Spēkā esošā Igaunijas Republikas konstitūcija tika pieņemta 1992. gada 28. jūnijā referendumā, kurā 91,2 % vēlētāju atbalstīja tās pieņemšanu. Kopš Igaunijas valsts neatkarības atgūšanas Igaunijā spēkā ir bijusi viena konstitūcija, kas ir ceturtā Igaunijas Republikas konstitūcija. Iepriekšējās trīs konstitūcijas tika pieņemtas 1920., 1933. un 1938. gadā.

Konstitūcijas mērķis ir definēt Igaunijas sabiedrības organizācijas veidu, kā arī noteikt valsts likumdošanas procesa pamatus. Tāpat kā citās demokrātiskās valstīs Igaunijā konstitūcija ir arī politisks dokuments, kura mērķis ir ierobežot valdošo vairākumu politisko lēmumu pieņemšanas procesā, nodrošinot, ka valsts pārvaldē tiek ņemtas vērā arī mazākuma intereses. Šis ir vissvarīgākais valsts tiesību akts, kuram jāatbilst visiem pārējiem tiesību aktu hierarhijā zemāk esošiem tiesību aktiem.

Konstitūcijas funkcijas un mērķus var tieši izsecināt no tās preambulas (ievaddaļas). Preambula ir konstitūcijas kodols, un tā ir daļa no Igaunijas valsts nacionālās pašnoteikšanās. Par konstitūcijas pamatvērtībām tiek uzskatīta brīvības, tiesību un taisnīguma garantēšana. Tas ir noslēgts Igaunijas Republikas pamatvērtību saraksts, kas ir vienmēr jāpatur prātā, piemērojot un interpretējot konstitūcijas normas. Tajā pašā laikā preambulai ir arī tiešs juridisks spēks, jo īpaši daļai, kurā kā konstitūcijas mērķis ir noteikta igauņu nācijas, valodas un kultūras saglabāšana cauri laikiem.

Saskaņā ar preambulu konstitūcijas mērķi ir šādi. Pirmkārt, ir svarīgi aizsargāt Igaunijas Republikas iekšējo un ārējo mieru. Tas nav tikai mērķis novērst militārus konfliktus. Iekšējā miera nodrošināšanas mērķis ir, no vienas puses, garantēt sociālo kohēziju un, no otras puses, iekšējo drošību un sabiedrisko kārtību. Izvairīšanās no militāriem konfliktiem ir minēta vienīgi saistībā ar mērķi nodrošināt ārējo mieru, saskaņā ar kuru Igaunijas valsts ir jāaizsargā no apdraudējuma, kas nāk no citām valstīm. Otrkārt, saskaņā ar preambulu ir būtiski, ka Igaunijas valstij jākalpo kā šīs un nākamo paaudžu sociālās dzīves un vispārējās labklājības garantam. Šis mērķis uzsver katras paaudzes pienākumu dzīvot saskaņā arī ar valsts nepārtrauktības principu. Tādējādi šībrīža paaudzēm ir jānodrošina, lai Igaunijas valsts arī nākotnē turpinātu būt konstitucionāla valsts, kas balstās uz demokrātijas un labklājības principiem, garantējot visiem cilvēka cienīgu dzīvi. Ņemot vērā šo mērķi, aizvien nozīmīgāks kļūst pienākums (pat pamatpienākums), kas pamattiesību subjektiem noteikts konstitūcijas 5. pantā. Saskaņā ar šo normu Igaunijas dabas resursi ir nacionālā bagātība, kas jāizmanto ilgtspējīgi. Šis mērķis ir svarīgs, ņemot vērā Igaunijas valsts nelielo izmēru, jo tas paredz nodrošināt igauņu nācijas, valodas un kultūras saglabāšanu cauri laikiem.

1991. gada 20. augustā Igaunijas Republikas Augstākā padome pieņēma rezolūciju par Igaunijas valsts neatkarību, ar kuru tika pasludināta Igaunijas Republikas neatkarība pēc apvērsuma mēģinājuma Maskavā. Šai rezolūcijai bija būtiska nozīme mūsdienās spēkā esošās konstitūcijas izstrādē, jo tās rezultātā tika izveidota Konstitucionālā asambleja, kuras uzdevums bija izstrādāt jaunu Igaunijas konstitūciju. Konstitucionālajā asamblejā tika iekļauti Igaunijas Kongresa un Augstākās padomes locekļi, kuras abas 1990. gadā bija tautas ievēlētas pārstāvniecības institūcijas; pirmajās vēlēšanās varēja piedalīties Igaunijas pilsoņi (tie, kuri dzīvoja Igaunijā padomju okupācijas laikā), bet otrajās – visi Igaunijas teritorijā dzīvojošie.

