Erki Svena Tīra daiļradē dominē orķestra un kamermūzika, īpaši simfonijas un instrumentālie koncerti. Starptautiski atzīts par vienu no vadošajiem Igaunijas simfoniķiem pēc Eduarda Tubina (Eduard Tubin). Viņa mūzikā apvienojas progresīvā roka ritmiskā enerģija, modernisma tehnikas un izvērsta simfoniskā attīstība. Viņš arī veicinājis Igaunijas laikmetīgās mūzikas kultūras attīstību, organizējot festivālus.

E. S. Tīrs uzaudzis Hījumā salā. Tēvs Filips Teodors Tīrs (Philipp-Theodor Tüür), garīdznieks, mākslinieks un dzejnieks, iepazīstināja viņu ar klasisko mūziku, izmantojot savu skaņuplašu kolekciju. Progresīvajam rokam bija nozīmīga ietekme viņa paaudzē, kuras plašāko intelektuālo ievirzi raksturoja postavangardisms.

Studējis sitaminstrumentu spēli un flautas spēli Georga Otsa Tallinas mūzikas skolā (Georg Otsa nimeline Tallinna Muusikakool, 1976–1980), kompozīciju pie Jāna Rētsa (Jaan Rääts) Tallinas konservatorijā (Tallinna Konservatoorium, 1980–1984), vēlāk privāti pie Lepo Sumeras (Lepo Sumera), kā arī elektronisko mūziku Karlsrūes Valsts Mūzikas augstskolā (Staatliche Hochschule für Musik Karlsruhe, 1991).

Sieva Anne Tīra (Anne Tüür), dēls ‒ komponists un mūziķis Lauri Dags Tīrs (Lauri-Dag Tüür).

1979. gadā E. S. Tīrs nodibināja progresīvā roka ansambli In Spe, kurā līdz 1983. gadam bija komponists, flautists, taustiņinstrumentālists un dziedātājs. Strādāja par Igaunijas Padomju Sociālistiskās Republikas (PSR) Komponistu savienības konsultantu (Eesti NSV Heliloojate Liit, 1983–1985) un teātra Vanalinnastuudio muzikālo vadītāju (1987–1990). Īsajā pedagoģiskās darbības posmā Tallinas konservatorijā (1989–1992) viņš mācīja kompozīciju vienai studentei ‒ Helēnai Tulvei (Helena Tulve). Kopš 1992. gada E. S. Tīrs strādā kā neatkarīgs komponists.

Starptautisku atzinību viņam atnesa skaņdarbs Insula deserta (1989). Tā atskaņojums Somijā, ko sniedza Ostrobotnijas kamerorķestris (Keski-Pohjanmaan Kamariorkesteri) Juhas Kangasa (Juha Kangas) vadībā, veicināja pasūtījumu saņemšanu no ārvalstīm. Nozīmīgu sadarbības partneru vidū ir Pāvo Jervi (Paavo Järvi), Olari Eltss (Olari Elts), Tenu Kaljuste (Tõnu Kaljuste) un Evelīna Glennija (Evelyn Elizabeth Ann Glennie). Ieraksti izdevniecībā ECM, sākot ar Crystallisatio (1996), vēl vairāk paplašināja viņa starptautisko atpazīstamību.

Kopš 1985. gada E. S. Tīrs ir Igaunijas Komponistu savienības (Eesti Heliloojate Liit) biedrs. 1991. gadā viņš bija viens no festivāla NYYD dibinātājiem un līdz 2011. gadam bija viens no tā mākslinieciskajiem vadītājiem. No 2000. līdz 2007. gadam viņš vadīja Lepo Sumeras biedrību (Lepo Sumera Ühing).

E. S. Tīrs veido muzikālo attīstību, izmantojot ritma, skaņaugstuma, faktūras un tembra savstarpējās attiecības. Atkārtojumi, kontrapunktiskas līnijas un skaņu masas uzkrāj enerģiju, pārtrauc cita citu vai saplūst. Viņa agrīnajā daiļradē izstrādātā “metavaloda” pēta dažādus muzikālās domāšanas veidus, nevis balstās citu komponistu darbu vai vēsturisku stilu citēšanā. Tonālā un atonālā rakstība, regulāri un neregulāri ritmi, kā arī apcerīgas un eksplozīvas izteiksmes formas tiek savstarpēji saistītas ar pakāpenisku pāreju palīdzību. Šādu saikņu veidošana ir centrāla skaņdarbu sērijas Architectonics (1984–1992), kā arī darbu Zeitraum (1992), Crystallisatio (1995) un Trešās simfonijas (1997) formveidē.

