Būdams karjeras diplomāts, Augusts Zaleskis vadīja Polijas ārpolitiku – vispirms kā maršala Juzefa Pilsudska (Józef Piłsudski) uzticības persona (no 1926. līdz 1932. gadam), vēlāk Otrā pasaules kara laikā Parīzē un pēc tam Londonā, cieši sadarbojoties ar premjerministru ģenerāli Vladislavu Sikorski (Władysław Sikorski). Pēc kara, 1947. gadā stājoties Valsts prezidenta amatā, A. Zaleskis izraisīja ilgstošu politisku sašķeltību poļu trimdas kopienā gan Londonā, gan visā pasaulē.

Dzimis Varšavā muižnieku ģimenē; bija Stodulces muižas (Podolijā, Litiņas apriņķis, tagad Ukrainā) īpašnieka Ščensnija (Szczęsny) un Annas (Anna, dzimusi Šidlovska, Szydłowska) dēls. Viņam bija divi jaunāki brāļi – Juljušs (Juliusz) un Ksaverijs (Ksawery). A. Zaleskis uzauga patriotiskā gaisotnē, kas tomēr izcēlās ar iecietību pret citām ticībām un etniskajām grupām. Drīz pēc A. Zaleska piedzimšanas ģimene nonāca finansiāli grūtā situācijā, un tēvs bija spiests pārdot dzimtas muižu.

A. Zaleskis mācījās zēnu ģimnāzijā Varšavas Prāgas rajonā un 1901. gadā tur nokārtoja skolas beigšanas eksāmenus. Pēc tam viņš uzsāka studijas Impērijas Varšavas Universitātes (Cesarski Uniwersytet Warszawski, tagad Varšavas Universitāte, Uniwersytet Warszawski) juridiskajā fakultātē, taču tās pārtrauca, kad Polijas Karalistē sākās 1905. gada revolūcija; A. Zaleskis piedalījās studentu streikā un universitātes boikotā. 1906. gadā viņš devās uz Angliju, kur studēja Londonas Ekonomikas un politikas zinātnes skolā (London School of Economics and Political Science). 1912. gadā A. Zaleskis atgriezās Varšavā, sāka strādāt Krašiņsku bibliotēkā (Biblioteka Krasińskich), publicēja grāmatu “Vecās Varšavas pilsētas tirgotāju brālība” (Konfraternia kupiecka miasta starej Warszawy, 1913) un cerēja uzsākt akadēmisko karjeru, bet Pirmā pasaules kara sākums šīs cerības izjauca.

1920. gadā noslēdza laulību ar Evelīnu Komorovsku (Ewelina Komorowska); bērnu nebija.

A. Zaleskis atbalstīja J. Pilsudska militāro iniciatīvu izveidot poļu leģionus Austroungārijas armijas sastāvā un 1915. gada februārī pēc Neatkarības organizāciju apvienības (Zjednoczenie Organizacji Niepodległościowych) norādījuma devās no Varšavas uz Londonu kā šīs organizācijas (un paša J. Pilsudska) pārstāvis. Kopš 1916. gada viņš pārstāvēja Varšavā vāciešu izveidoto Pagaidu valsts padomi (Tymczasowa Rada Stanu). A. Zaleskis īstenoja propagandas kampaņu, lai Lielbritānijas valdības aprindās, jo īpaši Ārlietu ministrijā, veicinātu ideju par poļu valsts izveidi; viņš pievienojās Poļu informācijas komitejai un krājumā “Polijas neatkarības jautājums” (Poland’s Case for Independence, 1916) publicēja rakstu “Poļu vēstures nozīmīgākie pavērsieni” (Landmarks of Polish History). Kopš 1917. gada aprīļa viņš sadarbojās ar žurnālu Polish Review. Pēc tam, kad 1918. gada novembrī Polija atguva neatkarību, viņš pildīja diplomātiskā pārstāvja (pilnvarotā lietveža) pienākumus Šveicē. Sākot ar 1919. gada aprīli, A. Zaleskis piedalījās sarunās Parīzes miera konferencē Polijas delegācijas sastāvā.

1919. gada maijā A. Zaleskis tika atsaukts uz Varšavu un sāka strādāt Polijas Ārlietu ministrijā. A. Zaleskis piedalījās sarunās, kas 1920. gada 21. aprīlī vainagojās ar Polijas un Ukrainas alianses noslēgšanu. No 1920. gada maija līdz decembrim viņš bija Polijas sūtnis Atēnās, Grieķijā. Sākot ar 1921. gadu, A. Zaleskis vadīja Ārlietu ministrijas Politikas departamentu Varšavā. No 1922. gada aprīļa līdz 1926. gada februārim viņš pildīja sūtņa pienākumus Romā. A. Zaleskis atbalstīja J. Pilsudska īstenoto valsts apvērsumu (1926. gada 12.–15. maijā) un 1926. gada 15. maijā stājās ārlietu ministra amatā. 1928. gadā viņš tika ievēlēts Senātā, kur darbojās līdz 1935. gadam. Pēc J. Pilsudska iniciatīvas 1932. gada 2. novembrī viņš tika atbrīvots no ministra amata, kam par iemesliem bija nepieciešamība aizstāt A. Zaleska daudzpusējo, uz Franciju orientēto diplomātiju ar izlēmīgāku politiku, kas balstītos līdzsvarotās attiecībās ar Berlīni un Maskavu, un J. Pilsudskis par piemērotāku šī jaunā kursa īstenotāju uzskatīja sev lojālo un stingro Juzefu Beku (Józef Beck). Turpmāk A. Zaleskis vadīja Komercbanku Varšavā.