Konstitucionālā asambleja strādāja pie jaunās konstitūcijas izstrādes, izmantojot piecus likumprojektus, no kuriem viens bija 1938. gadā pieņemtā konstitūcija. Divi no šiem likumprojektiem, toreizējā tieslietu ministra Jiri Raidlas (Jüri Raidla) un jurista Ando Lepsi (Ando Lepsi) sagatavotie, atbalstīja prezidentālu, nevis parlamentāru pārvaldes sistēmu, un A. Lepsi izstrādātais projekts bija ļoti līdzīgs 1938. gadā pieņemtajai konstitūcijai. Trešo likumprojektu izstrādāja Jiri Adamss (Jüri Adams), Igaunijas Nacionālās neatkarības partijas (politiskā partija, kas dibināta pirms neatkarības atjaunošanas un nebija komunistiska) biedrs. J. Adamsa likumprojektā tika dota priekšroka parlamentārajai demokrātijai, iekļaujot gan 1920. gada, gan 1938. gada konstitūcijas elementus. Ceturto likumprojektu, kas arī ļoti līdzinājās 1920. gada konstitūcijai un saglabāja iespēju pāriet uz monarhiju, nosaucot valsti nevis par Igaunijas Republiku, bet vienkārši par Igauniju, izstrādāja rojālistu partijas līderis Kalle Kulboks (Kalle Kulbok). Konstitucionālā asambleja nolēma konstitūciju balstīt J. Adamsa likumprojektā.

Likumprojekts tika izskatīts trīs lasījumos. Pirmais lasījums noritēja diezgan raiti, tika uzaicināti arī ārvalstu eksperti, un galvenā uzmanība tika pievērsta pamattiesībām. Otrajā un trešajā lasījumā radās būtiskas domstarpības par to, vai ieviest parlamentāru vai prezidentālu pārvaldes sistēmu. Turklāt tika apspriesti arī tie konstitūcijas aspekti, par kuriem iepriekš bija panākta vienprātība, un pēc turpmākām apspriedēm dažos jautājumos tika ieņemtas atšķirīgas nostājas. Lai atrisinātu šo sarežģīto situāciju, tika izveidota jauna konstitūcijas izstrādes komiteja ar mērķi salāgot dažādas konstitūcijas nodaļas, jo iepriekš pie dažādām konstitūcijas daļām strādāja atsevišķi, nesaskaņojot darbu ar citu sadaļu izstrādātājiem. Konstitūcijas projekts tika publicēts 1991. gada 13. decembrī, un sabiedrībai tika dota iespēja izteikt savus komentārus. Divi galvenie priekšlikumi: ieviest tiešas prezidenta vēlēšanas un nosaukt valsts vadītāju par prezidentu. Atbalstu guva tikai otrais priekšlikums. 1992. gada 14. februārī Konstitucionālā asambleja nolēma konstitūcijas projektu nodot referendumam. Referendums notika 1992. gada 28. jūnijā, un konstitūcija tika pieņemta ar pārliecinošu balsu vairākumu.

Līdz 2026. gada aprīlim pašreizējā konstitūcija ir grozīta sešas reizes. Pirmais grozījums stājās spēkā 2005. gada 17. oktobrī un ar to tika mainīts vēlēšanu grafiks, – pašvaldību vēlēšanas sāka rīkot reizi četros, nevis reizi trijos gados. Otrais grozījums tika veikts 2003. gadā, kad referendumā tika pieņemts Likums par grozījumiem Igaunijas Republikas konstitūcijā (Grozījumu likums), kā atsevišķs likums, kas papildina konstitūciju. Šī likuma pieņemšana bija priekšnoteikums, lai Igaunija varētu iestāties Eiropas Savienībā (ES; European Union). Trešais grozījums tika ieviests 2007. gadā, izdarot izmaiņas preambulā, kā vienu no konstitūcijas mērķiem iekļaujot igauņu valodas saglabāšanu cauri laikiem. Ar grozījumiem, kas stājās spēkā 2011. gadā, tika nedaudz grozītas parlamenta (riigikogu) un republikas prezidenta pilnvaras un veiktas nelielas izmaiņas nodaļā par valsts aizsardzību. Piektais grozījums, kas tika pieņemts 2015. gadā, pazemināja balsošanas vecumu pašvaldību vēlēšanās no 18 līdz 16 gadiem. Visbeidzot, pēdējie konstitūcijas grozījumi stājās spēkā pakāpeniski, daļa 2025. gadā un daļa – 2026. gadā. Ar šo grozījumu tika atceltas trešo valstu pilsoņu tiesības balsot pašvaldību vēlēšanās. Pēc pirmā grozījuma stāšanās spēkā balsstiesības tika saglabātas bezvalstniekiem, bet saskaņā ar grozījumiem, kuri stājās spēkā 2026. gada 1. martā, tiesības balsot pašvaldību vēlēšanās ir tikai Igaunijas pilsoņiem un ES pilsoņiem.

