Staņislavs Vojcehovskis bija valstsvīrs, maršala Juzefa Pilsudska (Józef Piłsudski) tuvs līdzgaitnieks līdz 1926. gadam. Pēc Valsts prezidenta Gabriela Narutoviča (Gabriel Narutowicz) nogalināšanas 1922. gada 16. decembrī Seims četras dienas vēlāk (20. decembrī) S. Vojcehovski ievēlēja prezidenta amatā. Viņš neatbalstīja J. Pilsudska 1926. gada 12. maijā īstenoto valsts apvērsumu un, nevēlēdamies saasināt konfliktu, 1926. gada 14. maijā atkāpās no amata, pēc tam noslēdzot savu politisko karjeru.

Dzimis Kališā, Polijas Karalistē, nabadzīgā dižciltīgo (šļahtiču) ģimenē. Viņa tēvs Felikss (Feliks) bija cietuma uzraugs, bet māte Florentīna (Florentyna, dzimusi Forhofa, Vorhoff) bija cēlusies no vācu luterāņu ģimenes un bija mājsaimniece.

S. Vojcehovskis mācījās zēnu klasiskajā ģimnāzijā Kališā (beidza 1888. gadā). Pēc tam pārcēlās uz Varšavu un studēja Varšavas Universitātē (Uniwersytet Warszawski), sākumā Matemātikas un fizikas fakultātē, bet vēlāk – Dabaszinātņu fakultātē.

Laulībā ar Mariju Kersnovsku (Maria Kiersnowska) piedzima dēls Edmunds (Edmund) – jurists, kurš 38 gadu vecumā tika nogalināts nacistiskās Vācijas Aušvicas koncentrācijas nometnē, un meita Zofija (Zofia) – gleznotāja, kura bija rakstnieka un dzejnieka Vladislava Jana Grabska (Władysław Jan Grabski) sieva.

1890. gadā Varšavā S. Vojcehovskis pievienojās slepenās poļu jaunatnes organizācijas “Zet” studentu pulciņam, bet 1892. gadā kļuva par tās augstākās pārvaldes institūcijas “Centralizācija” (Centralizacja) locekli. 1891. gada 3. maijā S. Vojcehovskis piedalījās demonstrācijā Varšavā, kas tika rīkota par godu neatkarīgās Polijas konstitūcijas pieņemšanas simtgadei, un pēc tās tika uz īsu brīdi aizturēts. 1891. gadā viņš pievienojās arī slepenajai Strādnieku savienībai (Zjednoczenie Robotnicze), kuru vadīja Edvards Abramovskis (Edward Abramowski). 1892. gadā S. Vojcehovskis atkal uz īsu brīdi tika aizturēts. Baidoties no atkārtotas aizturēšanas, 1892. gada 30. jūnijā viņš nelegāli šķērsoja Vācu Impērijas robežu, devās uz Šveici un no turienes 1892. gada oktobrī – uz Parīzi, kur viņš strādāja tipogrāfijā par salicēju un 1892. gada novembrī piedalījās Poļu sociālistu savienības ārzemēs (Związek Zagraniczny Socjalistów Polskich) dibināšanā. 1893. gada janvārī Francijas policija viņu aizturēja un izraidīja no valsts, pēc tam viņš apmetās Londonā. No Londonas S. Vojcehovskis vairākkārt devās uz dzimteni, tostarp uz Viļņu, kur kopā ar J. Pilsudski vadīja Polijas Sociālistisko partiju (Polska Partia Socjalistyczna) un piedalījās tās oficiālā laikraksta Robotnik izdošanā. 1899. gadā viņš apprecējās ar M. Kersnovsku un pakāpeniski mazināja savu iesaisti Polijas Sociālistiskajā partijā; 1906. gadā S. Vojcehovskis izstājās no partijas un atgriezās uz pastāvīgu dzīvi Varšavā. Kad 1914. gada augustā sākās Pirmais pasaules karš, septembrī viņš pievienojās Centrālajai pilsoņu komitejai (Centralny Komitet Obywatelski). Vācu karaspēkam tuvojoties Varšavai, S. Vojcehovskis 1915. gada jūlijā devās uz Krieviju. Pēc revolūcijas 1917. gada martā viņš 1917. gada maijā pievienojās Polijas Apvienošanās un neatkarības savienībai (Związek Zjednoczenia i Niepodległości Polski), bet 1917. gada augustā – Starppartiju savienības poļu padomei (Rada Polska Zjednoczenia Międzypartyjnego). 1918. gada jūnijā S. Vojcehovskis atgriezās Varšavā.

