Kristofors Fīrekers bija 17. gs. vācu izcelsmes latviešu dzejnieks, Bībeles fragmentu tulkotājs, gramatikas un vārdnīcas materiālu sastādītājs, sillabotoniskās dzejas tradīcijas aizsācējs. Viņa darbi lielākoties palikuši rokrakstos, ko izmantojuši citi.

Ziņas par K. Fīrekeru ir ļoti trūcīgas. Dzimis mācītāja Kristiāna Fīrekera (Christian Fürecker) ģimenē, kas kopš 1604. gada dzīvoja Neretā. Ļoti ticams, ka Fīrekers 1630.–1632. gadā mācījās Tērbatas ģimnāzijā (Dorpat gymnasium). No 1632. gada 1. maija studēja teoloģiju Gustava akadēmijā (Academia Gustaviana, tagadējā Tartu Universitātē, Tartu Ülikool), tomēr nav nekādu ziņu, ka būtu strādājis par mācītāju kādā draudzē. Akadēmijas studentu uzņemšanas sarakstā viņš pieminēts kā Christophorus Fureccerus, Semgallus (‘zemgalietis’), bet 1632. gada 15. maijā precizēts kā Christophorus Fureccerus, Nerſtâ-Semgallus (‘neretietis no Zemgales’). 1633. gadā viņš piedalījās Georga Manceļa (Georg Manzel) vadītajos disputos Gustava akadēmijā.

1636. gada 6. oktobrī, 24 gadu vecumā, viņš iestājās Leidenes Universitātē (Universiteit Leiden), lai studētu teoloģiju. Nav zināms, kas finansēja un cik ilgas bija šīs studijas universitātē, tomēr ir minējumi, ka K. Fīrekers studēja līdz 1638. gadam ar luterāņu baznīcas stipendiju. K. Fīrekera uzturēšanās laikā Leidenē 1637. gadā tika publicēta “Valsts Bībele” (Statenbijbel), kas ir pirmais Bībeles tulkojums nīderlandiešu valodā no oriģinālavotiem. Pie tā strādāja K. Fīrekera toreizējais pasniedzējs Antonijs Valejs (Antonius Walaeus).

Ir ziņas, ka K. Fīrekers strādāja par skolotāju – 17. gs. 40. gados pieminēts kā mājskolotājs Pienavas muižā, vēlāk Džūkstē. Pēc tam dzīvojis Dobelē, kur apprecējies ar turīgu latviešu zemnieka atraitni. No 1650. gada palīdzēja apgūt latviešu valodu Heinriham Ādolfijam (Heinrich Adolphi), kas vēlāk izmantoja un nodrukāja K. Fīrekera darbus. Pēdējais pašlaik zināmais ieraksts dokumentos – 1677. gadā Jāņos K. Fīrekers ierakstīts kā krusttēvs Engures mācītāja Martina Bīhnera (Martin Büchner) dēlam. 1685. gada septembrī H. Ādolfija parakstītajā grāmatas priekšvārdā K. Fīrekers pieminēts kā jau aizgājis mūžībā pēc smagas slimības. Domājams, ka mūža beigas pavadīja Tukumā vai Slokā.

Līdz mūsdienām nav saglabājusies neviena pilnīga grāmata, ko būtu izdevis pats K. Fīrekers. Taču viņa sagatavotus materiālus ir izmantojuši citi autori, izdodot perikopju (svētdienās un svētku dienās lasāmo Bībeles izvilkumu) krājumu, dziesmu grāmatas, vārdnīcas vai gramatikas.

Pirmie zināmi teksti ar K. Fīrekera vārdu parādās jau 1632. gadā, viņam vēl mācoties Tērbatā. Tie ir divi viņa sacerēti sēru dzejoļi latīņu un vācu valodā (izdevumā viens pēc otra) par G. Manceļa mirušo dēlu Kasparu. Dzejoļi publicēti nelielā krājumā kopā ar citiem Gerharda Šrēdera (Gerhard Schröder) tipogrāfijā Rīgā. No grāmatas titullapas izriet, ka tie lasīti publiski jau 1631. gada 8. novembrī, tāpēc parasti arī tiek datēti ar 1631. gadu. Šīs grāmatiņas eksemplārs pašlaik atrodas Tallinas Universitātes (Tallinna Ülikool) Akadēmiskajā bibliotēkā (Akadeemiline raamatukogu).

