Sporta psiholoģijā tiek apvienota sporta zinātnes un nozaru psiholoģijas problemātika. 19. gs. beigās līdz ar psiholoģijas kā zinātnes attīstību strauji pieauga arī pētījumu skaits sportā. Tika pamanīta psiholoģiska rakstura faktu saikne ar personības darbības īpatnībām un sekmīgumu sportā. Par pirmo publikāciju sporta psiholoģijā tiek uzskatīts Normena Tripleta (Norman Triplett) pētījums “Kustību ritma un sacensību darbības dinamogēniskie faktori” (The dymanogenic factors in pacemaking and competition, 1898). Pētījums publicēts žurnālā American Journal of Psychology. Jēdziena “sporta psiholoģija” definējums tiek saistīts ar 20. gs. sākumu, kad 1903. gadā Trešajā Olimpiskajā kongresā tika diskutēts par psiholoģijas izpausmēm sportā.
Sporta psiholoģijas izpētes galvenais subjekts ir persona, kura nodarbojas ar sportu – tās attīstības dinamika, personības virzība, psihisko procesu īpatnības, psihoemocionālie stāvokļi, personības individuālās īpašības, psihosociālās ietekmes un iekļaušanās sporta komandā treniņos un sacensībās. Sporta psiholoģijā dominē divu veidu pētījumi – pētījumi par individuālo personības psiholoģiska rakstura faktoru ietekmi uz sportista treniņu darbību un sacensību sasniegumiem un pētījumi par fizisko aktivitāšu un sporta darbības ietekmi uz personības izaugsmi psiholoģiskā aspektā, veselību un labsajūtu.