Mežrozīšu iela atrodas Bolderājas apkaimes centrālajā daļā. Iela veido Mencu ielas turpinājumu aiz Stūrmaņu ielas un noslēdzas kā strupceļš. Tai raksturīga 20. gs. pirmās un otrās puses, kā arī 21. gs. sākuma apbūve, kas ietver gan dzīvojamos, gan industriālos un saimnieciskos objektus.

Mežrozīte ir daudzgadīgs krūms, kas pieder rožu dzimtai (Rosaceae) un ir sastopams Eiropas un Āzijas mērenā klimata zonā. Parasti aug mežmalās, pļavās un krūmājos.

20. gs. sākumā ielas nosaukums bija Rožu iela. Rīgā iekļauta saskaņā ar 1924. gada 24. februārī Saeimā pieņemto likumu, kas noteica Bolderājas un Daugavgrīvas, kā arī citu Pārdaugavas apkaimju iekļaušanu Rīgas pilsētas administratīvajās robežās. Atšķirībā no gandrīz visām citām Bolderājas ielām, tobrīd tā saglabāja sākotnējo nosaukumu. Līdz 1940. gadam oficiāla numerācija 16 gruntsgabalos. Otrā pasaules kara laikā, nacistiskās Vācijas okupācijas periodā, iela faktiski ieguva mūsdienu ielas nosaukumu – Mežrozīšu iela (Wildrosenstraße).

Padomju otrreizējās okupācijas periodā, 1963. gadā, iela tika pārdēvēta Sarkanās armijas kapteiņa Mārtiņa Rubeņa vārdā, kurš pirms Pirmā pasaules kara, iespējams, strādājis kādā no Bolderājas apkārtnē esošajiem kokapstrādes uzņēmumiem.

Pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas, 1991. gadā, ielai tika atjaunots tagadējais nosaukums.

Precīzs ielas izveidošanas laiks un apstākļi nav zināmi. Aptuvena mūsdienu ielas trase ir konstatējama avotos vismaz no 19. gs. otrās puses.

12. un 14. gruntsgabali līdz 20. gs. 30. gadu vidum bija miesnieka J. Lūkina īpašumā. 30. gadu beigās īpašniece bija Leontīne Forbēna. Līdz 30. gadu vidum tajos atradās J. Lūkina skārnis. Apbūve līdz mūsdienām nav saglabājusies. 

Mūsdienās iela no Stūrmaņu ielas līdz strupceļam pie ēkas Nr. 30. Ielas garums ir 662 metri, segums – jaukts, dažādos periodos klāts asfaltbetons un mūsdienu bruģakmens.

Ielai raksturīga gan 20. gs. pirmās un otrās puses, gan arī 21. gs. sākuma apbūve, kas ietver gan dzīvojamos, gan industriālos un saimnieciskos objektus.

Apbūves dinamika šajā apkaimes daļā pēdējā desmitgadē bijusi strauja – 2018. gada augustā tika uzsākta apjomīga ēku kompleksa būvniecība, kas pabeigta 2020. gada jūlijā. Kompleksā ietilpst dzīvojamās mājas (Nr. 22, 26, 28 un 30) un SIA “Rīgas veselības centrs” filiāle “Bolderāja” (Nr. 43). Apbūve ietver arī vairākus industriālos un saimnieciskos objektus.

Bolderājas apkaimes ielas un iedzīvotāji Otrā pasaules kara laikā epizodiski ir atspoguļoti Jāņa Zariņa atmiņu romāna “Kāvu gados” (1971–1973) 2. daļā (1972).

Bolderājas iedzīvotāji, ielas un arhitektūra ir vairākkārt atspoguļota Latvijas Televīzijas ilggadējā raidījumā “Ielas garumā” (sērijās “Bolderājas centrālās ielas”, “Bolderāja”, “Vakarbuļļos un Bolderājā”).