Meža pīle ir liela pīle. Ļoti plašs ligzdošanas areāls, kas ietver lielāko daļu Ziemeļamerikas un Eirāzijas un iesniedzas arī Ziemeļāfrikā. Ziemošanas areāls pārklājas ar ligzdošanas areālu Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), lielākajā daļā Eiropas, Ziemeļāfrikā un Centrālāzijā, bet sniedzas arī tālāk uz dienvidiem. Meža pīle ir gājputns, tomēr Latvijā sastopama visu gadu. Apdzīvo dažāda veida ūdeņus, gan dabiskus, gan mākslīgus, arī apdzīvotās vietās. Visēdāja – ligzdošanas laikā pārtiek galvenokārt no dzīvniekiem (dažādiem bezmugurkaulniekiem), bet ārpus ligzdošanas sezonas lielākoties pārtiek no augu valsts barības.

Karls Linnejs (Carl Linnaeus) 1758. gadā sugai deva zinātnisko nosaukumu Anas platyrhynchos. Ģints nosaukums anas latīņu valodā nozīmē ‘pīle’. Savukārt sugas apzīmējums veidots no sengrieķu valodas vārdiem πλατύς, platys ‘plats’ and ρυγχός, rhunkhos ‘knābis’.

Sugai izdalītas divas pasugas. Lielākajā daļā izplatības areāla, arī Latvijā, sastopama pasuga Anas platyrhynchos platyrhynchos. Grenlandes dienvidrietumu piekrastē ligzdo Anas platyrhynchos conboschas.

Ķermeņa garums 50–65 cm, svars – 1000–1300 g. Liela pīle ar lielu galvu un knābi un īsu asti. Oranžas kājas. Tumšzils spārna spogulis ar baltām malām. Tēviņam riesta tērpā metāliski zaļa galva, balts kakla gredzens, brūnas krūtis, pārējais ķermenis gaišpelēks, pakaļgals melns. Knābis vienkrāsaini bāli dzeltens. Mātīte brūnganpelēki raibumota. Galvas virsa un acs svītra tumšākas, gaiša uzacs svītra. Knābis oranžs ar melnganu virspusi.

Tēviņa sauciens ir kluss, nazāls “rēb”, riesta laikā – īss svilpiens “piu”. Mātītes balss ir skaļa pēkšķēšana.

Meža pīle ir gājputns, tomēr Latvijā sastopama visu gadu. Daļa Latvijā ligzdojošo putnu pārziemo Rietumeiropā.

Apdzīvo dažāda veida ūdeņus, gan dabiskus, gan mākslīgus, arī apdzīvotās vietās.

Meža pīle ir visēdāja. Ligzdošanas laikā pārtiek galvenokārt no dzīvniekiem, tostarp trīsuļodu, citu divspārņu, spāru un maksteņu kāpuriem, citiem ūdens bezmugurkaulniekiem un arī sliekām. Ārpus ligzdošanas sezonas lielākoties pārtiek no augu valsts barības – sēklām, ozolzīlēm, ūdensaugiem, arī labības.

Ligzda parasti uz zemes, retāk lielos koku dobumos, būros vai būvēs ūdens tuvumā. Labprāt izmanto tieši šai sugai izgatavotas mākslīgās ligzdas.

Ligzdu būvē mātīte. Ligzda ir bedrīte, kas izklāta ar augiem – lapām, zāli u. c. – un spalvām.

Olas parasti ļoti bāli zaļas vai zaļganzilas, reizēm krēmkrāsā ar zaļganu nokrāsu, dzeltenzaļas vai gandrīz zilas, un to izmērs vidēji ir 57,2x41 mm. Latvijā dējumā parasti 7–10, retāk – 4–12 olas, bet citur atzīmēti dējumi arī līdz 16 olām. Gadā viens perējums. Mātīte perē viena pati. Perēšanas ilgums – 28–29 dienas.

Mazuļi ligzdbēgļi. Parasti tos vadā tikai mātīte. Lidspēju tie iegūst 7–8 nedēļu vecumā.

Ļoti plašs ligzdošanas areāls, kas ietver lielāko daļu Ziemeļamerikas (dienvidos līdz ASV dienvidu robežai) un Eirāzijas (areāla dienvidu robeža sniedzas no Spānijas caur Turciju līdz Japānai) un iesniedzas arī Ziemeļāfrikā. Ziemošanas areāls pārklājas ar ligzdošanas areālu ASV, lielākajā daļā Eiropas, Ziemeļāfrikā un Centrālāzijā, bet sniedzas arī tālāk uz dienvidiem – Meksikā, Nīlas ielejā un Indijā. Suga introducēta arī Austrālijā un Jaunzēlandē. Pasaules populācija sarūk.

Kopš 20. gs. 80. gadiem ligzdošanas izplatība kopumā Eiropā nedaudz pieaugusi, paplašinoties uz dienvidiem. Eiropā ligzdojošā populācija ir stabila, bet ziemojošā populācija sarūk.

