Psiholoģijā “atribūcija” apzīmē procesu, kurā cilvēks izsecina un piedēvē cēloņus paša vai citu cilvēku uzvedībai un tās rezultātiem. Atribūcijas teorijas centrālais jēdziens ir nošķīrums starp iekšējo (dispozicionālo) un ārējo (situatīvo) atribūciju – uzvedības cēloņa saistīšanu ar novērotās rīcības veicēja dispozīcijām (personības iezīmēm, spējām, motīviem, nodomiem) vai ar ārējiem apstākļiem (situāciju, citu cilvēku rīcību, nejaušību). No indivīda perspektīvas raugoties, atribūcijas procesa mērķis ir padarīt pasauli kontrolējamāku un paredzamāku, jo secinājumi par cilvēku dispozīcijām ļauj prognozēt viņu rīcību. Teorijas ietvaros pētītas un aprakstītas arī sistemātiskas atribūcijas noslieces un kļūdas.

Nosaukums “atribūcijas teorija” cēlies no latīņu valodas vārda attribuere ‘piedēvēt, piešķirt’ un grieķu valodas vārda theōría (θεωρία) ‘aplūkošana, vērošana’.

Atribūcijas teorijas pamatlicējs ir austriešu izcelsmes amerikāņu psihologs Frics Haiders (Fritz Heider), kurš aprakstīja atribūcijas procesa pamatprincipus. F. Haiders atribūcijas procesu traktēja kā relatīvi nemainīgās informācijas “izfiltrēšanu” no novērojamās cilvēka uzvedības dažādās situācijās. Viņš ieviesa atribūcijas teorijas centrālo jēdzienu – dispozīcija –, ar to apzīmēdams stabilu cilvēka tendenci rīkoties noteiktā veidā. F. Haiders arī pirmais nošķīra personiskos un vides cēloņus atribūcijas procesā. Vēlākie teorētiskie modeļi ir detalizētāk aprakstījuši atribūcijas procesa mehānismus. Atbilstošo secinājumu teorija (correspondent inference theory) skaidro, kā rīcības novērotāji secina, vai novērotā rīcība atbilst šīs rīcības veicēja dispozīcijām, salīdzinot izvēlēto rīcības alternatīvu ar citām iespējamām alternatīvām. Izdarot secinājumu par rīcības atbilstību dispozīcijai, tiek vērtēta rīcības sociālā vēlamība, brīvi izvēlētās rīcības alternatīvas unikālās pazīmes un rīcības seku nozīmība. Saskaņā ar kovariācijas modeli, cilvēki izdara secinājumus par novēroto indivīdu dispozīcijām, salīdzinot indivīda rīcību dažādās situācijās ar citu cilvēku rīcību līdzīgās situācijās un analizējot, starp kuriem situatīvajiem faktoriem un novēroto rīcību pastāv sakarība (kovariācija). Šos secinājumus ietekmē trīs faktori: konsekvence (vai rīcība atkārtojas laikā), specifiskums (vai indivīds līdzīgi rīkojas citās situācijās) un vienprātība (vai citi rīkojas tāpat). Motivācijas un emociju atribūcijas teorija cēloņus iedala pēc lokusa (iekšēji vai ārēji), stabilitātes laikā un kontrolējamības, saistot tos ar emocijām – lepnumu, kaunu, vainas apziņu – un turpmāko rīcības motivāciju. Atribūcijas teorijas ietvaros pētītas un aprakstītas vairākas sistemātiskas noslieces un kļūdas. Galvenā atribūcijas kļūda (fundamental attribution error) raksturo tendenci skaidrot novēroto rīcību ar dispozīcijām, nepietiekami novērtējot situācijas ietekmi. Pašapstiprināšanas nosliece (self-serving bias) ir tendence piedēvēt savus panākumus iekšējiem faktoriem (dispozīcijām), bet neveiksmes – ārējiem faktoriem (situācijām). Rīcības veicēja-novērotāja asimetrija (actor-observer asymmetry) ir savas rīcības skaidrošana ar situatīviem faktoriem, bet citu indivīdu rīcības skaidrošana ar dispozīcijām. Būtisks izaicinājums atribūcijas teorijas pētījumos ir skaidri un ticami definēt, kuras novērotāja izdarītās atribūcijas klasificējamas kā iekšējas, dispozicionālas, un kuras – kā ārējas, situatīvas.

