Vibrafonam raksturīgs silts, maigs un dzidrs skanējums. 20. gs. vibrafons no populārās mūzikas instrumenta kļuva par nozīmīgu džeza un citu mūzikas žanru instrumentu, attīstoties tā spēles paņēmieniem un repertuāram, tostarp četru vālīšu tehnikai, dažādiem skaņas slāpēšanas paņēmieniem un skaņas efektu izmantošanai.

Vibrafona galvenās uzbūves sastāvdaļas ir rāmja konstrukcija, metāla rezonatori ar rotējošajām lāpstiņām, motors, alumīnija plāksnītes un pedālis.

Mūsdienās sastopamā un profesionālajā mūzikā lietotā vibrafona diapazons ir trīs oktāvas – no mazās oktāvas Fa, līdz trešās oktāvas Fa. Tomēr praksē nereti tiek pielietotas arī dažādas diapazona variācijas atkarībā no instrumenta modeļa un komplektācijas. Vēl ir sastopams 3,5 vai četru oktāvu vibrafons.

Skaņas nokrāsas un tembra ziņā vibrafonam ir silts, maigs un dzidrs skanējums. Pateicoties ilgstošajai skaņai un tās specifiskajai nokrāsai, vibrafons tiek lietots gan kā orķestra, gan solo instruments, īpaši izteikti džeza un neakadēmiskajos mūzikas žanros.

Šī instrumenta galvenais skaņas avots ir alumīnija plāksnītes, kas izkārtotas hromatiskā secībā, līdzīgi kā klavierēm. Ievērojot šo secību, tās tiek savērtas uz auklas, kas tiek iestiprināta rāmja konstrukcijā ar nelielu metāla vai gumiju starpliku palīdzību. Metāla starplikām ir izurbti o vai u burta formas caurumiņi, kuros iegulstas plāksnīšu aukla. Teorētiski plāksnītes var izgatavot arī no tērauda, titāna vai misiņa, taču šie materiāli rada citu tembru un ir grūtāk noskaņojami, tādēļ profesionālajos vibrafonos šos materiālus neizmanto.

Instrumenta apakšā atrodas pedāļa mehānisms, ar kura palīdzību ir iespējams regulēt instrumenta skanējuma ilgumu. Ja pedālis ir piespiests, tad uzsistā nots var skanēt vairākas sekundes, pamazām izdziestot. Ja pedālis ir atlaists, tad skaņa būs īsa un sausa. Jāņem vērā, ka pretstatā marimbai vai ksilofonam vibrafona plāksnītes tiek izkārtotas vienā horizontālajā līmenī. Tas tādēļ, ka ar pedāli darbinātais slāpētājstienis ir viens uz visiem taustiņiem.

Lai skaņa būtu spēcīgāka un jaudīgāka, zem katras plāksnītes ir novietots rezonators – vieglmetāla caurule ar noteiktu garumu. Caurules apakšējais gals ir slēgts, augšējais – atvērts, tādējādi veidojot konkrētajai notij atbilstošu gaisa stabu, kas plāksnītes spēlēšanas brīdī rezonē līdzi, nodrošinot skaņas pastiprināšanas efektu. Savukārt, virs katra rezonatora augšējās atveres atrodas rotējoša lāpstiņa, ko parasti izgatavo no metāla vai stingras gumijas. Visas lāpstiņas ir nostiprinātas uz kopējas ass, ko griež neliels elektromotors, tādējādi spēles brīdī radot pulsējošu efektu. Ierasti ass griešanās ātrumu ir iespējams regulēt.

Lai katra plāksnīte būtu nepieciešamajā skaņas augstumā, zem tām tiek izslīpētas noteikta izmēra arkas. Jo zemāka būs skaņa, jo izteiktāka un garenāka tiks izslīpēta šī arka.

Ap 1916. gadu uzņēmuma Leedy Manufacturing Company instrumentu meistars Hermans Vinterhofs (Herman Winterhoff) sāka eksperimentālu darbu pie jau tolaik esošās un popularitāti ieguvušās metāla marimbas, papildinādams šo instrumentu ar elektromotoru un rotējošām metāla lāpstiņām rezonatoru augšgalos. Tomēr Leedy Manufacturing Company ražotajam instrumentam bija arī trūkumi – nebija pedāļa mehānisma, kā arī plāksnītes tika izgatavotas no tērauda.

