Kārlis Upesleja 1921. gadā bija Latvijas kara muzeja pārzinis, vēlākos gados kļuva plašāk pazīstams kā publicists būvniecības nozarē, žurnālists un sabiedrisks darbinieks.

Dzimis kā trešais bērns māju nomnieka (arendatora) Jāņa un Annas (dzimusi Sausiņa) Upesleju ģimenē. Kristīts Cesvaines luterāņu draudzē. 06.10.1943. ar pašpārvaldes Baznīcu un konfesiju departamenta rīkojumu dzimšanas vietas ieraksts 1894. gada baznīcas grāmatā (Bučauskas pagasta Banurti) labots uz Dzelzavas pagasta Lapeniekiem. Starpkaru periodā deklarēja savu piederību arī Grašu pagastam. Beidzis Rževas reālskolas sešas klases, mācījies tehniskās zīmēšanas kursos. 23.06.1916. nokārtojis virsnieka (praporščika) zināšanu pārbaudījumu Krievijas armijas Nikolaja inženieru kara skolā (Николаевское инженерное училище) Petrogradā. No 09.1920. studēja inženierzinātnes Latvijas Augstskolā (kopš 1922. gada Latvijas Universitāte; kopš 1940. gada Latvijas Valsts universitāte), beidza Latvijas Valsts universitāti būvniecības specialitātē, iegūstot būvinženiera grādu 14.02.1941.

Precējies ar kantoristi Annu Emīliju Ķīsi.

Pirmā pasaules kara laikā 29.05.1916. brīvprātīgi iestājās Krievijas armijā, iedalīts Kronštates cietokšņa Sapieru rotā. Pēc nokārtotā zināšanu pārbaudījuma 07.07.1916. paaugstināts par inženieru karaspēka virsnieku (praporščiku), iecelts par Kronštates cietokšņa sapieru brigādes jaunāko virsnieku. 25.10.1917. piešķirts četru mēnešu atvaļinājums veselības uzlabošanai, ko pavadīja pie ģimenes Vidzemē. 02.1918., vācu karaspēkam ienākot Vidzemē, devās uz Petrogradu. 04.08.1918. tur mobilizēts Sarkanajā armijā, iedalīts 2. Novgorodas strēlnieku pulkā. 18.02.1919. iedalīts Padomju Latvijas Kara komisariāta rīcībā, 26.02. iecelts par šī komisariāta Ilūkstes apriņķa Kara nodaļas darbvedi. 27.05.1919. dezertēja un pārgāja frontes līniju.

02.07.1919. Rīgā brīvprātīgi iestājās Latvijas armijā, iedalīts 1. Latviešu atsevišķās brigādes (no 11.07.1919. Kurzemes divīzija) Kvartīrmeistera daļā (leitnants). 02.08. pēc paša vēlēšanās piekomandēts Latvijas Kara muzejam, 29.09.1919. iecelts par Apsardzības ministrijas Kara muzeja pārziņa vietas izpildītāju. Saistībā ar Pāvela Bermonta (Павел Рафаилович Бермондт-Авалов) armijas uzbrukumu 12.10.1919. no Rīgas komandēts uz Cēsīm, Cēsu jaunmobilizēto Apmācību bataljona 1. rotas jaunākais virsnieks, no 17.10. – bataljona kancelejas darbinieks. Pēc Apsardzības ministrijas pieprasījuma 22.10.1919. atgriezās Rīgā, no 23.10. Apsardzības ministrijas Kara muzeja pārziņa vietas izpildītājs, fotografēja norises Dienvidu frontē. 18.01.1920. muzeja pārziņa amata izpildīšanu nodevis Aleksandram Kociņam, bija pārziņa palīgs. 20.03.1921. par nopelniem Latvijas neatkarības labā paaugstināts par virsleitnantu. 01.04.1921. iedalīts Galvenā štāba Apmācību daļā, apstiprinot par Latvijas Kara muzeja pārzini. 01.12.1921. atvaļināts no armijas, dzīvoja Rīgā. Strādāja Hipotēku bankā (inspektors), no 1936. gada Satiksmes ministrijas Dzelzceļa virsvaldes Tehniskās direkcijas inženiera vietas izpildītājs. Bija pasniedzējs Rīgas pilsētas tehnikumā. 1922.‒1927. gadā akadēmiskās dzīves nedēļas laikraksta “Students” redaktors (ar pārtraukumiem), 1923. gadā nedēļas laikraksta “Jaunatnes Dzīve Skolā un Sētā” redaktors, izdevējs un izdošanas organizators, 1926. gadā akadēmiskās dzīves laikraksta “Students” ziņu lapas redaktors, 1936.‒1938. gadā Dzelzceļu virsvaldes laikraksta “Dzelzceļu Vēstnesis” atbildīgais redaktors, 1922.‒1923. gadā bija “Universitātes kalendāra” sastādītājs. No 1931. gada darbojās Aizsargu organizācijā, no 1932. gada Dzelzceļu aizsargu pulka Rīgas nodaļas rezervē. Nodarbojās ar publicistiku, rakstot par tehniskiem jautājumiem presē. Piešķirta pensija. Piedalījies studentu vienotnes “Zelmenis” dibināšanā, vēlāk tās vecdraugs, viens no vienotņu kustības ideologiem Latvijas Universitātē.

Padomju okupācijas laikā strādāja par skolotāju, vācu okupācijas laikā – par vecāko inženieri, Rīgas pilsētas valdes Ēku daļas vadītāju. 1944. gadā devās bēgļu gaitās uz Vāciju, bija strādnieks Demmīnē. Pēc kara darbojās latviešu bēgļu izglītības jomā, Flensburgas bēgļu nometnē veidoja arodskolu, bija Latviešu tautas augstskolas būvniecības nodaļas vadītājs. 1948. gadā kopā ar sievu izceļoja uz Lielbritāniju, strādāja par tehnisko uzraugu mežu darbos, pēc tam par vecāko konsultējošo būvinženieri rūpniecības ēku projektēšanā, dzīvoja Vestdulvičā Londonā.

K. Upeslejas vārds Neatkarības kara laikā un pirmajā pēckara periodā cieši saistīts ar Latvijas Kara muzeja darbības atjaunošanu un faktiski – izveidi. Tieši viņš 1919. gada vasarā un rudenī aktīvi iesaistījās materiālu vākšanā un saglabāšanā. Neilgu laiku pildīja arī muzeja pārziņa pienākumus. Lielāko atpazīstamību sabiedrībā K. Upesleja guva ar darbību publicistikā, žurnālistikā un studentu sabiedriskajā dzīvē starpkaru periodā.  

Par nopelniem apbalvots ar Latvijas Triju Zvaigžņu ordeni (V šķira).