Tulkošanu latviešu valodā K. Fīrekers, visticamāk, sācis ar garīgām dziesmām, taču tās tika publicētas tikai 1671. gadā grāmatā “Latviešu reliģiskās dziesmas un psalmi” (Lettische Christliche Lieder und Psalmen) un vēlāk 1685. gadā “Papildinātajā latviešu rokasgrāmatā” (Vermehrtes Lettisches Hand=Buch). Kopumā ir zināms ap 180 dziesmu, tās parasti izdevumos apzīmētas ar burtkopu “C.F.”. Dziesmas lielākoties atdzejotas no vācu valodas, taču dažas tiek uzskatītas arī par paša sacerētām. Tulkojumi atzīti par veiksmīgiem metru dažādības un atskaņu bagātības dēļ. Ir dziesmas, kas līdz mūsdienām tiek dziedātas baznīcā tieši K. Fīrekera atdzejotajā versijā, piemēram, “Dievs Kungs ir mūsu stipra pils”. K. Fīrekera tulkojumi no iepriekšējiem atšķiras ar ritmiskumu un atskaņām, viņš ir sillabotoniskās dzejas tradīcijas aizsācējs. Garīgo dziesmu tulkojumos mēdz parādīties arī latviešu tautasdziesmu elementi, tiem raksturīga deminutīvu lietošana, reduplikācija, skaņu spēles utt.

K. Fīrekers par dziesmām latviešu valodā ir sācis interesēties daudz agrāk, nekā tikuši publicēti viņa tulkojumi. To pierāda viņam piederējušās grāmatas, kuru tukšajās lappusēs atrodami dziesmu pieraksti. Viena no tādam grāmatām pašlaik atrodas Tartu Universitātes bibliotēkā. Tā ir 1615. gada latviešu luterāņu rokasgrāmata, kas kopš 1616. gada piederēja K. Fīrekera tēvam, vēlāk – pašam K. Fīrekeram. Tajā ir daudz ierakstu, bet pēdējās divās lappusēs ar roku pierakstītas 11 numurētas dziesmas. Otrā grāmata ar K. Fīrekera ierakstiem pašlaik atrodas Latvijas Universitātes (LU) Akadēmiskajā bibliotēkā. Tā ir 1638. gada G. Manceļa vārdnīca “Latvietis” (Lettus), kurā ir daudz ar roku veiktu ierakstu, tostarp tukšajās grāmatas lappusēs pierakstītas latviešu tautasdziesmas, piemēram, Kannepi̷te gar̷r̷ – audſite || Ta̷̷ us auge waſſ̷arâ;|| Man Ma̷ſ̷in̷a ne – us auge || Ne dewinâ̷s waſſ̷arin̷âs || Ne dewinâ̷s waſſ̷arin̷ (‘Kaņepīte garaudzīte || Tā uzauga vasarā, || Man māsiņa neuzauga || Ne deviņās vasariņās || Ne deviņās vasariņ’’). Te redzamas jaunās K. Fīrekera piedāvātās rakstības iezīmes, piemēram, virgulas </> izmantošana mīksto līdzskaņu un garo patskaņu apzīmēšanai.

Ir zināms, ka interese par latviešu valodu K. Fīrekeram bija liela. Arī vācu rakstnieki piemin faktu, ka viņš apprecējies ar latviešu zemnieka atraitni, lai labāk apgūtu latviešu valodu. K. Fīrekers ir sagatavojis arī latviešu valodas gramatikas materiālus, kas līdz mūsdienām nav saglabājušies. Gramatiku 1685. gadā H. Ādolfijs iestrādājis grāmatā “Pirmais mēģinājums sniegt īsu ievadu latviešu valodā” (Erster Versuch einer kurzverfasseten Anleitung zur lettischen Sprache) un Georgs Dreselis (Georg Dreszell) tai pašā gadā izdotajā “Pavisam īsā latviešu valodas pamācībā” (Ganz kurze Anleitung zur lettischen Sprache). No H. Ādolfija grāmatas ievada izriet, ka K. Fīrekers bija sagatavojis vismaz divas daļas – deklinācija un konjugācija –, taču pētnieku starpā tiek uzskatīts, ka vairāk.