1927. gadā konkurējošais mūzikas instrumentu ražotājs J. C. Deagan, Inc., ko dibinājis Džons Kalhūns Dīgans (John Calhoun Deagan), deva uzdevumu savam galvenajam instrumentu skaņotājam Henrijam Šluteram (Henry Schluter) izgatavot tieši tādu pašu instrumentu. H. Šluters veica vairākus uzlabojumus tā laika Leedy Manufacturing Company vibrafonam – plāksnītes tika izgatavotas no alumīnija, kas veicināja maigāku toni, uzlaboja plāksnīšu izmērus un skaņojuma kvalitāti, izslēdzot disonantos virstoņus, kas piemita Leedy Manufacturing Company vibrafonam, kā arī pievienoja ar kāju darbināmu pedāli skaņas slāpēšanai. Kad jaunais instruments tika laists apgrozībā 1928. gadā, tolaik reklāmās tas tika saukts par vibrarfu (vibraharp). Tā kā K. Dīgana ražotnei piederēja autortiesības uz šo instrumenta nosaukumu, tad citiem ražotājiem nācās izmantot jau iepriekš zināmo terminu “vibrafons”. Vairākus gadus bija izteikts mulsums starp šiem diviem nosaukumiem, bet laika gaitā termins “vibrafons” nostiprinājās kā galvenais apzīmējums.

Tā kā H. Šlutera instruments kļuva daudz populārāks par Leedy Manufacturing Company piedāvāto versiju, tas arī turpmāk kļuva par etalonu visiem vibrafoniem.

Neskatoties uz to, ka sākumā vibrafona primārais mērķis bija izmantojums populārās mūzikas ansambļos, 20. gs. 30. gados tas strauji kļuva populārs džeza mūzikā – laikā, kad attīstījās svinga ēra. Ar bībopa (bebop) un hārdbopa (hard bop) uzplaukumu 20. gs. 40.‒60. gados vibrafons kļuva par izteiksmes līdzekli sarežģītām melodiskajām līnijām, blūza intonācijām un modernām harmonijām. Ap 60. gadiem tika paplašinātas iespējas, izmantojot jau četru vālīšu tehniku, dažādas pieejas pedāļa slāpēšanai artikulācijas kontekstā, modālas harmonijas un brīvākas formas, kas izcēla instrumenta harmonisko un strukturālo potenciālu.

No 60. līdz 80. gadiem, paralēli postbopa (post-bop) attīstībai un sasniegumiem, Latīņamerikas džezs popularizēja vibrafona skaidro piesitiena skanējumu, afrokubiešu un brazīliešu ritmu pavadībā, kur montuno stila akordu secības un liriskas melodijas spilgti izskanēja izskanēja perkusijām bagātos ansambļos.

Fusion ērā vibrafonisti papildināja savu mūzikas valodu ar dažādiem roka un fanka grūviem (groove) un to elementiem, vienlaikus saglabājot džeza frāzējumu un improvizācijas loģiku.

Sākot ar 90. gadiem, vibrafons arvien biežāk izmantots visu veidu sastāvos – gan akadēmiskajos, gan estrādes tipa ansambļos –, kā arī dažādos mūzikas žanru paveidos. Četru vālīšu tehnikas izmantojums ir kļuvis par standartu mūsdienu vibrafona spēlē, un slāpēšanas tehnika ne tikai ar pedāli, bet gan ar vālīti kā papildus efekts tiek lietota arvien biežāk.

Vibrafons tiek spēlēts, izmantojot vālītes. Vālītes ierasti ir divas vai četras, retos gadījumos izmantoto vālīšu skaits vibrafona spēlē var sasniegt sešas. Kopumā ir četri satvērienu veidi, kā turēt četras vālītes.

1. Tradicionālais (raditional, mēdz dēvēt arī par cross grip) veids izveidojies vissenāk, un tam ir raksturīgs vālīšu kātu sakrustojums plaukstā.

2. Masera satvērienu kuru aizsācis un attīstījis amerikāņu komponists, sitaminstrumentālists, diriģents un uzņēmējs Klērs Omārs Masers (Clair Omar Musser).

3. Stīvensa satvērienu, uzlabojot jau esošo K. O. Masera satvērienu, aizsācis un attīstījis amerikāņu sitaminstrumentālists, komponists un pedagogs Lī Hovards Stīvens (Leigh Howard Stevens), un tam raksturīga katras vālītes īpaši izteikta neatkarība satvērienā.

4. Bārtona satvērienu izveidoja amerikāņu džeza vibrafonists Gerijs Bērtons (Gary Burton), un tas lielākoties balstīts uz tradicionālo satvērienu, bet ar samainītu vālīšu galu krustojumu secību plaukstā. Neskatoties uz to, ka vibrafonu lielākoties spēlē, turot vālītes Bārtona satvērienā, bieži tiek izmantoti arī citi vālīšu satvērienu veidi.

