Pauls Sarma bija 20. gs. Latvijas mežzinātnieks, ievērojami pilnveidoja atsevišķu koku un mežaudžu taksācijas metodes, pamatoja priežu un egļu audžu optimālo cirtmetu, ierosināja jaunus mežzinātnes pētniecības virzienus Latvijas Mežsaimniecības problēmu zinātniski pētnieciskajā institūtā – meža hidromeliorāciju, meža ekonomiku un dabas aizsardzību. 

Dzimis Ernesta un Marijas (dzimusi Šveicere) Šreinertu ģimenē. Skolas gaitas sāka Ārlavas-Tiņģeres pamatskolā, turpināja Talsu valsts pamatskolā un Talsu vidusskolā (1919–1922). Pēc tam iestājas Latvijas Universitātes (LU) Lauksaimniecības fakultātes Mežkopības nodaļā, studijas pabeidza 1928. gadā ar 1. šķiras diplomu (inženieris-mežkopis). 1940. gadā P. Šreinerts latviskoja uzvārdu uz Sarma, un mūsdienās viņš ir pazīstams kā Pauls Sarma.

P. Sarma 1929. gadā, uzreiz pēc studijām, uzsāka darba gaitas subasistenta amatā LU Lauksaimniecības fakultātē pie profesora Eižena Ostvalda, kurš bija Meža taksācijas un ierīcības katedras vadītājs. Pēc pētījumiem par koksnes pieaugumiem egļu mūķenes bojātās audzēs Rucavas, Nīcas un Bārtas mežos P. Sarma 1935. gadā aizstāvēja habilitācijas darbu. 1936. gadā viņu ievēlēja privātdocenta amatā. 1936./1937. mācību gadā P. Sarma uzsāka meža taksācijas semināru un praktisko darbu vadīšanu Mežkopības nodaļā, šos pienākumus viņš turpināja līdz 1939. gadam, kad tika izveidota Jelgavas Lauksaimniecības akadēmija (mūsdienās Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte) un LU Lauksaimniecības fakultāte pārcelta uz Jelgavu. Padomju okupācijas laikā no 1940. gada (līdz 1961. gadam) viņš bija docents Jelgavas, vēlāk (no 1944. gada) Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Meža taksācijas un mežsaimniecības organizācijas katedrā. No 1960. līdz 1961. gadam P. Sarma bija akadēmijas zinātņu prorektors. No 1946. gada P. Sarma pildīja zinātniskā sekretāra pienākumus Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Mežsaimniecības problēmu zinātniski pētnieciskajā institūtā  (mūsdienās Latvijas Valsts mežzinātnes institūts “Silava”), bet no 1961. līdz 1970. gadam bija šī institūta direktora vietnieks zinātniskajā darbā, no 1964. līdz 1967. gadam bija Meža hidromeliorācijas, no 1967. gada līdz 1972. gadam Meža ekonomikas, no 1968. gada līdz 1973. gadam arī Dabas aizsardzības laboratorijas organizētājs un vadītājs.

P. Sarmas pētījumu virzieni mežzinātnē bija daudzveidīgi, svarīgākie – meža resursu uzskaite (nozīmīgākais viņa darbs mežzinātnē bija 1948. gadā izdotā apjomīgā monogrāfija “Meža taksācija”), meža produktivitātes paaugstināšana, meža tipoloģija, meža hidromeliorācija, meža ekonomika, dabas aizsardzība, mežsaimniecības vēsture un citi ar mežu saistīti aktuāli pētniecības jautājumi. P. Sarma 1944. gadā sagatavoja disertācijas darbu par mežaudžu struktūru eglājā, kas Otrā pasaules kara apstākļos netika aizstāvēta, bet 1947. gadā, pamatojoties uz pētījumu datiem pāri par 440 īslaika parauglaukumos dažādos Latvijas reģionos, viņš izstrādāja otru disertācijas darbu par cirtmeta pazemināšanas iespējām priežu mežaudzēs. P. Sarma bija pirmais Latvijā, kurš izstrādāja mūsdienīgu īpaši aizsargājamo dabas un kultūrvēsturisko dabas objektu veidu sistēmu. Nozīmīgi ir viņa pētījumi par meža apsaimniekošanu un meža likumiem Kurzemes un Zemgales hercogistē un zviedru Vidzemē 16. gadsimtā. Piedalījies Latvijas PSR Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības dibināšanā.

P. Sarma precizēja un papildināja stumbra šķērslaukuma, priedes, egles un bērza stumbra tilpuma tabulas, kā arī priedes un egles augšanas gaitas tabulas normālām audzēm. Pamatojoties uz viņa pētījumiem,  20. gs. optimālais priedes audžu cirtmets tika noteikts 101–120 gadi, bet egles – 81–100 gadi. Pēc Otrā pasaules kara P. Sarma aktīvi iesaistījās pirmskara meža ierīcības un meža tipoloģijas tradīciju saglabāšanā un piemērošanā jaunajiem meža apsaimniekošanas principiem. Viņš ieviesa mūsdienās pazīstamus meža tipu nosaukumus – mētrājs, damaksnis, vēris, liekņa, dižsils –, norobežoja meža tipu kopu slapjās minerālaugsnēs, slapjās kūdras augsnēs, kā arī nosusinātos meža tipos kūdras augsnēs – nosusinātais dumbrājs, nosusinātais niedrājs, nosusinātais purvājs un citi.

Ņemot par pamatu P. Sarmas izstrādāto īpaši aizsargājamo dabas teritoriju un kultūrvēsturisko dabas objektu veidu sistēmu (dabas rezervāti, kompleksie dabas, botāniskie, zooloģiskie un purvu liegumi, dendroloģiskie parki un citi), 1977. gadā Latvijā tika izveidots pirmais visaptverošais  aizsargājamo dabas objektu saraksts. 

Lieli nopelni P. Sarmam bija zinātniskā darba organizēšanā. Vairāk nekā 30 gadus P. Sarma aktīvi strādāja vadošos amatos Latvijas Mežsaimniecības problēmu zinātniski pētnieciskajā institūtā (zinātniskais sekretārs, direktora vietnieks zinātniskajā darbā, laboratoriju vadītājs), organizēja pētniecisko darbu, ieviesa jaunus pētniecības virzienus mežzinātnē. Viņa apkopojumi par meža apsaimniekošanu 16. gs. mūsdienās ir ļoti nozīmīgi pētījumi par tautsaimniecības vēsturi Latvijā. P. Sarma ar savām plašajām zināšanām ne vien mežzinātnē, bet arī dabas, humanitārajās un lietišķajās zinātnēs, kā arī ar daudzpusīgo zinātnisko publikāciju tematiku atšķīrās no citiem 20. gs. mežkopjiem un mežzinātniekiem; viņu var uzskatīt par 20. gs. mežzinātnieku – enciklopēdistu. Padomju okupācijas laikā 1965. gadā tika piešķirts Latvijas PSR nopelniem bagātā mežkopja goda nosaukums. Tas arī ir svarīgi.