Deja veidota ornamentāli simetriskā divu pretnostatītu līniju risinājumā, kur vienā līnijā stāv meitas vai sievas (liepas), bet iepretim ‒ puiši vai vīri (ozoli). Šādu dejotāju izvietojumu dejas laikā latviešu tautas dejā un latviešu skatuviskajā tautas dejā dēvē par gatvi, kas devis nosaukumu arī pašai dejai.

Gatves deja ir viena no populārākām rindu dejām Latvijā. Viens no statiskajiem grupējumiem jeb dejas zīmējums “gatve” bieži tiek izmantots mūsdienu latviešu skatuviskās tautas dejas horeogrāfijās.

Iedvesmojoties no Gatves dejas (tautas dejas) mūzikas, norisēm un motīviem, ir tapuši spilgti latviešu skatuviskās dejas piemēri: Gatves deja (Helēnas Tangijevas-Birznieces horeogrāfija, tautas mūzika Anatola Liepiņa un Gunāra Ordelovska apdarē) un “Dižā kurzemnieku gatve” (Jāņa Purviņa horeogrāfija, Ilgas Reiznieces mūzika).

Gatves deja (tautas deja) ir cēlusies no rindu rotaļas, kura visbiežāk izpildāma ar dziedāšanu. Laika gaitā dejai izveidojusies konkrēta konstrukcija. Tai raksturīgas divas līnijas, kuras pretnostatītas viena otrai. Vienā līnijā stāv meitas, otrā ‒ puiši. Dejas laikā pēdējais pāris dejo cauri gatvei vispirms vienā virzienā, tad atpakaļ, nonākot pie priekšpēdējā pāra. Mainoties mūzikas daļām, pēdējais un priekšpēdējais pāris gatves galā griež tītaviņas pa kreisi un pa labi. Tad priekšpēdējais pāris nostājas atpakaļ savā vietā gatvē, bet pēdējais pāris dejo cauri gatvei un nostājās tās otrā galā. Tā gatvei cauri izdejo visi pārinieki. Visbeidzot deju noslēdz ar cilpu mešanu, kur pēdējais pāris iesāk visu dejotāju apdejošanu un turpina to tik ilgi, līdz visi dejas dalībnieki ir pievienojušies virknei un dejotāji izveidojuši dārziņu. Deju visbiežāk izpilda teciņus solī.

Dejas struktūrai var izsekot vienā no pirmajiem Gatves dejas pierakstiem, kas publicēts Johannas Rinkas un Jāņa Oša 1934. gadā izdotajā “Latviju tautas deju” otrajā burtnīcā. Līdzās norādītajam soļu izpildījumam un dejotāju virzībai zīmējumā konkrētu mūzikas takšu ietvarā, dejas aprakstam pievienoti arī grafiskie zīmējumi un fotogrāfijas, kurās fiksēti dejotāju satvērieni vai grupējumi.

Gatves deja atkārtoti tiek publicēta pēc 60 gadiem ‒ gadā grāmatā “Latviešu tautas dejas”(1993), kur Ingrīda Edīte Saulīte, balstoties J. Rinkas un J. Oša publicētājos materiālos, dejas aprakstu izvērsusi, padarot to smalkāku un iestudējuma sagatavošanai precīzāku.

Viens no spilgtākajiem latviešu skatuviskās tautas dejas piemēriem ir 1947. gadā baletmeistares H. Tangijevas-Birznieces veidotā Gatves deja, kas tapusi kā viena no ainām latviešu baletam “Laima”. Amatieransambļu repertuārā deja nokļuva pēc 1955. gada, kad Latviešu literatūras un mākslas dekādē Maskavā Gatves deju izpildīja Latvijas Republikāniskās arodbiedrību padomes kultūras nama deju kolektīvs Zinaīdas Samas vadībā (tagad Tautas deju ansamblis “Līgo”). No tautas dejas risinājuma Z. Sarma saglabāja tikai dejotāju novietojumu gatvē un pārinieku cauri dejošanu tai. Šis statiskais grupējums vai dejas zīmējums dejā tiek iekļauts tikai vienu reizi, tālāk to attīstot divās gatvēs, dubultdiagonālē, līnijās, pusaplī un negaidītos pārgājienos. Dejas pamatā ir gājiena solis un pieliciena solis uz augstiem puspirkstiem. Z. Sarma ieviesusi vairākus jaunievedumus ‒ sānsolis III kāju pozīcijā un priekšā diagonālē pacelta roka, kuru lokot delnas locītavā, dejotāji it kā sveiciena solo pāri. Gatves deja ir pirmā latviešu skatuviskā tautas deja, kurā ir izmantots sens latviešu skaņas un ritma instruments ‒ trejdeksnis (arī trideksnis). Deja iekļauta latviešu skatuviskās tautas dejas “Zelta fondā”.

Iedvesmojoties no latviešu tautas dejas, horeogrāfs J. Purviņš izveidojis horeogrāfiju dejai “Dižā kurzemnieku gatve”. Šajā dejā tiek izmantots mūzikas jaundarbs, bet saglabātas tautas dejai raksturīgās norises ‒ gatve un pārinieku cauri dejošana tai, to sazarojot vairākos grupējumos: divas gatves, diagonāļu krusts kā divas gatves un lokveida gatve riņķa līnijā. Deja papildināta ar kamolu ietīšanu un iztīšanu, saulīti un pārinieku veidotu spārnu. Dejas horeogrāfiskā valoda bagātināta ar plašiem skrējiena soļiem, soli ar palēcienu, pieliciena soli, kāju piesitieniem un plaukstu sišanu. Deja “Dižā kurzemnieku gatve” tiek uzskatīta par kompozicionālu piemēru latviešu tautas deju elementu izmantošanā latviešu skatuviskās tautas dejas horeogrāfijā.

2008. gada 25. oktobrī sasniegts jauns Ginesa rekords ‒ pasaules garākā deja ‒, labojot Honkongas dejotāju iepriekšējo sasniegumu par vairāk kā 1000 dejotājiem. Pēc horeogrāfa un Deju svētku Goda virsvadītāja Ulda Šteina ierosmes, Rīgā pulcējās 99 deju ansambļi ar 2208 dejotājiem, un posmā no Latvijas Universitātes galvenās ēkas (Raiņa bulvārī 19) līdz Rīgas Tehniskās universitātes galvenajai ēkai (Kaļķu ielā 1) tika izpildīta Gatves deja (tautas deja). Lai uzstādītu rekordu, dejai bija jābūt vismaz piecu minūšu garai un visiem dejotājiem jādejo vienādas kustības.

Gatves deja (latviešu skatuviskā tautas deja) H. Tangijevas-Birznieces horeogrāfijā bieži redzama amatieransambļu priekšnesumos, jo īpaši kā Latvijas vizītkarte, viesojoties starptautiskajos deju festivālos ārzemēs. Par dejas popularitāti liecina tās iekļaušana kopdejošanas pasākumos VI Deju svētkos (1970), VIII Deju svētkos (1980), X Deju svētkos (1990), XIV Deju svētkos (2008) un XVI Deju svētkos (2018). Savukārt “Dižā kurzemnieku gatve” J. Purviņa horeogrāfijā iekļauta reģionālajos svētkos: Kurzemes novada Deju svētkos (2005), Rīgas dejotāju svētkos (2005), Senioru deju svētkos (2006) Saldū, Vidējās paaudzes dejotāju svētkos (2006) Bauskā, Vidējās paaudzes dejotāju svētkos (2015) Jelgavā.