Nozīmīgs veikums ir 17. gs. otrajā pusē sastādītā latviešu-vācu vārdnīca, kas saglabājusies manuskriptos. Ir divi atšķirīgi vārdnīcas noraksti, abi šobrīd atrodas LU Akadēmiskajā bibliotēkā. Veidojot savu, K. Fīrekers daļēji balstījās arī G. Manceļa vārdnīcā. Vārdnīca sastādīta alfabēta secībā, šķirklī iekļaujot arī iespējamos atvasinājumus, piemēram, augt kopā ar apaugt, ahs=augt (‘aizaugt’), ataugt, ee=augt (‘ieaugt’), isaugt (‘izaugt’), no=augt (‘noaugt’), pa=augt (‘paaugt’), pee=augt (‘pieaugt’), pahr=augt (‘pāraugt’), sa=augt (‘saaugt’), uhsaugt (‘uzaugt’), zaur=augt (‘cauraugt’). Vārdnīcā nav tikai atsevišķu vārdu burtisks tulkojums vācu valodā, bet pievienoti arī teicieni un frāzes, kas sadzirdēti tautā, kā Kurśch Putniņsch agri zeļļahs, agri ślauka Degguntiņņu (‘Kurš putniņš agri ceļas, agri slauka deguntiņu’, vācu Wer frühe auffstehet, der will auch frühe eßen) vai Schi Śaulite brihtiņņam, wiņņa Śaule muhschiņam (‘Šī saulīte brītiņam, viņa saule mūziņam’, vācu bald vergehet diese Zeit, jene wehrt ein Ewigkeit). Vairāku sinonīmu virknei latviešu valodā vairākos gadījumos dota viena atbilsme vācu valodā, piemēram, labbs Śirdigs deewa behrns (‘labsirdīgs Dieva bērns’), deewa zilwehks (‘Dieva cilvēks’), deewa ļaudis (‘Dieva ļaudis’), deewa bijats (‘Dieva bijāts’), deewa Tizzigs (‘Dieva ticīgs’) tulkots vienā vācu vārdā from.

Vēl viena joma, kurā K. Fīrekera darbs bijis nozīmīgs, ir Bībeles fragmentu tulkošana. Ir minējumi, ka K. Fīrekers tulkojis visu Bībeli, tomēr tam vēl nav pierādījumu. Droši zināms tikai tas, ka viņš ir pilnveidojis un papildinājis perikopju krājumu, kas ir iekļauts 1685. gadā H. Ādolfija izdotajā “Papildinātajā latviešu rokasgrāmatā” kā pirmā grāmatas daļa. Fragmenti sastāv no 180 perikopēm (agrāk izdotajā G. Manceļa krājumā bija 155, bet pašā pirmajā, kas izdots 1587. gadā, – 146). K. Fīrekera evaņģēliju izvilkumu tulkojums tika iestrādāts Ernsta Glika (Ernst Glück) sagatavotajā pirmajā latviešu Bībeles izdevumā. Salīdzinot evaņģēliju izvilkumus, kas nodrukāti 1685. gada grāmatā. Sakritība ar E. Glika publicēto tekstu ir pat 92 %.

Lai gan K. Fīrekers nav publicējis nevienu zināmu savu darbu, rokrakstos izstrādātā modernā ortogrāfija iespaidoja arī jaunās rakstības izveidošanos.

Par K. Fīrekeru ir salīdzinoši maz biogrāfiskas informācijas. Lai gan viņa darbi lielākoties tika izplatīti rokrakstā, to ietekme latviešu rakstu valodas izveidē ir ļoti liela. Viņš ir iespaidojis jauno latviešu grafētikas sistēmas attīstību, kas lietota grāmatās kopš 1685. gada un atšķīrās no iepriekš lietotās G. Manceļa rakstības.

K. Fīrekers bija daudzpusīgs autors. Ar viņa vārdu saistāma dzeja, dziesmas, reliģisko tekstu tulkojumi, kā arī darbi valodniecībā – gramatikas materiāls un vārdnīca. Tos ir novērtējuši gan laikabiedri, kā H. Ādolfijs, G. Dreselis, Johans Višmans (Johann Wischmann) un citi, gan mūsdienu pētnieki.

No 1923. līdz 1950. gadam tagadējā Sudraba Edžus iela Rīgā tika saukta par Fīrekera ielu. 2022. gada 14. maijā Tukumā atklāta Fīrekera gāte – gājēju ceļš starp luterāņu baznīcu un draudzes namu.