Vibrafona vālītes vairumā gadījumu ir nedaudz īsākas kā marimbas vālītes ‒ to garums vidēji ir 40 cm. Tas tādēļ, ka vibrafonam ir mazāks diapazons un fiziskie attālumi starp notīm nekā marimbai. Vālīšu kāti tiek veidoti no koka, plastmasas, bet visbiežāk no ratana, retos gadījumos no bambusa. Vālītes galviņām ir divas populārākās formas – apaļā un eliptiskā (ko nereti dēvē par sēnītes galvas formu) ‒, un tās tiek izgatavotas no dažādiem materiāliem un to kombinācijām, kā piemēram, plastmasa, gumija, gumija ar dziju, plastmasa ar dziju, koks ar gumiju un dziju, plastmasa ar gumiju un dziju.

Skaņa tiek radīta, turot vālīti rokās, atvēzējoties un uzsitot ar tās galviņu pa plāksnītes vidu. Instrumenta pamattonis rodas no alumīnija plāksnītes vibrācijas, taču liela loma ir gan pedāļa pielietojumam, gan apakšā novietotajam rezonatoram un motorizētajai lāpstiņai tajā, kas piedod vibrafonam tā raksturīgo ilgo, pulsējošo toni un maigo tembru.

Svarīgs ir pedāļa lietojums. Ja tas tiek piespiests, tad no plāksnītēm atraujas slāpētājstienis un tām ir iespēja ilgi vibrēt – skanēt, bet, ja pedālis tiek atlaists, skaņa uzreiz tiek noslāpēta. Vibrafonu ir iespējams spēlēt arī ar nepiespiestu pedāli, bet tad tembrs ir daudz sausāks, skaņa – noslāpētāka. Nereti skaņu slāpēšana tiek veikta arī ar pašu vālīti, piespiežot tās galviņu skanošajai plāksnītei. Tādējādi ir iespējams panāktu atsevišķu nošu noklusināšanu plašākā akordā vai gamveidīgā pasāžā.

Mūsdienās ļoti lielu popularitāti ir guvis paņēmiens spēlēt vibrafonu ar kontrabasa lociņu. Šādā gadījumā ir iespējams panākt ļoti pakāpenisku un maigu skaņas sākumu, kā arī nospēlētā nots skan izteikti ilgāk un pilnīgāk pretstatā ar vālīti uzsistai skaņai. Rets, bet izteikti specifisks paņēmiens ir tā saucamais skaņas locīšanas (tone bending) efekts, kad tikko nospēlētu noti iespējams pazemināt par pustoni, izdarot izteiktu spiedienu uz skanošo plāksnīti ar citu vālīti, kam ir gumijas galviņa un lokans kāts.

Vibrafons ir vienlīdz svarīgs melodiskais sitaminstruments, tāpat kā ksilofons vai marimba, un tas ir kā neatņemama sastāvdaļa gan dažādos mūzikas žanros un stilos, gan vispārējā sitaminstrumentu spēles izglītības procesā.

Nozīmīgākie izpildītājmākslinieki galvenokārt ir bijuši džeza mūziķi: Laionels Hemptons (Lionel Hampton), Milts Džeksons (Milt Jackson), Reds Norvo (Red Norvo), Gerijs Bārtons (Gary Burton), Bobijs Hačersons (Bobby Hutcherson), Rojs Eierss (Roy Ayers), Terijs Gibss (Terry Gibbs), Deivs Semjuelss (Dave Samuels), Džo Loke (Joe Locke), Stefons Heriss (Stefon Harris), Emanuels Sežurns (Emmanuel Sejourne), Nejs Rozauro (Ney Rosauro), Aleksejs Čižiks (Алексей Эдуардович Чижик).

Nozīmīmīgāko kompozīciju autori mūsdienās: E. Sežurnē, Maikls Burits (Michael Burritt), Deivids Frīdmens (David Friedman), Nebojsa Jovans Živkovičs (Nebojsa Jovan Živkovič), Nejs Rozauro (Ney Rosauro), Marks Glentvorts (Mark Glentworth), Kristofers Dīns (Christopher Deane), Andrijs Puškarjovs (Андрій Валентинович Пушкарьов).

Ievērojamākie Latvijas vibrafonisti ir Jānis Bombizo-Fedotovs, Ēriks Miezis, Miķelis Dzenuška un A. Puškarjovs.