Latvijā 20. gs. sākumā meža pīle bija ļoti bieži sastopama ligzdotāja. Atzīmēts, ka no 19. gs. beigām līdz 20. gs. 50. gadiem Latvijā ligzdojošā populācija ir samazinājusies. 70. gados vērtēts, ka Latvijā ligzdo 30 000–35 000 meža pīļu pāru. Savukārt 90. gadu sākumā ligzdojošās populācijas vērtējums bija 30 000–40 000. Populācijas vērtējums 2024. gadā bija 40446–99010 pāru. Īstermiņa populācijas tendence bija neskaidra, bet ilgtermiņa – stabila.

Ligzdošanas laikā meža pīle ir sastopama visā Latvijā. Izplatība starp 1980.–1984. un 2013.–2017. gadu nav būtiski mainījusies, un arī pēc tam – līdz 2020.–2024. gadam – saglabājusies stabila.

Lielā skaitā caurceļo. 20. gs. 80. gados norādīts, ka caurceļojošo putnu skaits iepriekšējās desmitgadēs ir samazinājies. Mūsdienās par caurceļojošo putnu kopējo skaitu un tendencēm trūkst informācijas. Lielākais vienkopus reģistrētais caurceļojošo putnu skaits pavasarī ir 12070 putni, kas 2010. gada 4. aprīlī uzskaitīti Užavas palienē (Ruslans Matrozis, Aleksejs Kuročkins, Oļegs Miziņenko, T. Guščina), bet rudenī – ap 5000 putnu 2008. gada 19. oktobrī Orenīšu dīķos Lubāna mitrājā (Andris Avotiņš seniors, Andris Avotiņš juniors).

20. gs. sākumā meža pīle Latvijā bija samērā reta ziemotāja (biežāka Kurzemē), taču 90. gadu sākumā vērtēts, ka ziemojošo putnu skaits ir 20 000–30 000 indivīdu. 2019.–2024. gadā Latvijā ziemojošo meža pīļu skaits bija 20911–33708. Ziemojošās populācijas tendence ir pozitīva gan ilgtermiņā, gan īstermiņā.

Ne pasaulē, ne Eiropā, ne Latvijā suga nav atzīta par apdraudētu.

Populācijas samazinājums Latvijā 19. gs. beigās un 20. gs. pirmajā pusē skaidrots ar mitrāju nosusināšanu plašā mērogā. Savukārt 20. gs. beigās un 21. gs. sākumā par būtisku draudu ligzdojošajai populācijai kļuva invazīvās sugas – Amerikas ūdele (Neogale vison) un jenotsuns (Nyctereutes procyonoides), un ligzdošanas sekmes negatīvi ietekmēja arī vietējās sugas – rudās lapsas (Vulpes vulpes) – populācijas pieaugums. Tāpat sugu nelabvēlīgi ietekmējusi lielā ķīra (Chroicocephalus ridibundus) skaita lejupslīde un atklātu biotopu aizaugšana ar blīviem niedrājiem un krūmiem. Dabisko dzīvotņu zudumu daļēji kompensējušas cilvēka veidotas dzīvotnes – ūdenskrātuves, zivju dīķi, pēc izmantošanas applūdušas kūdras ieguves vietas, mitrāji pilsētās. Pozitīva ietekme bijusi arī bebru skaita pieaugumam.

Meža pīle tiek medīta visā tās izplatības areālā, turklāt tā cieš no saindēšanās ar svinu, norijot skrotis. Suga ir jutīga pret pīļu virusālo enterītu, putnu gripu un putnu botulismu, tāpēc to var apdraudēt šo slimību uzliesmojumi.

Latvijā ziemojošās populācijas pieaugums skaidrojams gan ar piebarošanu, gan, ticami, ar siltākām ziemām.

Mājas pīle ir meža pīles domestificētā forma – Anas platyrhynchos domesticus. Arī savvaļas forma nereti tiek audzēta nebrīvē. Šādas pīles, izlaistas vai izkļuvušas savvaļā, var radīt ģenētisku piesārņojumu savvaļas populācijās.

Meža pīle tās biežās sastopamības dēļ ir populārs medījums Latvijā un arī citur sugas izplatības areālā. Latvijā ik gadu tiek nomedīti vairāki tūkstoši meža pīļu. Pēdējo desmit gadu laikā maksimums bija 2018./2019. gada medību sezona, kad nomedīto putnu skaits pārsniedza 17 tūkstošus. Ņemot vērā meža pīles nozīmi medībās, mednieki mēdz izvietot tieši šai sugai paredzētas mākslīgas ligzdošanas vietas, kur ligzdas ir labāk pasargātas no plēsējiem.

Meža pīlei un mājas pīlei ir būtiska loma gan folklorā, gan mūsdienu kultūrā, piemēram, Henrika Ibsena (Henrik Ibsen) luga “Mežapīle” (Vildanden), Īnidas Blaitones (Enid Blyton) stāsts “Slavenais pīlēns Tims” (The Famous Jimmy).

Meža pīle iekļauta Bernes konvencijas III pielikumā un Bonnas konvencijas II pielikumā.