Marijas Beķeres (precējusies – Rogule) dibinātā skola tika veidota kā privāta mācību iestāde meitenēm. Skola darbību uzsāka 08.1909. kā M. Beķeres I šķiras astoņu klašu meiteņu skola. 1913. gadā skolai piešķīra sieviešu ģimnāzijas tiesības. Saistībā ar jauniegūto ģimnāzijas statusu to pārdēvēja par M. Beķeres privāto sieviešu ģimnāziju ar krievu valodu kā mācību valodu. Vācijas okupācijas periodā 1917.–1918. gadā skolu pārdēvēja par M. Beķeres augstāko meiteņu skolu. Pēc neatkarīgas Latvijas valsts izveides skolu pārdēvēja par M. Beķeres ģimnāziju un tā darbojās kā vispārējās vidējās izglītības iestāde meitenēm. Šādu nosaukumu skola saglabāja līdz slēgšanai 09.1940.

M. Beķeres ģimnāzija bija privāta izglītības iestāde. Līdz 1917. gadam ģimnāzija bija pakļauta Rīgas mācību apgabala kuratora un Vidzemes guberņas Tautskolu direktora uzraudzībai, bet vācu okupācijas periodā no 1917. gada rudenim līdz 1918. gadam – Rīgas skolu valdei un Rīgas pilsētas skolu padomniekam. No 1919. līdz 1940. gadam ģimnāzijas darbību pārraudzīja un kontrolēja Izglītības ministrijas Skolu departaments. Pēc padomju okupācijas ģimnāzija īslaicīgi, 08.–09.1940., bija pakļauta Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (PSR) Izglītības tautas komisariātam.

Rīgas mācību apgabala kurators 1908. gada aprīlī izsniedza Marijai Beķerei atļauju jaunas skolas atvēršanai. Ar vecāku finansiālu atbalstu M. Beķere jau 1909. gada augustā atvēra meiteņu ģimnāziju ar divām sagatavošanas klasēm, trim ģimnāzijas klasēm un krievu valodu kā mācību valodu. Nākamajos darbības gados skolā atvēra arī ceturto, piekto, sesto un septīto ģimnāzijas klasi. Ar Rīgas mācību apgabala kuratora atļauju skolu 1913. gadā pārveidoja par sieviešu ģimnāziju.

Skola sākotnēji atradās Rīgā, Ģertrūdes ielā 14, bet no 1911. gada rudens semestra mācības notika jaunās skolas telpās Lāčplēša ielā 14. Sākot ar 1916. gadu, skolu pārvietoja uz ēku Stabu ielā 14, kur tā atradās līdz slēgšanai.

Pirmā pasaules kara laikā skolu neevakuēja. 09.–11.1917. Vācijas armija ieņēma Rīgu un M. Beķeres ģimnāziju un vairākas citas Rīgas skolas īslaicīgi slēdza. Saskaņā ar jaunizveidotās Rīgas guberņas pārvaldes Rīgas skolu valdes 29.09.1917. izdoto paziņojumu par Rīgas skolu atkalatvēršanu M. Beķerei izsniedza īpašu atļauju no jauna atvērt skolu un turpināt mācību darbu. Tolaik skola darbojās saskaņā ar Vācijas augstāko meiteņu skolu mācību plānu. Latviešu izglītības biedrības valde, kuras sastāvā bija arī M. Beķere, 10.1917. iesniedza Rīgas skolu valdei lūgumu vispārējās vidējās izglītības iestādēs lietot latviešu valodu kā mācību valodu. Lūgumu noraidīja, bet M. Beķeres augstākajai meiteņu skolai kā mācību valodu atļāva turpināt lietot krievu valodu. Pēc neatkarīgas Latvijas valsts izveides skola iekļāvās jaunajā izglītības sistēmā, kas paredzēja četrgadīgu vidusskolu kā turpinājumu pamatskolas izglītībai. 1919./1920. mācību gadā skola pārgāja uz latviešu valodu kā mācību valodu. Skolu uzturēja no audzēkņu mācību maksas, ziedojumiem, bet Izglītības ministrija piešķīra pabalstu skolotāju algošanai. Sekmīgākajām un trūcīgajām skolniecēm piemēroja pazeminātu mācību maksu. Pie skolas 1919. gadā izveidoja M. Beķeres pamatskolu meitenēm, kā arī bērnudārzu un elementārskolu abu dzimumu bērniem.

