmiņām balstīts novērojums – apmēram no gadsimtu mijas. Nelielas, izolētas populācijas varētu būt saglabājušās Krievijā, t. sk. uz nelielas, kādreiz Somijai piederošās salas Titersāri Somu līcī starp Somiju un Igauniju. Kā liecina ieraksts dabas novērojumu portālā iNaturalist, dārza susuris tur pēdējo reizi novērots 2019. gada maijā. Somu biologs Ilmari Velikangass (Ilmari Välikangas), kurš 1929. gadā atklāja susuru klātbūtni uz salas, uzskatīja, ka dārza susuri salā netīšām ieviesuši vietējie iedzīvotāji, ievedot no Igaunijas pārtiku.

Šobrīd plašākais areāls Eiropā ir mazajam jeb lazdu susurim – no Francijas un Lielbritānijas dienviddaļas rietumos līdz Volgas upei austrumos un no Itālijas un Grieķijas dienvidos līdz Zviedrijas dienviddaļai un Pleskavas apgabalam Krievijā ziemeļos. Mūsdienās areāla ziemeļdaļā, t. sk. Latvijā, tā ir parastākā (biežāk sastopamā) suga, dažās valstīs – pat vienīgā susuru suga. Latvijā tai ir divi galvenie sastopamības apgabali: Kurzeme un Sēlija. Dažviet tas ir sastopams arī Zemgalē (galvenokārt Lietuvas pierobežā) un Latgalē (Baltkrievijas pierobežā). Ir atsevišķi vēsturiski atradumi Vidzemē, tomēr 2016. gadā uzsāktā sugas monitoringa ietvaros mazais susuris šajā novadā vairs nav atrasts. Līdzīgi arī Igaunijā mazais susuris konstatēts gan 19. gs., gan 20. gs., bet nav vairs atrasts 21. gs. Iespējams, ir pastāvējusi pārrobežu populācija, ko varētu nosaukt par mazā susura Livonijas populāciju, kas arī nezināmu iemeslu dēļ ir izzudusi.

Salīdzinoši līdzīga izplatība kā mazajam susurim Eiropā ir arī lielajam susurim, tomēr tā areāls ir nedaudz “nobīdīts” uz rietumiem un areāla ziemeļu robeža – uz dienvidiem. Gan Latvijā, gan Lietuvā lielais susuris ir sastopams nelielu, izolētu populāciju veidā. Latvijā tādas ir Gaujas senielejā, Daugavas ielejā starp Skrīveriem un Aizkraukli, kā arī Daugavas krastos Sēlpils pagastā. Savukārt Lietuvā lielais susuris ir sastopams galvenokārt Nemunas un Neres upju ielejās. Gaujas senieleja uzskatāma par lielā susura vistālāk ziemeļos apdzīvoto apgabalu. 20. gs. sākumā lielie susuri izbēguši no privātas dzīvnieku kolekcijas Anglijā un vairāk nekā simts gadu laikā aizņēmuši vairāk nekā 500 km² lielu izplatības apgabalu. Tur tie tagad tiek uzskatīti par nevēlamu svešzemju sugu.

Meža susura areāls aptver galvenokārt Dienvidaustrumeiropu, un tā lielākā daļa atrodas ārpus Eiropas, aizsniedzoties līdz pat Mongolijai. Līdzīgi kā lielā susura gadījumā, arī meža susuris Latvijā un Lietuvā ir sastopams nelielu, izolētu populāciju veidā. Latvijā tāda ir tikai viena, un tā aizņem daļu no dabas parka “Silene” teritorijas un tai piegulošos mežus Baltkrievijas pierobežā. Ļoti iespējams, tā ir pārrobežu populācija, kas apdzīvo pierobežas teritoriju arī Baltkrievijā. Meža susura apdzīvotā teritorija Latvijā ir tikai apmēram 12 km², kas, visticamāk, ir vismazākais starp visu Latvijā sastopamo zīdītājdzīvnieku sugu apdzīvotības apgabaliem.