Saskaņā ar konstitūcijas 3. panta 1. punktu “valsts vara tiek īstenota, vienīgi pamatojoties uz konstitūciju un tai atbilstošiem likumiem”. No tā izriet, ka visiem pārējiem valsts tiesību aktiem, uz kuru pamata tiek īstenota valsts vara, ir jāatbilst konstitūcijai, kas atspoguļo konstitūcijas pārākuma principu. Šī principa mērķis ir aizliegt konstitūcijai neatbilstošu tiesību aktu pastāvēšanu tiesību sistēmā. Tiesības atzīt tiesību aktu par neatbilstošu konstitūcijai ir gan iestādei, kas pieņēmusi tiesību aktu, gan Igaunijas Augstākajai tiesai, kas ir par konstitucionālo kontroli atbildīgā tiesa.

Igaunijas pievienošanās ES 2004. gadā radīja būtisku izaicinājumu attiecībā uz konstitūcijas juridisko spēku. Nozīme šajā procesā bija tam, ka Grozījumu likums bija priekšnoteikums, lai pievienotos ES. Šī tiesību akta nozīme ir tāda, ka tas regulē nosacījumus, ar kādiem Igaunija var pievienoties ES, un nosacījumus, ar kādiem Igaunijas konstitucionālajā kārtībā tiek pieņemtas ES tiesības. Svarīgākais noteikums ir ietverts Grozījumu likuma 1. pantā, saskaņā ar kuru Igaunija var pievienoties ES, pamatojoties uz konstitūcijas pamatprincipiem. Tādējādi, ja vien ES tiesību akti nav pretrunā Igaunijas konstitūcijas pamatprincipiem, ES tiesību aktu piemērošana un īstenošana Igaunijas tiesību sistēmā ir pieņemama. Konstitūcijas un ES tiesību aktu kolīzijas gadījumā (ar nosacījumu, ka kolīzija neattiecas uz konstitūcijas pamatprincipiem) attiecīgo konstitūcijas normu spēkā esamība tiek apturēta, ņemot vērā ES tiesību aktu pārākumu.

Konstitūcija sastāv no preambulas un 15 nodaļām, kurās kopumā ir 168 punkti. Konstitūcijā ir šādas nodaļas: Vispārīgās normas (I), Pamattiesības, brīvības un pienākumi (II), Tauta (III), Rīgikogu (parlaments) (IV), Republikas prezidents (V), Republikas valdība (VI), Likumdošana (VII), Finanses un valsts budžets (VIII), Ārlietas un starptautiskie līgumi (IX), Valsts aizsardzība (X), Valsts kontrole (XI), Tiesībsargs (XII), Tiesu vara (XIII), Pašvaldības (XIV) un Konstitūcijas grozījumi (XV).

Nepastāv izsmeļošs Igaunijas konstitūcijas pamatprincipu, proti, no konstitūcijas nemainīgā kodola izrietošo principu, saraksts, un tiesību zinātnieku vidū ir bijušas plašas debates par to, tieši kuri principi būtu jāiekļauj šādā sarakstā. Tomēr šajā sarakstā noteikti ietilpst šādi principi: demokrātija, labklājības valsts, cilvēka cieņa, tiesiskums un nacionālā valsts.

Līdzīgi kā daudzu citu valstu konstitūcijās arī Igaunijas konstitūcijas normām raksturīgs abstrakts un vispārīgs formulējums. Tādēļ vairumā gadījumu Konstitūcijas piemērošanai ir nepieciešama tās interpretācija. Konstitūcijas abstraktais raksturs vērtējams pozitīvi, jo tas ļauj plaši interpretēt konstitūciju, ļauj mainīt tās interpretāciju un tādējādi nodrošina, ka konstitūcija turpina būt “dzīvs” dokuments. Augstākajai tiesai ir vissvarīgākā loma konstitūcijas interpretācijā, jo saskaņā ar konstitūcijas 149. panta 3. punktu tā ir ne tikai valsts augstākā tiesa, bet arī tiesa, kas īsteno konstitucionālo kontroli un kuras uzdevums saskaņā ar konstitūcijas 152. panta 2. punktu ir atzīt par spēkā neesošu jebkuru likumu vai citu tiesību aktu, kas ir pretrunā konstitūcijas normām un garam. Tomēr visām valsts iestādēm ir pienākums piemērot konstitūciju. Pilnvaras īstenot konstitucionālo kontroli un konstitūcijas normu atvērtais formulējums tieši norāda uz to, ka konstitūcijas interpretācija nevar tikt balstīta tikai uz tās tekstu, bet konstitūcijas teksta izpratnei tās normas ir jāinterpretē plašāk, tāpēc Augstākajai tiesai kā konstitūcijas interpretētājai ir plašas interpretācijas iespējas. Interpretējot konstitūciju, tiek izmantotas visas vispāratzītās tiesību interpretācijas metodes: vēsturiskā, gramatiskā, teleoloģiskā un sistēmiskā.