Pēc Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) īstenotās Latvijas okupācijas Latvijas PSR Ministru kabinets 13.08.1940. pieņēma lēmumu par dažu valsts, visu privāto un sabiedrisko skolu nodošanu pašvaldību uzturēšanā. Pamatojoties uz šo lēmumu, Izglītības tautas komisārs 06.09.1940. slēdza M. Beķeres ģimnāziju. Skolas inventāru un mācību līdzekļus nodeva Rīgas pilsētai, kas līdzšinējās ģimnāzijas telpās 14.09.1940. atvēra Rīgas pilsētas 8. vidusskolu.

1909./1910. mācību gadā skola darbu sāka ar piecām klasēm – divām sagatavošanas klasēm un trim ģimnāzijas klasēm. Līdz 1913./1914. mācību gadam skola atvēra arī ceturto, piekto, sesto un septīto ģimnāzijas klasi.

Neatkarīgās Latvijas izglītības sistēma ieviesa vidējo izglītību, kas ilgst četrus gadus. 1919./1920. gadā no M. Beķeres ģimnāzijas atdalīja divas zemākās klases, uz kuru bāzes izveidoja M. Beķeres pamatskolu. Uz atlikušo piecu augstāko ģimnāzijas klašu pamata tika izveidota četru ģimnāzijas klašu sistēma – pirmā (zemākā), otrā, trešā un ceturtā (augstākā) klase. Skola turpināja organizēt arī divas sagatavošanas klases iestājai ģimnāzijā. 1934. gadā saskaņā ar Likumu par tautas izglītību vidusskolu kurss tika pagarināts līdz pieciem gadiem un mainījās klašu uzskaitījums: piektā (zemākā), ceturtā, trešā, otrā un pirmā (augstākā) klase.

Starpkaru gados M. Beķeres ģimnāzija darbojās kā humanitārā ģimnāzija ar diviem nozarojumiem: 1) latīņu un 2) jauno valodu.

Visu M. Beķeres ģimnāzijas pastāvēšanas laiku skolā uzņēma tikai meitenes. Pirmajā (1909./1910.) darbības gadā mācības skolā uzsāka 85 audzēknes, bet 1910. gada rudenī skolnieču skaits pieauga līdz 186. Atverot visas ģimnāzijas klases, skolnieču skaits 1914. gada rudenī sasniedza vairāk kā 600.

Vācu okupācijas laikā 1917./1918. mācību gadā skolā mācījās 615 audzēknes.

1919. gada rudenī skolā mācības sāka vien 132 skolnieces, bet mācību darbu nodrošināja 26 pedagogi. Tik strauju skolnieču skaita samazināšanos salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem ietekmēja gan tiešā karadarbība, gan citu skolu darbības atjaunošana un atvēršana, gan jaunas izglītības sistēmas ieviešana pēc neatkarīgās Latvijas valsts izveides. Arī 20. gs. 20. gadu beigās skolnieču skaits nepieauga, 1929./1930. mācību gadā ģimnāzijā mācījās 132 skolnieces, bet mācību darbu nodrošināja 20 skolotāji. Lielāko skolnieču skaitu ģimnāzija sasniedza 20. gs. 30. gadu otrajā pusē. 1937./1938. gadā ģimnāzijā bija 277 skolnieces, bet apmācību veica 35 pedagogi.

Līdz 1939. gadam ģimnāziju bija beigušas vairāk kā 600 absolventes.

Visā ģimnāzijas pastāvēšanas laikā skolas direktore bija Marija Rogule.

Skolā strādāja ievērojami Latvijas kultūras un sabiedriskie darbinieki, piemēram, rakstnieki Anšlavs Eglītis, Augusts Saulietis un Jānis Ezeriņš, komponists Valdemārs Ozoliņš, filozofs Jūlijs Students, gleznotājs Jānis Kalmītis, literatūrzinātnieks Krišjānis Ancītis, ģeofiziķis Leonīds Slaucītājs, astronoms Sergejs Slaucītājs un citi.