Pēc Otrā pasaules kara sākuma 1939. gada 1. septembrī A. Zaleskis caur Rumāniju devās uz Parīzi, kur 1939. gada 1. oktobrī ģenerāļa V. Sikorska izveidotajā valdībā atkārtoti uzņēmās ārlietu ministra pienākumus. Pēc Francijas sakāves 1940. gada jūnijā viņš evakuējās uz Londonu. Tur 1940. gada 18. jūlijā Valsts prezidents Vladislavs Račkevičs (Władysław Raczkiewicz) A. Zaleski iecēla par premjerministru, tomēr pēc militāro aprindu protestiem V. Račkevičs šo lēmumu atsauca, saglabājot V. Sikorski premjerministra amatā. V. Sikorskis vairs neuzticējās savam ministram un pārņēma ārpolitikas vadību savās rokās. Krīze sasniedza kulmināciju 1941. gada jūlijā, kad tika parakstīta Polijas un Padomju Savienības politiskā vienošanās, kas, pēc A. Zaleska domām, negarantēja Polijas robežu nemainīgumu pēc kara. Tādēļ 1941. gada 22. augustā ministrs iesniedza atlūgumu un vēlāk uzņēmās prezidenta V. Račkeviča civilās kancelejas vadītāja pienākumus. Kad 1947. gada 26. aprīlī V. Račkevičs iecēla A. Zaleski par savu pēcteci Valsts prezidenta amatā, viņš tādējādi atsauca savu iepriekšējo lēmumu uzticēt šo amatu Tomašam Arciševskim (Tomasz Arciszewski). Pēc V. Račkeviča nāves (1947. gada 6. jūnijā) A. Zaleskis 1947. gada 9. jūnijā deva prezidenta zvērestu, izraisot ieilgušu politisku konfliktu poļu trimdas vidū gan Londonā, gan visā pasaulē. 1971. gada 24. februārī A. Zaleskis par savu pēcteci iecēla Staņislavu Ostrovski (Stanisław Ostrowski).

A. Zaleskim, esot Otrās Polijas Republikas ārlietu ministra amatā, neizdevās izbeigt muitas karu ar Vāciju; viņš bija viens no iniciatoriem līgumam par atteikšanos no agresīva kara (Briāna–Kelloga pakts), kas tika parakstīts 1928. gada 27. augustā, kā arī neuzbrukšanas līgumam ar Padomju Sociālistisko Republiku Savienību (PSRS), kas noslēgts 1932. gada 25. jūlijā. Atkārtoti uzņemoties vadīt ārlietu resoru no 1939. gada oktobra, viņš organizēja palīdzību bēgļiem no okupētās Polijas valsts, bet no 1940. gada jūnija – no Francijas. Viņš arī panāca militāro līgumu parakstīšanu: 1940. gada 4. janvārī ar Franciju un 1940. gada 5. augustā ar Lielbritāniju. Stājoties trimdas prezidenta amatā 1947. gada 9. jūnijā, viņš izraisīja ilgstošu Polijas emigrantu kopienas sašķelšanos divās pretējās nometnēs: “Pils” nometnē, kas atbalstīja A. Zaleska stāšanos amatā, pamatojoties uz 1935. gada konstitūciju, kas dod prezidentam ekskluzīvas tiesības izvēlēties savu pēcnācēju šajā amatā, un demokrātiskajā opozīcijā, kas viņa iecelšanu uzskatīja par neleģitīmu un atbalstīja iepriekš izraudzīto pēcteci T. Arciševski.

Ģenerāļa Kazimeža Sosnkovska (Kazimierz Sosnkowski) 1954. gada pavasarī veiktie centieni apvienot un samierināt konfliktējošās puses izrādījās nesekmīgi. Iepriekš A. Zaleskis bija iecēlis K. Sosnkovski par savu pēcteci, taču vēlāk mainīja lēmumu un 1954. gada pavasarī, beidzoties viņa septiņu gadu pilnvaru termiņam, neatstāja amatu, tādējādi vēl vairāk padziļinot šķelšanos trimdas sabiedrībā. Lēmumam palikt prezidenta amatā nebija juridiska pamatojuma saskaņā ar 1935. gada aprīļa konstitūciju, tāpēc A. Zaleska politiskie pretinieki izveidoja koleģiālu valsts vadītāja institūciju – tā saukto Triju padomi (Rada Trzech). Tas noveda pie divu konkurējošu politisko centru rašanās trimdas kopienā.

A. Zaleskis guva lielākos panākumus diplomāta un ārlietu ministra amatos. Gan miera laikā kā Briāna–Kelloga pakta (1928) un neuzbrukšanas līguma ar PSRS (1932) iniciators, gan kara laikā, vadot sarežģītas sarunas ar Francijas un Lielbritānijas valdībām, kas nodrošināja Polijas armijas pastāvēšanu un tās formēšanu līdzās sabiedroto bruņotajiem spēkiem. Lai gan A. Zaleskis aizstāvēja likumības un varas pēctecības principus, viņa prezidentūra pēc 1947. gada netiek vērtēta pozitīvi. Stājoties prezidenta amatā kā V. Račkeviča pēctecis, viņš padziļināja politisko sašķeltību poļu emigrācijas vidū gan Londonā, gan visā pasaulē. Prezidents gan centās panākt kompromisu, taču pretējā politiskā nometne atteicās atzīt A. Zaleska leģitimitāti. Konflikts tika atrisināts tikai pēc A. Zaleska nāves, kad visa trimdas politiskā nometne atzina S. Ostrovska prezidentūras leģitimitāti.

A. Zaleskis apbalvots, cita starpā, ar “Polonia Restituta” ordeņa Lielo lenti, Zelta Nopelnu krustu un Baltā Ērgļa ordeni. 2008. gadā Polijas pasts sērijā “Polijas Republikas trimdas prezidenti” izdeva A. Zaleskim veltītu pastmarku.