Pēc Polijas neatkarības atgūšanas 1918. gada novembrī valsts vadītājs J. Pilsudskis 1919. gada 16. janvārī viņu iecēla par iekšlietu ministru Ignācija Jana Paderevska (Ignacy Jan Paderewski) valdībā, bet vēlāk – no 1919. gada 13. decembra – Leopolda Skulska (Leopold Skulski) valdībā. Šo amatu viņš ieņēma līdz valdības demisijai 1920. gada 9. jūnijā (faktiski līdz nākamās valdības iecelšanai 1920. gada 23. jūnijā). 1921. gadā S. Vojcehovskis pievienojās Polijas Tautas partijai “Piast” (Polskie Stronnictwo Ludowe-Piast), taču, kandidējot uz Senātu no šīs partijas saraksta 1922. gada novembrī, viņam neizdevās iegūt vietu parlamentā. Pirmajās Seima rīkotajās prezidenta vēlēšanās viņš tika izslēgts no cīņas priekšpēdējā balsošanas kārtā 1922. gada 9. decembrī; pēc prezidenta G. Narutoviča slepkavības 1922. gada 16. decembrī S. Vojcehovskis 1922. gada 20. decembrī tika ievēlēts par otro Polijas Republikas prezidentu. J. Pilsudska valsts apvērsuma laikā 1926. gada 14. maijā viņš atkāpās no amata un aizgāja no politikas.

Vēl viena joma, kurā S. Vojcehovskis aktīvi darbojās, bija kooperatīvu kustība. 1906. gadā viņš pievienojās Kooperatīvistu biedrībai (Towarzystwo Kooperatystów), bija tās žurnāla Społem redaktors un no 1911. gada bija Patērētāju biedrību savienības (Związek Stowarzyszeń Spożywców) direktors. 1918. gada jūnijā S. Vojcehovskis tika iecelts par kooperatīvu kustības vēstures un teorijas profesoru Augstākajā Tirdzniecības skolā (Wyższa Szkoła Handlowa). Gan Augstākajā Tirdzniecības skolā, gan Varšavas Dzīvības zinātņu universitātē (poļu Szkoła Główna Gospodarstwa Wiejskiego, angļu Warsaw University of Life Sciences) viņš lasīja lekcijas par šiem priekšmetiem līdz kara sākumam 1939. gadā ar pārtraukumiem, lai pildītu iekšlietu ministra un Valsts prezidenta amatu pienākumus. 1928.–1929. gadā viņš vadīja Kooperatīvo zinātnisko institūtu (Spółdzielczy Instytut Naukowy) un pēc tam darbojās tā Zinātniskajā padomē. S. Vojcehovskis publicējis daudzus darbu par kooperatīviem, tostarp: “Kooperatīvu kustība un tās attīstība Anglijā” (Ruch spółdzielczy i rozwój jego w Anglii, 1907), “Likumdošana par kooperatīviem” (Prawodawstwo o kooperatywach, 1912), “Kooperatīvu kustība” (Ruch spółdzielczy, 1930), “Lauksaimniecības kooperatīvi” (Spółdzielnie rolnicze, 1936) un “Polijas kooperatīvu kustību vēsture līdz 1914. gadam” (Historia spółdzielczość polskiej do 1914 roku, 1939).

Pildot iekšlietu ministra pienākumus, S. Vojcehovskis nodrošināja mierīgu vēlēšanu norisi Likumdevēju Seima (Sejm Ustawodawczy) vēlēšanās 1919. gada 26. janvārī; viņš organizēja sabiedriskos darbus, centrālās varas un pašpārvaldes, kā arī valsts policijas funkcionēšanu. Būdams prezidents, viņš saskārās ar valsts politizāciju, nestabilām un bieži mainīgām valdībām, kā arī sociālo nemieru vilni, ko izraisīja augošā inflācija. 1923. gada decembrī S. Vojcehovskis iecēla V. J. Grabska vadīto ārpusparlamentāro ekspertu valdību un atbalstīja to ekonomisko reformu īstenošanā, budžeta līdzsvarošanā, neatkarīgas centrālās bankas izveidē un jaunas valūtas – poļu zlota – ieviešanā. 1926. gada sākumā starp valdību un J. Pilsudski izcēlās konflikts par kara lietu ministra iecelšanu un likumprojekta par armijas vadību formulējumu; Vincentija Vitosa (Wincenty Witos) valdības iecelšanu 1926. gada 10. maijā J. Pilsudskis uztvēra kā parlamentārā vairākuma provokāciju, – viņš šo vairākumu uzskatīja par atbildīgu G. Narutoviča slepkavībā. S. Vojcehovskis neticēja, ka J. Pilsudskis varētu sarīkot bruņotu apvērsumu pret likumīgi ieceltu valdību. Viņš kļūdījās. Dramatiskā brīdī 1926. gada 12. maijā, kad J. Pilsudskis veda sev uzticīgās karaspēka vienības uz Varšavu, S. Vojcehovskis tikās ar viņu uz Poņatovska tilta (tilts, kas nosaukts prinča Juzefa Poņatovska, Józef Poniatowski, vārdā). Sarunas laikā viņš aizstāvēja likumīgo varu. Tomēr, kad Varšavā sākās kaujas un J. Pilsudska spēki guva virsroku, nevēlēdamies izraisīt pilsoņu karu, S. Vojcehovskis 1926. gada 14. maijā iesniedza atlūgumu Seima maršalam Macejam Ratajam (Maciej Rataj). Otrā pasaules kara laikā viņš dzīvoja savās mājās Varšavā. Viņu dziļi satrieca dēla Edmunda – jurista – nāve; vācieši viņu bija arestējuši un noslepkavojuši Aušvicas nāves nometnē.