Ap 2002.–2003. gadu viņš pievērsās vienotākai kompozīcijas materiāla ģenerēšanas pieejai. Viņa “vektoriālā metode”, kas pirmoreiz pilnībā īstenota darbā Oxymoron (2003), atvasina skaņaugstumu attiecības un virzītu kustību no skaitliskas intervālu virknes. Šī materiāla pārveidojumi savieno kontrastējošas faktūras. Metode nodrošina skaņdarba iekšējo vienotību, tomēr nenosaka visas formas detaļas – intuitīvai pieejai joprojām ir būtiska nozīme spriedzes un atslābuma veidošanā.

E. S. Tīra desmit simfonijas var uzlūkot kā Ludviga van Bēthovena (Ludwig van Beethoven) simfoniskā arhetipa pārveidojumus modernisma valodā, kuras centrā ir skaniskums: pašas skaņu konfigurācijas uzņemas attīstības funkciju, kas tradicionāli bijusi piešķirta motīviem. Ceturtā simfonija Magma (2002) sitaminstrumentiem un orķestrim apvieno instrumentālā koncerta un simfonijas principus; Piektā simfonija (2004) orķestrim, bigbendam un elektriskajai ģitārai līdzīgi atsaucas uz concerto grosso žanru. Sestās simfonijas Strata (2007) kulminācijā izskan tēma, kuru iedvesmojušas setu tautas sēru dziesmas un kuras intervāli jau iepriekš parādās skaņdarbā. Septītajā simfonijā Pietas (2009) izmantoti dažādu tradīciju kora teksti. Igaunijas simtgadei pasūtītā Devītā simfonija Mythos (2017) rosina interpretācijas par mītu veidošanos un kolektīvo identitāti. Desmitajā simfonijā Æris (2020) orķestra sastāvā iekļauts mežragu kvartets.

Citi nozīmīgi darbi ir Lighthouse (1997) stīgu instrumentiem, Exodus (1999) orķestrim, koncerts marimbai Ardor (2001), akordeona koncerts Prophecy (2007), klarnetes koncerts Peregrinus ecstaticus (2012) un Otrais stīgu kvartets Lost Prayers (2012). Rekviēms (1994), kas veltīts diriģenta Pētera Liljes (Peeter Lilje) piemiņai, ir viens no nozīmīgākajiem komponista vokālajiem darbiem.

Opera “Valenbergs” (Wallenberg), kuras libretu sarakstījis Lucs Hībners (Lutz Hübner), pirmizrādi piedzīvoja Dortmundē 2001. gadā. Tajā aplūkota zviedru diplomāta Raula Valenberga (Raoul Wallenberg) humanitārā darbība un viņa tēla mitoloģizācija turpmākajos gados. Ētiskas problēmas risinātas arī darbā Sow the Wind... (2015), kurā bez tiešas sižetiskas programmas pārdomāta cilvēku bezatbildība, un skaņdarbā Mare Lacrimarum (2022) bigbendam un kamerorķestrim, kas veltīts Krievijas kara noziegumu upuriem Ukrainā.

E. S. Tīrs paplašina Igaunijas simfoniskās mūzikas tradīcijas, izmantojot laikmetīgus tembrus, ritmisko sarežģītību un skaņas fizisko spēku. Viņš spēj veidot ilgstoši attīstītus muzikālus vēstījumus ar ētisku dimensiju kultūrvidē, kuru bieži raksturo fragmentācija. Starptautiski pasūtījumi, atskaņojumi un ieraksti ir nostiprinājuši viņa mūzikas vietu orķestra, kamermūzikas un vokālajā repertuārā.

E. S. Tīrs saņēmis Baltijas Asamblejas balvu mākslā (1998), Baltās zvaigznes ordeni (2000), Igaunijas Mūzikas akadēmijas (Eesti Muusikaakadeemia) goda doktora grādu (2004), Igaunijas Gada pilsoņa titulu (2009), Kristofa un Štefana Kaškes fonda (Christoph-und-Stephan-Kaske-Stiftung) balvu (2015) un Lepo Sumeras kompozīcijas balvu (2024). Viņš saņēmis arī Igaunijas valsts kultūras apbalvojumus.

Mariannes Kerveres (Marianne Kõrver) dokumentālā filma “7 etīdes bildēs” (7 Etudes in Pictures, 2010) atspoguļo komponista dzīvi un daiļradi, savukārt simpozija rakstu krājumā Schwarze Milch und bunte Steine (2008) analizēta viņa mūzika.