Edrioblastoideji ir mūsdienās izmiruši seklu, siltu jūru iemītnieki. Tie bija nelieli filtrētāji ar bentisku, bieži vien sēdošu dzīvesveidu. 

Līdz šim edrioblastoideju fosilijas ir atrastas reti. Parasti fosilijas ir nepilnīgi saglabājušās un atrod edrioblastoideju kalcija karbonāta plātnītes, ambulakrālās struktūras vai ķermeņa nospiedumus. To fosilijas ir zināmas no kembrija perioda sākuma līdz silūra periodam. Edrioblastoidejus uzskata par vieniem no vecākajiem adatādaiņu tipa pārstāvjiem. Joprojām ir strīdīgs jautājums, vai edrioblastoideji ir monofilētiska grupa. Iespējams, edrioblastoideji ir agrīns blastozoju (Blastozoa) atzarojums vai pārejas stadija no edrioasteroidejiem (Edrioasteroidea) uz vēlākiem blastozojiem. Jaunākie pētījumi parāda, ka, iespējams, edrioblastoideji un edrioasteroideji ir tuvas māsas grupas. 

Edrioblastoideji bija divpusēji simetriski dzīvnieki. Tiem bija tikai viena iedomāta simetrijas plakne, kas sadalīja ķermeni divās vienādās daļās. Edrioblastoideji bija otrmutnieki, un to dīgļa attīstības laikā primārās mutes (gastroporas) vietā veidojās anālā atvere. Edrioblastoidejiem sekundārā mute veidojās primārajai mutei pretējā zarnu galā. Edrioblastoideju ķermenis (tēka) bija sfēriskā vai ovālā formā un aptuveni 5–21 mm garš. Ķermeņa apvalku veidoja vairākas gredzeniskas daudzstūrainu kalcija karbonāta plātnīšu rindas. Mutes atvere edrioblastoidejiem atradās ķermeņa orālās puses centrā un bija vērsta uz augšu. No mutes atgāja piecas labi attīstītas ambulakrālās rievas, un katru no tām nosedza divas kalcija karbonāta plātnīšu rindas. Brahiolas pa ambulakrālajām rievām barības daļiņas no ūdens pārvietoja uz mutes atveri. Ķermeņa orālajā pusē atradās arī anālā atvere. To sedza trīsstūrveida kalcija karbonāta plātnītes, veidojot anālo piramīdu. Anālās atveres tuvumā atradās hidropora. Daļai edrioblastoideju sugu nebija brahiolu. Pie ķermeņa aborālās puses centra parasti atradās īss kātiņš, ar kuru edrioblastoideji piestiprinājās pie substrāta. Kātiņu apņēma mazas, biezas, daudzstūrainas kalcija karbonāta plātnītes. 

Edrioblastoideju Edrioblastoidea (Fay, 1962) klase ir mūsdienās izmiruši dzīvnieki. 

Edrioblastoideju sistemātika šobrīd ir problemātiska. Vēl nesenā pagātnē edrioblastoideju klasei pieskaitīja dzimtu Astrocystitidae (Bassler, 1938), kas pašreiz ir pārvietota uz edrioasteroideju klasi. Daži autori edrioblastoideju klasi uzskata par edrioasteroideju klases kārtu, bet kārtu Lepidocystida daļēji attiecina pie eokrinoideju (Eocrinoidea) klases. 

Edrioblastoideji bija sastopami seklās tropiskajās un subtropiskajās jūrās. Tiem bija bentisks, sēdošs dzīvesveids. Edrioblastoideji dzīvojuši no kembrija perioda sākuma līdz silūra periodam. Vislielākā to daudzveidība bija ordovika periodā, kad strauji attīstījās jūru ekosistēmas. Parasti šīs fosilijas atrod kaļķakmenī, dolomītā vai smalkgraudainos jūru nogulumiežos. 

Edrioblastoideji bija filtrētāji un barojās ar ūdenī esošajām organiskajām daļiņām. Edrioblastoideji bija primitīvi bentiski adatādaiņi ar vienkāršu, bet evolucionāri nozīmīgu ķermeņa uzbūvi. To morfoloģija palīdz izprast agrīno adatādaiņu piecstarainās simetrijas un ambulakrālās sistēmas evolūciju. Edrioblastoidejus izmanto stratigrāfijā.