Stājoties amatā pēc G. Narutoviča slepkavības, S. Vojcehovskis stabilizēja prezidenta varu; viņš atbalstīja V. J. Grabska valdību, tādējādi veicinot Polijas ekonomiskās situācijas uzlabošanos. Savā politiskajā darbībā centās manevrēt starp kreisajiem un labējiem spēkiem; būdams pirmām kārtām uzticīgs konstitūcijai, viņš tiecās nodrošināt stabilas, parlamenta atbalstītas valdības. J. Pilsudska īstenotā valsts apvērsuma dramatiskajās dienās viņš atkāpās no amata, tādējādi novēršot pilsoņu kara draudus. Viens no viņa nozīmīgajiem sasniegumiem bija kooperatīvu kustības attīstība Polijā.

S. Vojcehovskis apbalvots ar Polijas Baltā ērgļa ordeni, “Polonia Restituta” ordeņa Lielo lenti un Francijas Goda Leģiona ordeņa Lielo krustu. 1923. gadā S. Vojcehovskim tika piešķirts Kališas goda pilsoņa tituls. 1924., 1988. un 2023. gadā Polijas pasts izdeva pastmarkas ar S. Vojcehovska attēlu. 2023. gadā Polijas Nacionālā banka laida klajā viņam veltītu 10 zlotu piemiņas monētu. 2005. gadā tika viņa vārdā nosaukta Kališas Universitāte (Uniwersytet Kaliski), bet 2009. gadā universitātes ēkas “Collegium Novum” priekšā tika atklāts S. Vojcehovskim veltīts piemineklis (tēlnieks Veslavs Andžejs Ozmins, Wiesław Andrzej Oźmin). Varšavas Svētā Jāņa Kristītāja arhibīskapa katedrālē (Archikatedra Warszawska Świętego Jana Chrzciciela), G. Narutoviča apbedījuma kriptā, atrodas S. Vojcehovskim veltīta piemiņas plāksne. 2022. gadā uz Varšavas Ekonomikas augstskolas (Szkoła Główna Handlowa) M korpusa tika atklāts S. Vojcehovska dzīvei veltīts sienas gleznojums (mākslinieks Tituss Bžozovskis, Tytus Brzozowski), savukārt uz tās pašas augstskolas A korpusa tika atklāta viņam veltīta piemiņas plāksne (tēlnieks Pjotrs Sivčuks, Piotr Siwczuk). S. Vojcehovska vārdā nosauktas ielas dažādās pilsētās, tostarp Kališā, Varšavā, Poznaņā un Krakovā.

Spēlfilmā “Valsts apvērsums” (Zamach stanu, 1980, režisors Rišards Filipskis, Ryszard Filipski) S. Vojcehovska lomu atveidoja Andžejs Hridzevičs (Andrzej Hrydzewicz). Biogrāfiskajā televīzijas seriālā “Maršals Pilsudskis” (Marszałek Piłsudski, 2001, režisors Andžejs Tšoss-Rastaveckis, Andrzej Trzos-Rastawiecki) S. Vojcehovska lomu atveidoja Jans Fričs (Jan Frycz). 1995. gadā tika uzņemta dokumentālā filma ar nosaukumu “Staņislavs Vojcehovskis 1922–1926” (Stanisław Wojciechowski 1922–1926, režisors Rafals Mežejevskis, Rafał Mierzejewski).