Atribūcijas teorijas atziņas pielieto praktiski visās psiholoģijas apakšnozarēs. Piemēram, izglītības psiholoģijā zināšanas par atribūciju izmanto mācību motivācijas pētniecībā un mācību rezultātu atribūcijas sistemātiskā analīzē ar mērķi panākt, ka skolēni savas mācību neveiksmes vairāk skaidro ar mainīgiem un kontrolējamiem cēloņiem. Klīniskajā psiholoģijā pētīts, kā atribūcijas stili saistīti ar depresijas un iemācītās bezpalīdzības simptomiem. Organizāciju psiholoģijā atribūcijas pētījumi palīdz izprast vadītāju lēmumus par darbinieku sniegumu. Konfliktu risināšanas jomā atribūcijas teorijas atziņas palīdz izprast konflikta pušu savstarpējo uztveri gan indivīdu, gan grupu līmenī. Juridiskajā psiholoģijā atribūcijas teorijas atziņas izmantotas, pētot juridiskajos procesos iesaistīto personu uztveri un secinājumus par vainu un atbildību, piemēram, spriežot, vai noziedzīga nodarījuma cēlonis bijis nodoms, neuzmanība vai ārēji apstākļi. Atribūcijas teoriju izmanto arī sporta psiholoģijā (pētot sportistu reakcijas uz uzvarām un zaudējumiem, to ietekmi uz motivāciju un sniegumu), veselības psiholoģijā, starpkultūru psiholoģijā un mārketingā.

Atribūcijas teorijas pamatlicējs ir F. Haiders. Tālāk teoriju attīstīja Edvards Džonss (Edward Jones) un Kīts Deiviss (Keith Davis), izstrādājot atbilstošo secinājumu teoriju, un Herolds Kellijs (Harold Kelley) ar kovariācijas modeli. Motivācijas un emociju atribūcijas teoriju izstrādāja Bernards Vainers (Bernard Weiner). Galvenās atribūcijas kļūdas jēdzienu ieviesa Lī Ross (Lee Ross), bet rīcības veicēja-novērotāja asimetriju sistemātiski aprakstīja E. Džonss un Ričards Nisbets (Richard Nisbett). Atribūcijas lomu depresijas un iemācītās bezpalīdzības izpētē attīstīja Martins Seligmans (Martin Seligman) ar kolēģiem Linu Abramsoni (Lyn Abramson) un Džonu Tīsdeilu (John Teasdale), bet starpgrupu attiecību jomā – Tomass Petigrū (Thomas Pettigrew) un vēlāk Mailzs Hjūstons (Miles Hewstone). Kā nozīmīgs atribūcijas teorijas attīstītājs 21. gs. pirmajās desmitgadēs minams Bertrams Malle (Bertram Malle).

Atribūcijas teorijas pirmsākumi saistāmi ar F. Haidera 1958. gada grāmatu “Starppersonu attiecību psiholoģija” (The Psychology of Interpersonal Relations), 1965. gadā E. Džonss un K. Deiviss publicēja atbilstošo secinājumu teoriju, bet 1967. gadā H. Kellijs Nebraskas Universitātes (University of Nebraska) motivācijas simpozijā piedāvāja kovariācijas modeli. Atribūcijas teorija piedzīvoja būtisku attīstību arī 20. gs. 70. gados – 1972. gadā iznāca nozīmīgs zinātnisko rakstu krājums “Atribūcija: uzvedības cēloņu uztvere” (Attribution: Perceiving the Causes of Behavior), kurā E. Džonss un R. Nisbets aprakstīja rīcības veicēja-novērotāja asimetriju, bet 1977. gadā L. Ross ieviesa jēdzienu “galvenā atribūcijas kļūda”. L. Abramsones, M. Seligmana un Dž. Tīsdeila pārstrādātā iemācītās bezpalīdzības teorija, kas atribūcijas dimensijas saistīja ar depresijas simptomu attīstību, tika publicēta 1978. gadā. Šajā laikā sistemātiski aprakstīta arī pašapstiprināšanas nosliece. 1979. un 1985. gadā B. Vainers publicēja motivācijas un emociju atribūcijas teoriju, saistot atribūcijas dimensijas ar konkrētām emocijām un sniegumu, īpaši izglītības kontekstā. 20. gs. 80.–90. gados atribūcijas pētījumi tika veikti starpkultūru psiholoģijā, atklājot atšķirības starp individuālistiskām un kolektīvistiskām kultūrām. Mūsdienās atribūcijas pētījumi ir integrēti plašākā sociālās izziņas un sociālās neirozinātnes pētniecībā.