Plēsonība ir dabisks process, kas parasti susuru populācijas neapdraud. Tās lielākoties apdraud cilvēka darbība. Starptautiskās Dabas un dabas resursu aizsardzības savienības (International Union for Conservation of Nature, IUCN) Apdraudēto sugu jeb Sarkanajā sarakstā iekļautas trīs susuru sugas: Beludžistānas susuris Dryomys niethammeri, dārza susuris un Trāķijas susuris (visas vulnerable (VU) jeb jutīgu sugu kategorijā). Vēl 11 sugas iekļautas DD (Data Deficient) jeb nepietiekami apzināto sugu kategorijā. Veidojot Latvijas Sarkanās grāmatas 3. izdevumu, Latvijā sastopamās sugas novērtētas pēc IUCN metodoloģijas reģionāla līmeņa vērtējumiem projekta “Apdraudētas sugas Latvijā: uzlabotas zināšanas un kapacitāte, informācijas aprite un izpratne” (LIFE FOR SPECIES) ietvaros. Dārza susuris novērtēts kā reģionā izzudusi suga (Regionally Extinct, RE), meža susuris kā kritiski apdraudēta suga (Critically Endangered, CR), lielais susuris kā stipri apdraudēta suga (Endangered, EN), bet dārza susuris kā suga, kas nav apdraudēta (Least Concern, LC). 

Globāli kā galvenie minēto susuru sugu apdraudošie faktori norādīti: dzīvotņu fragmentācija un degradācija (kvalitātes pazemināšanās) saimnieciskās darbības (t. sk. vides piesārņojuma) dēļ, kā arī dzīvotņu zudums lauksaimniecības un apdzīvoto vietu paplašināšanās dēļ. Latvijā galvenais meža susuri apdraudošais faktors ir tā nelielā populācija. Ja mazskaitliska populācija kādu iemeslu dēļ nokrītas zem minimālās dzīvotspējīgās populācijas sliekšņa, populācija turpina neatgriezeniski samazināties un gala rezultātā izmirst. Pirms dažiem gadiem tā acīmredzot noticis ar vienu no meža susura populācijām Lietuvā. Latvijā lielo susuri, iespējams, galvenokārt apdraud arī savā ziņā dabisks process – vecu ozolu bojāeja. Tā kā mežā noēnojuma dēļ jaunie ozoliņi parasti neizaug, ar laiku var pietrūkt zīļu ražojošo ozolu dzīvotspējīgas susuru populācijas uzturēšanai. Dārza susura izzušanu Latvijā un kaimiņvalstīs, iespējams, izraisīja intensīva hlororganiskā pesticīda DDT lietošana cīņai ar lauksaimniecības un meža kaitēkļiem 20. gs. 50.–60. gados. Pētījumi liecina, ka šis toksikants gan nelabvēlīgi ietekmē dārza susura barības objektus jeb posmkājus, gan pa barības ķēdi nonāk un uzkrājas susuru organismā, izraisot dažādas patoloģijas un palielinātu mirstību. Novājinātās dārza susura populācijas kļuva jutīgākas pret citiem vides stresiem, piemēram, plēsonību. Gala rezultātā arī tās nokrita zem minimālās dzīvotspējīgās populācijas sliekšņa un izmira. 

Latvijā sastopamo sugu, izņemot dārza susuri, juridiskā aizsardzība ir nodrošināta. Tās ir iekļautas gan Eiropas Savienībā aizsargājamas sugu sarakstā (Padomes Direktīvas 92/43/EEK (1992. gada 21. maijs) par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību IV pielikumā jeb starp stingri aizsargājamām sugām, gan Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā. Praktiskās aizsardzības nodrošināšanai nepieciešams to dzīvotnēs piekopt dabai draudzīgu mežsaimniecisko praksi un lielā susura gadījumā – veikt biotehniskos pasākumus, kas veicina jaunu ozolu izaugšanu. Dārza susura gadījumā nepieciešama tā reintrodukcija un iekļaušana Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā. Visu susuru sugu gadījumā to dzīves vides uzlabojošs pasākums ir būrīšu izlikšana mežaudzēs, it īpaši tajās, kurās trūkst dobumaino koku.